Cildina ebreju glābējus 0
Izglītojošo semināru cikls ”Ebreji Latvijā: vēsture un piemiņa” veicinājis starptautisko sapratni un kontaktus, pirmdien norādīja Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Andrejs Pildegovičs. Viņš arī atklāja, ka jūlijā valsts vizītē Latviju apmeklēs Izraēlas valsts prezidents Šimons Peress.
Ar Starptautiskās holokausta piemiņas alianses (IHRA) grantu palīdzību Rīgas Ebreju kopienas muzejs ”Ebreji Latvijā” un Latvijas Ebreju draudžu un kopienas padome gada laikā organizēja četrus seminārus Kuldīgā, Bauskā, Daugavpilī un Cēsīs. Tajos ar priekšlasījumiem uzstājās vēsturnieki, stāstot par Latvijas ebreju vēsturi, dzīvi un kultūru. Cikla mērķis bija veicināt latviešu un ebreju tautu savstarpējo attiecību izpratni. Auditorija – pašvaldību darbinieki, tūrisma informācijas centru un kultūras darbinieki, muzejnieki, skolotāji, nevalstisko organizāciju pārstāvji, žurnālisti. Andrejs Pildegovičs projekta noslēguma pasākumā Rīgas Ebreju kopienas namā to nosauca par ”tiešām Dievam tīkamu, politiski svarīgu un ārkārtīgi nozīmīgu darbu”.
Viņš tāpat informēja, ka Izraēlas prezidenta Šimona Peresa vizītes laikā ieplānots oficiāli atklāt pazīstamā ebreju glābēja Žaņa Lipkes memoriālo muzeju Ķīpsalā.
Uz sarīkojumu bija ieradušies daudzi Latvijā akreditēto ārvalstu vēstniecību pārstāvji. Semināru cikla noslēgumu vainagoja muzeja ”Ebreji Latvijā” dibinātāja Marģera Vestermaņa emocionāli piesātinātais priekšlasījums par ebreju glābšanu fenomenu nacistu okupētajā Latvijā. Izraēlas ”Yad Vashem” muzejā ir uzskaitīti 135 ebreju glābēji no Latvijas, taču saskaņā ar vēsturnieka savāktajām ziņām vācu okupācijas laikā bijis ap 400 glābšanas gadījumu. Daļa to gan noslēdzās traģiski, kad dzīvības zaudēja gan slēptie, gan slēpēji. Vestermanis lēš, ka par ebreju slēpšanu aptuveni 40 personas tika sodītas ar nāvi vai gāja bojā, citi nokļuva Salaspils nometnē. Muzeja ”Ebreji Latvijā” dibinātājs uzsvēra, ka apstākļi ebreju glābšanai bija ekstrēmi nelabvēlīgi. Latvijā nepastāvēja organizēta pretestības kustība kā daudzviet vācu okupētajās Eiropas valstīs, kur ebreju slēpšana kļuva par pretošanās idejisku sastāvdaļu, taču arī te daudzi ebreju slēpšanu uztvēra par veidu, kā pretoties okupantiem, lai arī tam nebija ārēju pamudinājumu.
”Vienkāršais cilvēks okupētajā Latvijā bija atstāts savam liktenim un sirdsapziņai. Tādos apstākļos viņa lēmums, kā rīkoties, mums ir sevišķi dārgs,” uzsvēra Vestermanis.
Apmēram puse glābēju bija aktīvi ticīgie – katoļi, adventisti, baptisti. Viņi uzskatīja, ka tas ir Dieva sūtīts pārbaudījums, un viņus vadīja reliģiskā motivācija. Ebreju glābēju vidū bija tādas prominentas personības kā slavenais sportists Arturs Motmillers, katoļu arhibīskaps Jāzeps Rancāns, arhitektūras profesors Artūrs Krūmiņš un citi. Slēpa draugus, vīrus, sievas, radus, arī gadījuma cilvēkus, vienkārši nespējot atteikt palīdzību, kad bija skaidrs, ka šo cilvēku gaida nāve. Visbiežāk glābti tika bērni. Ne velti glābējas bieži bija mājkalpotājas un aukles. Zināmi gadījumi, kad ebreju bērnus gluži vai ”izzaga” no nošaušanai nolemto vidus.
