Foto – Fotolia

Cilvēka nemirstība ir dabiski iespējama. Bet vai mēs to tiešām gribam? 2

Taču transhumānisms par problemātisku tēmu kļuva vēl pirms sava vārda iemantošanas. Pirmais to sāka lietot Dante Aligjēri savā “Dievišķajā komēdijā” (transhumane), lai gan mūsdienu apritē tas parādījās tikai līdz ar evolucionārā biologa Džuliana Hakslija darba “Reliģija bez atklāsmes” publicēšanu pirms 2. Pasaules kara. Protams, lielākā daļa agresīvo reliģiju kaismīgi noliedz cilvēka centienus “uzspēlēt demiurgu”, savukārt patstāvīgi domāt spējīgs cilvēks, kurš spēj norobežoties no aklas ticības, nevar noliegt šāda pieņēmuma saprātīgumu, jo tikai tas, kurš spēj savirknēt loģiskā virknē cēloņus un sekas, arī var iedarbināt tik sarežģītu mehānismu. Protams, šim nolūkam attiecīgajam subjektam jāpiemīt demiurga īpašībām: cilvēku tehnoloģiskie atklājumi un jaunu iespēju pavēršanās parasti apsteidz ar šo parādību saistīto filozofisko refleksiju. Iejaukšanās organismā katrā ziņā izraisa nopietnas ētiskās pretrunas: daudzu cilvēku ieskatā transhumānisms saistās ar, piemēram, eigēniku, un tad uzreiz atplaukst visiem labi zināmās ainas no 2. Pasaules kara, kas pat jebkuru iedomu par kaut kādu “uzlaboto rasi” padara labākajā gadījumā atbaidošu.

Transhumānisma pamatā allaž galvenokārt ir šķietami fantastiskā ideja par virtuālo nemirstību – vai nu dzīves paildzināšana principā, vai novecošanas procesa apturēšana, vai pat dažādu nanotehnoloģiju attīstība nolūkā nekavējoties un nepārtraukti novērst jebkādus bojājumus organismā. Zinātnei tas ir patiešām neslikts ilgtermiņa mērķis.

Reklāma
Reklāma
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 55
Kokteilis
Krišjāņa Kariņa sieva Anda publisko emocionālu vēsti vīra atbalstam: “Es apprecēju vienu no drosmīgākajiem, godīgākajiem, gudrākajiem un labestīgākajiem vīriešiem pasaulē” 435
Lasīt citas ziņas

Biologi pauž, ka uz krietni vien ilgākas dzīvošanas iespēju norāda vienlaikus vairāki fakti. Piemēram, augi vairojas veģetatīvi un savā ziņā faktiski neiet bojā, nenomirst. Atsevišķas jūras ežu sugas Sarkanajā jūrā dzīvo vismaz 200 gadus, ne uz mirkli nezaudējot vairošanās spēju. Gigantiskie bruņurupuči nobeidzas ne jau no vecuma, bet galvenokārt no bada, jo vairs nespēj panest savu milzīgo bruņu vairogu. Vēl vairāk – zinātnieki atklājuši vismaz septiņus praktiski nenovecojošus daudzšūnu organismus!

Pasaulē labi pazīstamais fiziķis Ričards Feinmans izteicies, ka dabā neeksistē tādi fundamentāli principi, kas noliegtu nemirstību. Viņš arī paskaidrojis, ka tajā gadījumā, ja mēs sadomātu uzbūvēt mūžīgo dzinēju, nāktos saskarties ar fizikas likumu pārkāpšanu, taču bioloģijā nav tāda likuma, kas paustu, ka jebkura organisma dzīvei jābūt galīgai. Tiesa, cits ir jautājums par to, ka cilvēka dzīvošana ilgāk par 100–125 gadiem pieprasa reālu iziešanu ārpus mūsdienu medicīnas rāmjiem.

CITI ŠOBRĪD LASA

Taču nevajadzētu arī jaukt zinātnisko ideju par nemirstību ar ezoterisko skatījumu, jo šeit metodes, maigi sakot, atšķiras. “Zinātniskajai nemirstībai” nav nekā kopīga ar filozofēšanu par aizkapa dzīves realitāti. Tāpat nevajadzētu ielaisties pārspriedumos par to, ka pārlieku ilga dzīvošana, visdrīzāk, ir ļoti garlaicīga un nomācoša padarīšana. Tas tā varētu likties, tikai raugoties no mūsdienās zināmas pasaules situācijas. Savukārt tā pasaule, kurā pastāv reālas šā diženā plāna īstenošanas iespējas un kur valda gluži citas vērtības un ideāli, liek to uzlūkot visnotaļ piesardzīgi.

Taču transhumānisms par problemātisku tēmu kļuva vēl pirms sava vārda iemantošanas. Pirmais to sāka lietot Dante Aligjēri savā “Dievišķajā komēdijā” (transhumane), lai gan mūsdienu apritē tas parādījās tikai līdz ar evolucionārā biologa Džuliana Hakslija darba “Reliģija bez atklāsmes” publicēšanu pirms 2. Pasaules kara. Protams, lielākā daļa agresīvo reliģiju kaismīgi noliedz cilvēka centienus “uzspēlēt demiurgu”, savukārt patstāvīgi domāt spējīgs cilvēks, kurš spēj norobežoties no aklas ticības, nevar noliegt šāda pieņēmuma saprātīgumu, jo tikai tas, kurš spēj savirknēt loģiskā virknē cēloņus un sekas, arī var iedarbināt tik sarežģītu mehānismu. Protams, šim nolūkam attiecīgajam subjektam jāpiemīt demiurga īpašībām: cilvēku tehnoloģiskie atklājumi un jaunu iespēju pavēršanās parasti apsteidz ar šo parādību saistīto filozofisko refleksiju. Iejaukšanās organismā katrā ziņā izraisa nopietnas ētiskās pretrunas: daudzu cilvēku ieskatā transhumānisms saistās ar, piemēram, eigēniku, un tad uzreiz atplaukst visiem labi zināmās ainas no 2. Pasaules kara, kas pat jebkuru iedomu par kaut kādu “uzlaboto rasi” padara labākajā gadījumā atbaidošu.