Latvijā
Sabiedrība

Kad bikses svilst, “KGB” un citas firmas. “LA” nedēļas apskats 16

Foto – LETA, Saeimas administrācija, riga.lv. Kolāža – la.lv

Nedēļas apskats

Cilvēks. Ernests Bernis. Augstu šūpoties, zemu krist…

Šis latviešu Lieldienu gadījumā lietotais pantiņš nāk prātā, domājot par pagājušajā nedēļā īpašā sabiedrības uzmanības centrā pabijušo cilvēku – “ABLV” bankas valdes priekšsēdētāju un vienu no bankas lielākajiem akcionāriem Ernestu Berni.

Viņš kopā ar bankas otru lielāko akcionāru Oļegu Fiļu nu jau vairāk nekā desmit gadus neiztrūkstoši bijis Latvijas miljonāru saraksta galv-galī. Pēc 2016. gada rezultātiem secināts, ka Latvijas 100 bagātāko cilvēku saraksta pirmajā vietā ierindots Fiļs (315 miljoni eiro), bet otrajā –Bernis (312 miljoni eiro ar piecu miljonu pieaugumu gada laikā).

Tomēr no iepriekšējiem Latvijas banku bankrotu un likvidācijas gadījumiem šis atšķiras ar to, ka banka nav palikusi tukša īpašnieku nolaidības, ļaunprātības vai neprasmes dēļ. “ABLV” pati spēšot norēķināties ar klientiem. Pašlikvidācija faktiski ir nepieciešama tādēļ, ka pēc ASV atbildīgo iestāžu reakcijas līdzšinējais modelis izrādās darboties nespējīgs vai vismaz tik lielu peļņu vairs nesološs.

Šī situācija ir zīmīga arī ar to, ka bankas īpašnieki un vadītāji saglabās savā īpašumā esošos “groziņus ar zelta olām” jeb nopelnītos iespaidīgos miljonus, ja turpinām iesākto līdzību ar Lieldienām. Turklāt, ņemot vērā abu baņķieru uzņēmējdarbības spējas, gan jau no tām “izšķilsies” jaunas “zelta olas” dējoši uzņēmumi un idejas citā vietā un citā laikā.

Šķiet, ka bankas īpašnieki būs tikuši cauri šai epopejai diezgan neskarti, ja vien neņem vērā, paša E. Berņa vārdiem runājot, “smagāko lēmumu” viņa mūžā – pašlikvidāciju un sarunas ar darbiniekiem par to. Lai ko plašāka sabiedrība domātu par baņķieriem un turīgiem cilvēkiem, arī viņi ir tikai cilvēki, un liela nauda var arī nekalpot par nomierinošu kompresi brīdī, kad jāraugās acīs saviem pieviltajiem līdzgaitniekiem.

Var saprast baņķiera sarūgtinājumu, savām acīm pieredzot to, kā “pusotras nedēļas laikā izdzēšam mūsu 25 gadu laikā paveikto”, tomēr plašākai sabiedrībai gribētos dzirdēt arī viņa versiju par to, kā iespējams tik samērā īsā laikā nopelnīt tik daudz naudas, kāpēc tad tieši viņi amerikāņiem dūrās acīs kā banka, kas “padarījusi naudas atmazgāšanu par uzņēmējdarbības pamatu” (tā apgalvoja ASV finanšu ministra vietniece), un vai tiešām nevienā brīdī šīs straujās augšup-ejas laikā neienāca prātā doma, ka var pienākt sāpīgs piezemēšanās brīdis.

Noslēpums. Burkāns un operatīvais muskulis

“Tieši operatīvā spēja un operatīvais muskulis, kas šobrīd atrodas Ģenerālprokuratūrā, mums ir ļoti nopietni jāstiprina,” tā pagājušonedēļ pēc Saeimas Eiropas lietu komisijas slēgtās sēdes žurnālistiem teica komisijas priekšsēdētāja Lolita Čigāne. Parlamentārieši secinājuši, ka Latvija ir saņēmusi ļoti nopietnu “mājienu ar mietu” no ASV finanšu uzraugiem par to, ka daļā Latvijas banku ir nopietnas problēmas ar nerezidentu klientu apkalpošanu, un aktuāls kļuvis jautājums par kontroles dienestu spēju efektīvi reaģēt.

“Šķiet, neesmu pietiekami zinošs politoloģijas jaunākajā terminoloģijā. Tikko Lolita Čigāne iekš LTV “Panorāmas” runāja par kaut kādu “operatīvo muskuli”. Kas tas tāds?” pēc tam tviterī jautāja tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs, uz ko Čigānes kundze atbildēja: “Palauziet galvu, ministra kungs! :)”

Nez kurā prokuratūras fitnesa zālē to operatīvo muskuli meklēs ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, bet jāatgādina, ka prokuratūras pārraudzībā darbojas Viestura Burkāna vadītais Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienests. V. Burkāns šajā amatā ir jau kopš 1998. gada, viņa pilnvaru termiņš beidzas 31. maijā. Zīmīgi, ka piektdien Valsts kanceleja nāca klajā ar ziņu, ka šonedēļ tiks izsludināts atklāts konkurss uz šī dienesta vadītāja amatu. Ziņa pastiprināta ar Ministru prezidenta Māra Kučinska citātu, ka šajā “dienestā ir nepieciešamas radikālas izmaiņas, ko var nodrošināt, rīkojot caurspīdīgu, skaidri saprotamu atlases procesu, kas ļautu šai valstij nozīmīgajai institūcijai izvēlēties labāko vadītāju”.

Cerams ar tādu operatīvo muskuli, lai tiktu galā ar netīrās naudas atmazgātājiem…

Izgāšanās. Kad bikses svilst

Nav jau nekas jauns, ka Latvijas likumdevēji bieži sāk aktīvi rosīties tad, kad jau jūtama sviluma smaka, bet arī tas ne vienmēr palīdz no bikšu aizdegšanās. Šo ainu lielā mērā var attiecināt arī uz Saeimas steigā pieņemtajiem grozījumiem Kredītiestāžu likumā, kas paredz ierobežot banku likvidatoru un maksātnespējas administratoru atlīdzību, kas ierasti mērāma daudzos miljonos. Paredzēts tai noteikt griestus – ne vairāk kā 100 000 eiro mēnesī, un šajos aprēķinos kā “atgūstamos” neiekļaut tos līdzekļus, kas faktiski tādi nemaz nav.

Varētu teikt – redz, cik veikli parlamentārieši strādā, cenšas pagūt, vēl pirms sākts “ABLV” likvidācijas process. Nekā tāda! Patiesībā jautājums ir pamatīgi novilcināts. Ja paskatās vecas ziņas, redzams, ka tas bijis politiskajā dienaskārtībā jau 2011. gadā, kad notika Krājbankas likvidācija. Piemēram, jau tolaik radās jautājums, vai ir samērīgi, ka administrators saņem dāsnu atalgojumu arī par darbu ar labprātīgajiem kredītmaksātājiem, tomēr vairāk par ziņkārību Saeimas komisijas sēdēs tas neguva.

Jautājums gan tika apspriests valdošās koalīcijas padomē, kurā tolaik bija “Vienotība”, Zatlera Reformu partija un Nacionālā apvienība. Pieaugot sabiedrības neapmierinātībai, arī premjerministrs Valdis Dombrovskis atzina, ka maksātnespējīgo kredītiestāžu administratoru atlīdzība “dažos gadījumos ir pārspīlēti liela”, tomēr nevarot pieņemt likumus ar atpakaļejošu datumu, lai tie attiektos arī uz Krājbanku. Tāpēc iesniegtie priekšlikumi tika noraidīti, bet juridisku risinājumu nākotnei uzdeva meklēt Tieslietu ministrijai, kas gan tiepās, ka tas esot jādara Finanšu ministrijai. Galu galā jautājums pazuda kaut kur birokrātijas gaiteņos, lai tagad par to beidzot atcerētos.


Mācība. Laikmetīgais “déjà vu”

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Pagājušajā nedēļā saistībā ar “ABLV” bankas sabrukumu izskanējusī ziņa, ka ir iesaldēts Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja (LLMM) projekts, kultūrai daudzējādā ziņā ir skumja un pārdomas rosinoša, ņemot vērā jau tā ierobežotās Latvijā mūsdienās tapušās mākslas eksponēšanas un saglabāšanas iespējas.

Kā izskan neoficiālās sarunās ar procesā iesaistītajiem, vēl esot cerību stars, ka ieinteresētību projekta turpināšanā pārskatāmā posmā varētu izrādīt līdz šim klusējošais otrais dalībnieks (LLMM īstenotājs ir Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonds, kura dibinātāji ir “ABLV” “Charitable Foundation” un Borisa un Ināras Teterevu fonds)… Tomēr pārņem “déjà vu” sajūta, atceroties, ka šāds liktenis jau reiz piemeklēja divas citas kultūras megabūves – Anda Sīļa izstrādāto akustiskās koncertzāles projektu uz AB dambja un Rema Kolhāsa laikmetīgās mākslas muzeja projektu Andrejsalā.

Taču situācija ar LLMM daudzējādā ziņā šķiet arī likumsakarīga – kā sekas pēdējos gados (un ne tikai) novērojamajai tendencei, kad valsts, aizbildinoties ar nabadzību, no sevis noveļ atbildību kultūrai fundamentāli svarīgu lietu īstenošanā, iesēžoties astē investoram. Investoram tā ir iespēja vismaz uz laiku iegūt reputācijas indulgenci, no šaubīgu darījumu veicēja pārvēršoties par izcilu mecenātu. Pēdējos gados publiski izskanējušajām šaubām par “ABLV” bankas darījumiem jau nu vajadzēja kļūt par pamatu vismaz pārskatīt 2005. gadā ar banku noslēgto līgumu. Toties nu skaidrs, ka valstij un sabiedrībai tā arī, visticamāk, vairs neredzēt vairāk nekā tūkstoš mākslas darbus, ko savulaik tā iepirka LLMM kolekcijai.

Pārsteigums. “MOSSAD”, “KGB” un citas firmas

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Valsts ieņēmumu dienesta aprēķinos par uzņēmumiem un organizācijām, kuras darbiniekiem vidējais atalgojums nepārsniedz minimālās algas likmes, nesen parādījās arī ieraksts “Igaunijas Republikas Ārlietu ministrija”. Vēlāk gan tas svītrots, jo, kā izskaidrojusi Igaunijas vēstniecība, patiesībā tā nav bijusi īstā Igaunijas Ārlietu ministrija, bet gan saimnieciskās darbības veicējs, kurš Latvijā dibināts 90. gadu sākumā, lai apsaimniekotu Igaunijas vēstniecības ēku. Tomēr šāda situācija liek uzdot jautājumu – vai tiešām Latvijā iespējams uzņēmumiem dot kādas oficiālas ārzemju iestādes vai organizācijas vārdu?

Ja palūkojas Uzņēmumu reģistra (UR) datubāzē, tajā var atrast SIA “MOSSAD”, kurš gan likvidēts. Darbības veids nav norādīts kā Izraēlas specdienesta interešu īstenošana, bet autopārvadājumu uzņēmums. Ir arī citi uzņēmumi, kuri sev devuši kādu ārvalstu struktūru nosaukumus: “NATO”, “ANO”, “CIP”, “CRU”, arī padomiskie – “K.P.S.S.”, “KGB”. Vai uzņēmējiem, kas grib izstrādāt joku vai arī maldināt patērētājus, pastāv iespēja reģistrēt, piemēram, šādus uzņēmumus – “Krievijas valsts dome”, “Bundestāgs” vai “ASV Pārstāvju palāta”?

Teorētiski iespējams. Kā skaidro UR sabiedrisko attiecību speciāliste Evija Ivdra, valsts notārs reģistrācijas procesā izvērtē pieteikumus, un, ja rodas aizdomas, ka nosaukums var maldināt sabiedrību, viņš aicinās pieteicēju precizēt nosaukumu. UR nav iespējams reģistrēt uzņēmumus, kam nosaukums sakrīt ar Latvijā reģistrētu iestāžu vai administratīvo teritoriju nosaukumiem, bet ierobežojumi nav noteikti attiecībā uz ārzemju iestāžu nosaukumiem.

Sagatavojuši: Sanita Upleja, Anita Bormane, Māris Antonevičs, Linda Rasa, Ģirts Vikmanis

LA.lv