Negodīguma peļņa un priekšvēlēšanu āķis. “LA” nedēļas apskats 3
Nedēļas notikumi
Cilvēks. Neredzams darbs
Pagājušo ceturtdien Jānis Maizītis Saeimas namu atstāja kardināli pretējā noskaņā nekā 2010. gada aprīlī. Pirms astoņiem gadiem Saeimas deputāti slēgtā balsojumā ar vēlēšanu zīmēm neatbalstīja viņa pārvēlēšanu uz trešo termiņu ģenerālprokurora amatā, kaut partijas bija izteikušas pirms tam atbalstu. Turpretim pagājušonedēļ parlamentārieši pārsteidzošā vienprātībā apstiprināja viņu uz vēl vienu termiņu Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktora amatā (pirmoreiz šajā amatā viņu ievēlēja 2013. gadā). Maizīti atbalstīja 85 klātesošie deputāti, pret bija tikai divi Nacionālās apvienības (NA) pārstāvji – Edvīns Šnore un Romāns Naudiņš. Pirmais satraucies par Maizīša nevēlēšanos atklāt “čekas maisu saturu”, savukārt Naudiņam savulaik ministra amatā SAB liedza piekļuvi valsts noslēpumam.
Iemesli, kādēļ Maizītis tika izgāzts 2010. gada ģenerālprokurora vēlēšanās, nav tālu jāmeklē. Viņam esot šajā amatā, prokuratūra sāka izmeklēt vairākas skandalozas lietas – digitalizācijas afēru, kukuļdošanu Jūrmalas domes vēlēšanās jeb tā saukto “Jūrmalgeitu”, kā arī Aivara Lemberga “stipendiātu lietu”. Šie procesi bija nepatīkami vairāku tobrīd parlamentā pārstāvētu partiju “saimniekiem”. Tā kā tolaik šādos gadījumos vēl izmantoja slēgto balsojumu, tad noorganizēt Maizīša “uzmešanu” nebija pārāk sarežģīti.
Grūtāk ir saskatīt iemeslus, kādēļ šobrīd SAB direktora amatā viņš izpelnījās tik pārliecinošu uzticību, ņemot vērā, ka vēl pirms pāris mēnešiem atsevišķu sabiedrības grupu un politiķu aprindās skanēja bažas, ka Maizītis varētu nesavākt Saeimas balsu vairākumu un ka pret viņu speciāli tiek jau laikus noskaņota sabiedrība, piemēram, kā pret “čekas maisu sargātāju”. Turklāt ne ar kādiem redzamiem sasniegumiem pretizlūkošanas jomā SAB lepoties nevar. Nacionālās drošības komisijas deputāti, kuri par biroja aktivitātēm var saņemt padziļinātu informāciju, apgalvo, ka birojs strādājot ļoti profesionāli un aktīvi, bet tā esot ierobežotas pieejamības informācija.
Publiski Maizīša vārds vairāk bijis locīts saistībā ar pielaižu valsts noslēpumam atteikšanu dažādām amatpersonām, viņa dzīvokļa apzagšanu un saķeršanos ar VDK zinātniskās izpētes komisiju. Pēdējo gadījumu jau tik ļoti daži sāka saukt par apzinātu provokācijas mēģinājumu pirms SAB direktora pārvēlēšanas amatā, ka zinātnieku komisijas vadītājs Kārlis Kangeris februārī izplatīja paziņojumu, kurā “stingri norobežojas no mēģinājumiem saistīt zinātnisko darbību ar izlūkdienesta vadītāja izvēles politisko procedūru”, un sadarbību ar SAB Kangera vadītā komisija “vērtē kā konfidenciālu, lietišķu un konstruktīvu”.
Pats Maizītis pēc savas pārvēlēšanas amatā sarunā ar žurnālistiem centās atspēkot pārmetumus par biroja pasivitāti un skaidroja, ka pat ārzemju aģentu aizturēšana un izraidīšana notiekot slepeni – tā sauktās klusās izraidīšanas, par ko neuzzina ne mediji, ne sabiedrība.
