Horoskopi un mistika

Cilvēka nemirstība ir dabiski iespējama. Bet vai mēs to tiešām gribam? 16

Foto – Fotolia

Transhumānisma pamatā allaž galvenokārt ir šķietami fantastiskā ideja par virtuālo nemirstību – vai nu dzīves paildzināšana principā, vai novecošanas procesa apturēšana, vai pat dažādu nanotehnoloģiju attīstība nolūkā nekavējoties un nepārtraukti novērst jebkādus bojājumus organismā. Zinātnei tas ir patiešām neslikts ilgtermiņa mērķis.

Biologi pauž, ka uz krietni vien ilgākas dzīvošanas iespēju norāda vienlaikus vairāki fakti. Piemēram, augi vairojas veģetatīvi un savā ziņā faktiski neiet bojā, nenomirst. Atsevišķas jūras ežu sugas Sarkanajā jūrā dzīvo vismaz 200 gadus, ne uz mirkli nezaudējot vairošanās spēju. Gigantiskie bruņurupuči nobeidzas ne jau no vecuma, bet galvenokārt no bada, jo vairs nespēj panest savu milzīgo bruņu vairogu. Vēl vairāk – zinātnieki atklājuši vismaz septiņus praktiski nenovecojošus daudzšūnu organismus!

Pasaulē labi pazīstamais fiziķis Ričards Feinmans izteicies, ka dabā neeksistē tādi fundamentāli principi, kas noliegtu nemirstību. Viņš arī paskaidrojis, ka tajā gadījumā, ja mēs sadomātu uzbūvēt mūžīgo dzinēju, nāktos saskarties ar fizikas likumu pārkāpšanu, taču bioloģijā nav tāda likuma, kas paustu, ka jebkura organisma dzīvei jābūt galīgai. Tiesa, cits ir jautājums par to, ka cilvēka dzīvošana ilgāk par 100–125 gadiem pieprasa reālu iziešanu ārpus mūsdienu medicīnas rāmjiem.

Taču nevajadzētu arī jaukt zinātnisko ideju par nemirstību ar ezoterisko skatījumu, jo šeit metodes, maigi sakot, atšķiras. “Zinātniskajai nemirstībai” nav nekā kopīga ar filozofēšanu par aizkapa dzīves realitāti. Tāpat nevajadzētu ielaisties pārspriedumos par to, ka pārlieku ilga dzīvošana, visdrīzāk, ir ļoti garlaicīga un nomācoša padarīšana. Tas tā varētu likties, tikai raugoties no mūsdienās zināmas pasaules situācijas. Savukārt tā pasaule, kurā pastāv reālas šā diženā plāna īstenošanas iespējas un kur valda gluži citas vērtības un ideāli, liek to uzlūkot visnotaļ piesardzīgi.

Taču transhumānisms par problemātisku tēmu kļuva vēl pirms sava vārda iemantošanas. Pirmais to sāka lietot Dante Aligjēri savā “Dievišķajā komēdijā” (transhumane), lai gan mūsdienu apritē tas parādījās tikai līdz ar evolucionārā biologa Džuliana Hakslija darba “Reliģija bez atklāsmes” publicēšanu pirms 2. Pasaules kara. Protams, lielākā daļa agresīvo reliģiju kaismīgi noliedz cilvēka centienus “uzspēlēt demiurgu”, savukārt patstāvīgi domāt spējīgs cilvēks, kurš spēj norobežoties no aklas ticības, nevar noliegt šāda pieņēmuma saprātīgumu, jo tikai tas, kurš spēj savirknēt loģiskā virknē cēloņus un sekas, arī var iedarbināt tik sarežģītu mehānismu. Protams, šim nolūkam attiecīgajam subjektam jāpiemīt demiurga īpašībām: cilvēku tehnoloģiskie atklājumi un jaunu iespēju pavēršanās parasti apsteidz ar šo parādību saistīto filozofisko refleksiju. Iejaukšanās organismā katrā ziņā izraisa nopietnas ētiskās pretrunas: daudzu cilvēku ieskatā transhumānisms saistās ar, piemēram, eigēniku, un tad uzreiz atplaukst visiem labi zināmās ainas no 2. Pasaules kara, kas pat jebkuru iedomu par kaut kādu “uzlaboto rasi” padara labākajā gadījumā atbaidošu.

Taču īstenie transhumānisti ir vistīrākās raudzes īstenie humānisti. Atšķirība vienīgi tāda, ka “klasiskie” humānisti aplūko galvenokārt šāda veida idejas bremzējošās morālās problēmas, savukārt transhumānisti vēlas sekmēt sabiedrības tehnoloģisko attīstību līdz tam posmam, kad šīs morālās problēmas kļūs neaktuālas un pilnībā izzudīs. “Klasiskie” gan iebilst, ka jebkurā gadījumā uzradīsies atkal kādas jaunas, iespējams, vēl sarežģītākas problēmas, ieskaitot pat tādas cilvēku nevienlīdzības formas, kādas iepriekš nav bijušas. Piemēram, Frensiss Fukujama paudis, ka transhumānisms ir viena no visbīstamākajām idejām, kuras piespiež cilvēku iesaistīties bezgalīgā pašuzlabošanas sacīkstes drudzī, kur nav paredzēta nekāda “fināla balva”, toties pilnībā garantēta ir gūzma neparedzamu blakus efektu. Vārdu sakot – noslēgts apburtais loks.

Acīmredzot ne jau gluži visiem izgudrojumiem jābūt tik ļoti radikāliem. Piemēram, ir arī tāds tehnohaijanisms, kas uzstājas vispirms par apkārtējās vides problēmu risinājumu: tehnoloģijas kļūs aizvien tīrākas, “ekoloģiskākas”, un šim faktam jau pašam par sevi vajadzētu pozitīvi iedarboties uz cilvēka dzīvi. Transhumānisma maigās formas vērstas uz to, lai cilvēks spētu iedziļināties jau esošo, “naturālo” sava ķermeņa iespēju apgūšanā, izpildīt intelektuālus un fiziskus vingrinājumus nolūkā uzlabot savu veselību un kognitīvās funkcijas. Labs piemērs esot tas pats “vecais, labais draugs” miegs.

Līdz ar to, ka mūsu dzīvē stabili ienākušas brīvās darba attiecības bez īpašas piesaistes konkrētai darba vietai, aizvien populārāks kļūst tā dēvētais polifāzais miegs, kad cilvēks guļ nevis tikai naktī, bet gan vairākas atsevišķas reizes diennakts laikā, kā rezultātā iegūst vairāk laika produktīvai darbībai. Tā, piemēram, dzīvojuši un strādājuši Leonardo da Vinči, Nikolā Tesla un vēl daudzi diženi vēsturiskie personāži. Tiesa, bijuši arī pietiekami daudzi ģēniji, kuri gulējuši gluži kā visi normāli ļaudis vai pat vairāk par viņiem (Einšteins), tāpēc pagaidām šis jautājums vēl ir tikai diskutējams. Katrā ziņā šeit runa ir par visu iespējamo veidu pašuzlabošanas paņēmieniem, kas gan, kā atzīst zinātnieki, vairāk piemēroti nosvērtām un skeptiski noskaņotām personībām, jo eksaltēti ļaudis pārsvarā uzskata, ka “ar to jogu nekur tālu neaizjāsi”…

Tostarp dažādo metožu sarakstā ir arī īpaša smadzeņu “uzlādēšana” – hipotētiska smadzeņu skanēšanas un kartēšanas tehnoloģija, kas ļauj pārcelt apziņu uz citu nesēju, iespējams, ciparu formātā. Tiesa, par to varētu sākt puslīdz nopietni domāt tikai līdz ar kvantu datoru parādīšanos.

Saistītie raksti

Un nevajadzētu aizmirst arī par virkni paradoksu. Piemēram: vienas apziņas vairāku paralēli dzīvojošu kopiju izveidošana. Turklāt daudzi zinātnieki pauž, ka apziņa tomēr nav atdalāma no miesiskuma jēdziena, un labākajā gadījumā būs iespēja izveidot tikai ļoti aptuvenu pakaļdarinājumu tam, kas savulaik bijis konkrēta cilvēka saprāts.

Un visbīstamākais ir tas, ka par sava veida pārcilvēkiem tādējādi var kļūt visādas Parisas Hiltones, Kimas Kardašjanas vai tamlīdzīgas “tukšbūtnes”, jo šādas tehnoloģijas katrā ziņā būs ļoti dārgas, kā dēļ pirmajā transhumānisma vilnī iekļausies tikai pārbagāti, dīkdienīgi un parazitāri liekēdīgas ievirzes īpatņi, tādējādi tikai vēl vairāk sekmējot sabiedrības nevienlīdzīgu noslāņošanos un padarot to jau kritisku. Patiešām, nav grūti iedomāties to, kāda tādā gadījumā izskatīsies pasaule kaut vai tikai “pārejas” stadijā! Tāpēc lielākā daļa godprātīgo zinātnes pārstāvju uzskata, ka vispirms vajadzētu atrisināt aktuālās sociālās problēmas: jo kurš gan vēlēsies dzīvot tādā vidē, kur jaunmodīgie laupītāji atņems maciņus un mobilo tālruņu aparātus vārtrūmē, tikai apstulbinot upuri ar īpašu lāzera staru, kas nāk no viņu acīm, vai ne?

LA.lv