Latvijā

Jāsāk ar sevi, Petravičas kundze! Mācība, aizdomas un noslēpums. “LA” nedēļas apskats3

FOTO: Valsts kanceleja, no LA arhīva/kolāža: la.lv

Cilvēks. No sekretāres par banku uzraugu

Santas Purgailes stāsts uz Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) galveno krēslu atgādina pelnrušķītes ceļu uz pili. Pirms 25 gadiem uzreiz pēc vidusskolas sāka strādāt par sekretāri toreizējās “Unibankas” filiālē Pārdaugavā.

Paņēma tāpēc, ka prata ar datoru apieties, jo citas vēl rakstīja uz rakstāmmašīnas. Darbs izraisīja interesi, paralēli “Turībā” uzsāka studēt uzņēmējdarbības vadību. Tālāk karjera jau ritēja virzienā uz augšu – filiāles vadītāja, Vidzemes reģiona vadītāja.

Tagad 43 gadu vecumā – AS “Banka Citadele” valdes locekle, korporatīvo klientu apkalpošanas direktore.

“Redzu, kas jādara, lai banku sistēmu sakārtotu. Ļoti īsā laikā jāpanāk Latvijas banku sistēmas atjaunošana, neļaujot Latviju iekļaut ne pelēkajos, ne melnajos sarakstos,” tādu mērķi viņa izvirzījusi. “Bet vispirms jānodzēš ugunsgrēks, kas saistīts ar “Moneyval”,” viņa piebilda.

“Viņa ir sirds cilvēks, kurai svarīgas ir cilvēciskās attiecības un komanda. Un, otrkārt, viņa ir liels Latvijas patriots, viņai svarīgs ir sabiedriskais, kopīgais labums,” tā viņu raksturo pašreizējā kolektīvā. Purgaile žurnālistiem paziņoja, ka arī FKTK vēlas izveidot komandu – profesionālu un talantīgu. “Ļoti būtiski iemācīties strādāt pēc būtības, nevis pēc formas,” viņa uzsver.

Purgaile noteikti ir līdzsvarots cilvēks. Spēj savienot gan valdes locekļa pienākumus sieviešu uzņēmēju biedrībā “Līdere”, gan brīvajā laikā sportot un ceļot, nodarboties ar kulināriju un adīšanu.

Santa Purgaile sola pārmaiņas gan jaunajā darba vietā, gan attiecībā uz nerezidentu bankām, pastiprinot banku uzraudzību. Pēc skata smaidīgā, nosvērtā un sievišķīgā vadītāja neizskatās pēc dzelzs lēdijas, kura to varētu īstenot.

Kad viņa apņēmās uzlabot FKTK sadarbību ar bankām, kļūstot atvērtākai iestādei, kas “spēj ne tikai sodīt, bet veidot uz sadarbību vērstu vidi”, kāds viņas pašreizējais kolēģis nosmējās: “Kad esi peramais, tad gribas savu uzraugu pārvērst par laba servisa iestādi, bet, kad nonāc tajā, pārvērties par “nagu maucēju”.”

Un tas nav krēslu mainīšanas efekts – “Moneyval” banku uzrauga efektivitāti vairāk vērtē pēc sodu biežuma un apmēriem.

Mācība. Jāsāk ar sevi, Petravičas kundze!

“Man ir mērķis ar darbiem pierādīt, ka Latvija var ierindoties Eiropas bagātāko valstu vidū, atgriezt cilvēkiem uzticēšanos valstij un politiķiem,” lai iekļūtu Saeimā no “KPV LV” listes, vēlētājiem sludināja izskatīgā un pieredzējusī SIA “Monēta” finanšu vadītāja Ramona Petraviča no Saldus novada, pie viena apsolot, ka galvenās pūles viņa veltīs nabadzības apkarošanai un aizbraucēju atgriešanai.

Lai iekļūtu valdībā un ironiskā kārtā iesēstos labklājības ministres krēslā, nu jau deputāte Petravičas kundze zvērēja un dievojās, ka viņa itin neko nav pat nojautusi par krāpšanos ar nodokļiem un aplokšņu algu maksāšanu vīram piederošajā uzņēmumā, kurā tieši viņa atbildēja par finanšu lietām. Partija un valdošā koalīcija viņai tic, atbildīgie dienesti pārkāpumus neatrod un tas viss, protams, vairo uzticību politiķiem.

Pagājušajā nedēļā Labklājības ministrija bezdarbnieku pabalstu no nākamā gada piedāvāja maksāt astoņus, nevis deviņus mēnešus kā līdz šim, samazinot arī izmaksājamās summas, lai budžetā papildus iegūtu 12 miljonus eiro citām vajadzībām.

Valdība lēmumu nekavējoties atbalstīja, un tas viss tikai vairoja paļāvību valsts institūcijām, ka tās aizsargā iedzīvotāju intereses. Arodbiedrībām un citām “trešajām pusēm”, ar ko valdība un politiķi vienmēr centīgi diskutē par visādiem nenozīmīgiem jautājumiem, par šo būtisko pavērsienu bija pirmā dzirdēšana.

Pat liberālās ekonomikas advokāts un bankas ekonomists Strautiņš šoreiz šūpoja galvu un vērtēja, ka laikā, kad ekonomika bremzējas, cilvēkiem būtu jādod papildu drošība, nevis tā jāatņem.

Un kas? Nekas, viss rullē tālāk! Petraviča ir vienīgā valdības locekle, kura nav nolikusi deputātes mandātu. No kopumā 54 sēdēm viņa apmeklējusi 31, pastāvīgi tās nokavējot.

Lai arī algu par darbu Saeimā Petraviča nesaņem, viņa tomēr izmanto deputātiem pienākošās kompensācijas par transporta izdevumiem un dzīvesvietas īri, mēnesī vidēji saņemot 650 eiro.

“Nē, absolūti kompensācija noteikti nav tas iemesls, kādēļ saglabāju amatu,” atkal pārliecinoši stāsta ministre žurnālistiem, kad viņu tincina par iemesliem tādai pārpūlei.

Paraugstundas solījumu nepildīšanā, pasaku stāstīšanā un sociālā dialoga ignorēšanā, pieņemot sabiedrībai būtiskus lēmumus, neiedvesmo šeit palicējus nebraukt projām un aizbraukušos atgriezties. Sāciet ar sevi, Petravičas kundze!

Aizdomas. Salami taktika pilsonības politikā

Jēdzienu “salami taktika” izdomāja ungāru komunistu līderis Matiass Rakoši, ar to raksturojot pieeju, kā pārņemt valsti savā kontrolē. Proti, tas netiek darīts uzreiz un uzkrītoši, bet līdzīgi, kā griežot salami desas luņķi – pacietīgi, pa šķēlītei. Pēckara Ungārijas gadījumā tas nozīmēja visu konkurējošo partiju un organizāciju iznīcināšanu vai “uzsūkšanu”, kamēr visa vara pārgājusi komunistu rokās.

Pašlaik varam vērot mēģinājumu izmantot salami taktiku Latvijas pilsonības politikā. Noteicošā loma te ir sauklim “Vai tiešām mēs baidāmies…”. Ar šādiem vārdiem Saeimā tika virzīti bijušā prezidenta Raimonda Vējoņa rosinātie likuma grozījumi par automātisku pilsonības piešķiršanu visiem jaundzimušajiem nepilsoņu bērniem (pašlaik tā ir vecāku izvēle).

Ierosmei bija politiskā pretestība, tomēr uzstājīgie “vai mēs tiešām baidāmies no 30 jaundzimušajiem zīdaiņiem” galu galā salauza ledu un nu jau šķiet, ka Saeimas vairākums ir gatavs to atbalstīt, tāpat arī Valsts prezidents Egils Levits nelikšot šķēršļus.

Tā kā viena pilsonības salami šķēlīte tūlīt būs nogriezta, apvienība “Attīstībai/Par” (“AP”) jau asina nazi nākamajai un paziņo, ka pilsonība jāpiešķir visiem nepilngadīgajiem nepilsoņu bērniem, jo “vai mēs tiešām baidāmies no 2933 bērniem”. “AP” aizvadītajā nedēļā paziņoja, ka iesniegs Saeimā šādu priekšlikumu.

Nav grūti iedomāties, ka ar to viss nebeigsies un tālāk tiks stāstīts, ka nevajag baidīties arī no pensionāriem vai vēl kādas citas nepilsoņu grupas, kurai pienākas automātiska pilsonība. Un tā līdz uzvarošām beigām.

Pārsteigums. Ierobežojums Saeimā, ne pie prezidenta

Valsts prezidents Egils Levits (no labās) Rīgas pilī sasveicinās ar “KPV LV” frakcijas vadītāju Ati Zakatistovu.
Foto: Ilmārs Znotiņš/Valsts prezidenta kanceleja

Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdētājs Armands Krauze bijis pārsteigts, uzzinot, ka uz Valsts prezidenta Egila Levita tikšanos ar Saeimas frakciju vadību ir ieradušies arī divi deputāti – Juris Jurašs (JKP) un Atis Zakatistovs (“KPV LV”) –, kurus Saeima ir izdevusi kriminālvajāšanai.

Valsts prezidenta padomniece Aiva Rozenberga paskaidroja, ka Valsts prezidents uz tikšanos ir aicinājis Saeimas frakciju priekšsēdētājus un viņu vietniekus. Jurašs ir Jaunās konservatīvās partijas (JKP) frakcijas priekšsēža biedrs, bet Zakatistovs vada “KPV LV” frakciju. No plašākiem komentāriem prezidenta pārstāve atturējās.

A. Krauze nebija mierā, ka līdzīgā statusā esošais Aivars Lembergs, ar kura vadīto partiju “Latvijai un Ventspilij” Zaļo un zemnieku savienībai ir sadarbības līgums, uz Valsts prezidenta inaugurāciju gan neesot aicināts, lai gan domnieki viņu ievēlējuši par Ventspils domes priekšsēdi. Jāpasaka, ka Lembergam ir piemērots drošības līdzeklis, kas liedz viņam pildīt mēra pienākumus.

Krauze savukārt uzskata, ka arī Jurašam un Zakatistovam esot ierobežotas iespējas veikt amata pienākumus, jo viņi nevar piedalīties Saeimas un komisiju sēdēs. Ar šo salīdzinājumu nebija mierā otrs JKP frakcijas vadītāja vietnieks Krišjānis Feldmans, kurš uzsvēra, ka Jurašam nav ierobežojumu piedalīties frakcijas un koalīcijas sēdēs, un viņš tāpat kā Zakatistovs piedalās lēmumu pieņemšanā šajā līmenī.

Jurašs arī ir vērsies Satversmes tiesā, apstrīdot Kārtības rullī noteikto aizliegumu pilnvērtīgi piedalīties Saeimas darbā, ja vēl nav zināms tiesas lēmums šajā lietā. Tas nozīmē, ka Saeima strādā nepilnā sastāvā.

Tagad tās lēmumu pieņemšanā piedalās 98 deputāti, jo kriminālvajāšanai izdotie parlamentārieši deputāta statusu nav zaudējuši un viņu vietā nevar nākt nākamais saraksta kandidāts.

Noslēpums. Un atkal Cukurs

Ģenerālprokuratūra atcēlusi pagājušajā oktobrī pieņemto lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu pret latviešu lidotāju Herbertu Cukuru (1900–1965) par viņa iespējamo līdzdalību ebreju civiliedzīvotāju iznīcināšanā Otrā pasaules kara gados Latvijā.

Kriminālprocesu pret “Arāja komandas” dalībnieku uzsāka 2006. gadā. Gadu gadiem izmeklētāji rakājās Latvijas arhīvu dokumentos, sūtīja tiesiskās palīdzības lūgumus ārvalstīm, pirms atskārta, ka, balstoties šā brīža informācijā, Cukura darbībās noziedzīgā nodarījuma sastāvs nav konstatējams.

Saistītie raksti

Tā kā nav ziņu, ka nule būtu saņemti kādi jauni dokumenti vai liecības, nākas minēt, kas mainījis juristu domas. Daži prāto, ka aiz tā visa stāvot ASV. Raugi, ASV vēstnieka amatam Latvijā nominētais Džons Kārvails augustā paziņojis, ka atbalstīs centienus risināt holokausta laiku jautājumus, tostarp ebreju īpašuma restitūciju.

Citi gudro, ka izmeklēšanas atsākšana esot ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera pirksts. Viņa krēsls šobrīd nav stabils un Kalnmeiera kungs domājot tā gūt papildu punktus. Bet, palasot Krievijas medijus, uzzināsiet, ka “nacistu attaisnotājiem” pārdomāt licis Krievijas un Baltkrievijas spiediens. Tas gan vairāk izklausās pēc anekdotes. Kā ir īstenībā, to pagaidām neviens stāstīt negrasās.

Sagatavojuši: Ivars Bušmanis, Ilmārs Randers, Māris Antonevičs, Viesturs Sprūde

LA.lv