Mobilā versija
+4.9°C
Guna, Judīte
Piektdiena, 9. decembris, 2016
28. marts, 2013
Drukāt

Cilvēkiem aizvien sāp


Legionaruvestules3_42

Latvijas Kara muzejā šogad pirmo reizi rīkotā Latviešu leģionāru datu informācijas diena noritējusi ar panākumiem. Muzeja ļaudis gatavi līdzīgu pasākumu rīkot arī nākamgad. Informācijas dienās apmeklētājiem bija iespējams uzzināt, vai viņu tuvinieki ir leģiona datu bāzē. Vairāki interesenti arī izmantoja iespēju nodot muzejā viņu rīcībā esošās vēstures liecības. 


Informācijas diena tika rīkota 12. martā, taču cilvēki turpināja nākt uz muzeju un interesēties telefoniski vēl vairāk nekā nedēļu pēc tam. Avots informācijas sniegšanai ir “Daugavas vanagu” leģionāru arhīvs, kas jau vairākus gadus glabājas muzejā un tiek izmantots pētnieciskajā darbā.

“Pasākums bija ļoti veiksmīgs. Cilvēkus tas vēl aizvien interesē, un vēl aizvien viņiem sāp,” atzina muzeja Otrā pasaules kara nodaļas darbinieks Valdis Kuzmins. Tikai pirmajā dienā vien atnākuši aptuveni 80 cilvēku. Nodaļas vadītājs Jānis Tomaševskis konstatējis, ka daļa bijuši tādi, kuriem tēvs vai vectēvs padomju laikos par savu leģiona pagātni neko nav stāstījis. “Baidījies vai stāstījis tikai tad, kad iedzēris, kad bērni parasti nemaz negrib klausīties.”

Vēsturniece Ieva Kvāle spriež, ka ļaužu interese par pagātni daļēji skaidrojama ar modi veidot dzimtas kokus un dzimtas salidojumus. Paradoksāli, ka nākuši arī sarkanarmijā mobilizētie. Viens tāds vīrs vēlējies uzzināt, vai tie nav bijuši latvieši, kas viņu 1944. gada oktobrī pie Blīdenes ievainojuši.

“Divu nedēļu militāro mācību laikā viņiem pat formu neesot devuši, tikai šauteni un sauju patronu. 1944. gada oktobrī nosūtīti pie Blīdenes kaut kādā purvā ierakties. Nav bijis ne virsnieku, ne skaidrības, kas jādara. Tajā pašā pirmajā reizē, šķiet, mīnmetēja mīna šo vīru ievainojusi un viņš nonācis hospitālī, no kura iznāca 1945. gada 29. maijā. Pēc tam vēl četrus gadus dabūjis dienēt sarkanajā armijā,” atstāsta Kuzmins.

 

Labāk, lai pārnāktu…

Kāda kara beigās Kurzemē bez vēsts pazuduša leģionāra meita atnesusi vairāk nekā trīsdesmit tēva rakstītu vēstuļu. Pēc vēstulēm spriežot, šis vīrs iesaukts leģionā 1944. gada sākumā, kādu laiku dienējis Jelgavā, Ģintermuižā formētajā 15. artilērijas pulkā.

“Mans dārgais draugs, zinu, ka tev ir grūti redzēt, ka visiem vīri ir mājās, tik tev vienai ne, bet zini, draugs, ka pienāks arī viņu laiks, par velti viņi sevi tura par laimīgiem un prātīgiem. Citādi tas nemaz nevar būt un nebūs, jo mūsu liktenis ir tagad mūsu pašu rokās, un tiem prātīgiem mājās palicējiem būs vien agri vai vēlu jānāk mums talkā, ja kāds domā, ka tā drusciņa, kas mēs tagad aizgājām, rausīs viņiem no oglēm kastaņus laukā,” viņš raksta savai dzīvesbiedrei. Citā likts pasveicināt “Jāni” un uzprasīt, “vai vēl tikpat braši domā par iešanu karā, kā mums šķiroties, un pasaki, ka līdz ko dabū to nāves galvu un tos divus “SS”, tā dūša aug vēl vairāk, tad būs visas donžuāna lustes kā ar roku atņemtas”. Tomēr tādas epizodes ir retums.

Skumju un ilgu piesātinātajās vēstulēs uz mājām dominē domas par ģimeni, sievu un bērniem. Kara muzeja vēsturnieki atzīst, ka latviešu leģionāru vēstulēm tas ir diezgan raksturīgi – kaujas piemin retais, tāpat tur neatrast “ne Hitlera, ne Staļina”, jo mājiniekiem galvenais bija, lai viņu mīļie atgrieztos mājās, un arī pašiem karavīriem pirmajā vietā bija cilvēciskas jūtas.

Informācijas dienā kāda apmeklētāja izteikusies: kāda jēga, ka viņš, tāds brašs un skaists karavīrs, krita kaujas laukā? Labāk, ja būtu pārnācis un viņam būtu ģimene un pieci bērni.

 

Vēstis no Vagulāna

Muzeja vēstuļu kolekcija bagātinājusies arī pagājušajā gadā, kad iegūtas, piemēram, 1941. gada vasaras pašaizsardzības vienību komandiera Mārtiņa Vagulāna vēstules. Vagulāns pazīstams kā Jelgavas ebreju iznīcināšanas līdzdalībnieks; 1942. gadā viņu komandēja uz SD štābu Minskā, vēlāk par disciplīnas pārkāpumiem degradēja un ieslodzīja Centrālcietumā, līdz 1943. gadā ieskaitīja leģionā, kur frontē viņš centās sevi reabilitēt un atgūt zaudēto virsnieka pakāpi. Skatot ap 40 vēstuļu, neatrast motivāciju Vagulāna darbībai Arāja komandā, jo arī viņš lielākoties raksta sievai par sadzīviskām lietām, kā tiek rotāts bunkurs Ziemassvētkos, ka pietrūkst māju, ka rūp bērni, kas gaida paciņas. Kā visi karavīri. Jānis Tomaševskis teic, ka tomēr jūtama godkārība, bravūra, pārākums pār aizmugurē palikušajiem.

Kādā vēstulē atzīmēts: “Nezinu, vai izklaidēšanās nolūkā nevajadzēs sarunāt tikt kādā trieciengrupā pie “ivaniem”, tas atkal prasa visu piepūli un tad vieglāk top. Bez tam šādos pasākumos dienas laikā, kad visi balti kā spoki ieģērbušies, nekad neesmu piedalījies. Gribētos arī paskatīties, kā viņi savās alās pa ziemu mitinās.” Bet 1944. gada 27. janvārī: “Jau vairāk nekā divas nedēļas netiekam pie pasta, nevar neko uzrakstīt, par saņemšanu nemaz nerunājot. Kaujas niknas un sīvas iet no dienas uz dienu. Vienmēr mūs izsviež, tikko kādi draudi, un jācīnās, ko varam.

Visu šo laiku dzīvojam zem klajas debess, tas ir zaru vai sniega būdā, izņemot kādas divas naktis, kad pavadījām vienā sādžā, un tad arī dabūju nodzīt bārdu un drusku sniegā norīvēties. Tā kā visas mantas aizgāja bojā, tad nu dzīvojam ar vienu veļu, kādām nekādām zeķēm un autiem.

Bet paldies Dievam, ka vismaz gars ir vēl možs.” Mārtiņš Vagulāns nomira 1982. gadā Austrālijā.

It kā garāmejot kara briesmas pavīd 16. policijas pulka karavīra vezumnieka J. Graša sarakstē ar sievu un mazo dēlēnu. 16. policijas pulks tobrīd atradās Baltkrievijā un acīmredzot bija iesaistīts pretpartizānu akcijās, jo kādā 1944. gada jūnija vēstulē atzīmēts, ka “meži pilni ar bandītiem”. Tomēr daudz kolorītāks ir aizmugures Viļņas apraksts, kur “uz ielas pārdod saldējumu un kūkas” un “viss tik garšīgs kā pirms kara”, tikai ļoti dārgs. Vēstuļu autors pēc kara nonāca Anglijā. Dzīvesbiedre viņu gaidīja mājās vēl 60. gados. Abi sarakstījās, taču tikties viņiem vairs nebija lemts.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+