Foto no vdt.lv

Cilvēciskās izvēles Puškina “Mazajās traģēdijās” 0

Valmieras teātra Apaļajā zālē 22. septembrī pirmizrāde viesrežisora Sergeja Ščipicina oriģinālai skatuves versijai dižā krievu rakstnieka Aleksandra Puškina darbam “Mazās traģēdijas”. Puškins savas “Mazās traģēdijas” nosauca par varoņdarbu, kuru radījuši prāta novērojumi un sirds skumjas.

Reklāma
Reklāma
“Zaļais kurss jau tepat pie sliekšņa.” Vai varētu aizliegt malkas, brikešu un granulu apkuri? 400
TV24
Uzņēmējs nosauc visbirokrātiskākās valsts iestādes, kuras būtu likvidējamas: Šādi es, protams, varu sev audzēt ienaidniekus 88
Viedoklis
Krista Draveniece: Puikam norauj bikses, meitai neļauj pačurāt. Kādi briesmoņi strādā mūsu bērnudārzos? 65
Lasīt citas ziņas

1830. gadā, holeras epidēmijas dēļ izolējoties no ārpasaules, Puškins Boldinā saraksta trīs viencēliena lugas – “Mocarts un Saljēri”, “Akmens viesis” un “Dzīres mēra laikā”, tās apvienojot zem viena nosaukuma “Mazās traģēdijas”, tām kļūstot par nedalāmu darbu, tāpēc Valmieras teātra iestudējumā ir iekļauti visi trīs viencēlieni.

“Ar Puškina triloģiju “Mazās traģēdijas” esmu iecerējis rādīt dzīvi kā nepārtrauktu ceļojumu un piedzīvojumu, kur dzīve ir kā brīnums, kuru vajag izdzīvot maksimāli un pilnvērtīgi ar visām tajā esošajām emocijām, jūtām un kaislībām, bet pie viena nosacījuma – tam būs dots ļoti maz laika, līdzīgi kā Puškins sarakstīja šīs trīs viencēliena lugas – vienā elpas vilcienā,” savās pārdomās par topošo iestudējumu dalās režisors S. Ščipicins, piebilstot, ka izrādē nozīmīga loma paredzēta dejām un mūzikai.

CITI ŠOBRĪD LASA

Valmieras teātra jaunā aktrise Elīna Dambe arī uzsver, ka šajā izrādē liela vieta paredzēta dziesmām, mūzikai, bet pats būtiskākais ir cilvēka izvēles. “Izrāde ir par izvēlēm. Par to, ko katrs izdarām. Par atbildību. Cilvēks ir atbildīgs par savām izdarītājam izvēlēm. Izrādē ir daudz muzikālu priekšnesumu. Skatītāji dzirdēs dziesmas oriģinālvalodā gan no “Nirvanas”, gan Eimijas Veinhausas. Aktualitātes, par ko rakstīja Puškins, nav mainījušās. Izrāde ir vairāk mūsdienīga,” stāsta Elīna un tad tā mazliet mulsi nosaka: “Es saprotu, ka tas nav iespējams, bet es domāju, nez vai Puškins nojauš, cik daudzi vēlas iestudēt “Mazās traģēdijas” un ko viņš pats par to domā? Tas ir tāds filozofisks jautājums.”

Mārtiņš Meiers šajā darbā ir Mocarts. Viņš neslēpj, ka tas ir ļoti zīmīgi, jo viņa pirmā pieredze, vēl skolas laikā, kad mūzika viņu ietekmēja, tiešām arī saistījās ar Mocartu. “Mocarta cauri laikiem skanošā mūzika, tāpat kā Puškina darbi, sevī ietver kaut ko ļoti vispārcilvēcīgu. Bet aiz šiem darbiem slēpjas cilvēks, kuram katra nots, katra nošu lapa ir nākusi daudz grūtāk, daudz smagāk, nekā tas varētu likties. Ir šī stereotipiskā ideja par “Mocartisko vieglumu”, bet ļoti paradoksāli, ka viņš šo vieglo mūziku rada, izdzīvojot dzīvi visplašākajā tās spektrā. Izbaudot visas dzīves krāsas, neizvairoties no tām,” teic Mārtiņš. Runājot par izrādes tapšanu, Mārtiņš neslēpj, ka šis ir viņa pirmais darbs ar viesrežisoru, un šī viņam ir jauna pieredze, kurā viņš cenšas uzticēties režisora redzējumam par darbu: “Mums ir vairāku “Mazo traģēdiju” interpretācijas. Kopumā šie stāsti kā zem lupas paliek mūsu pašu dziņas, mūsu kaislības un, varētu pat teikt, cilvēces kaites, kuras faktiski pat nav jāiznīdē, bet tās ir jāmāk savaldīt. Šajā izrādē mēs mēģinām it kā ar vēsu prātu analizēt šīs dziņas, šos stāstus, šos notikumus, kas ir kā tādi arhetipi, kas notiek dienu no dienas dažādu cilvēku dzīvē. Nu kaut vai radošā skaudība Mocarta un Saljēri gadījumā. Vai “Skopā bruņinieka” stāstā šī mantkārība, mantrausība, skopums. Mēs mēģinām analizēt šos stāstus. Šīs dziņas nav iespējams izprast, tās neizjūtot. Tās nav iespējams izprast ar vēsu prātu. Paradoksālākais laikam ir tas, ka neizjūtot, nezinot, ko nozīmē būt skopam, nav iespējams izprast, kā to skopumu savaldīt… Tādēļ arī mums izrādē ir tāda kā sēde, kā sanākšana, kurā sēdes dalībnieki mēģinām šos cilvēces posta pamatprincipus izpētīt. Jā, izpētīt, iejūtoties šajos stāstos. Un vairāk laikam koncentrējoties uz pašām cilvēku attiecībām, ne uz tā laika reanimēšanu.”

Iestudējuma radošajā komandā apvienojušies scenogrāfs Kristaps Kramiņš, kostīmu māksliniece Elīna Valdmane un viesmākslinieki no Sanktpēterburgas – gaismu mākslinieks Aleksandrs Rjazancevs, horeogrāfe Rezeda Gajanova un aktieri – Kārlis Arnolds Avots, Elīna Dambe, Dace Everss, Kārlis Freimanis, Rihards Jakovels, Eduards Johansons, Mārtiņš Meiers, Arnolds Osis, Krišjānis Salmiņš, Elīna Vāne.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.