Latvijā
Sabiedrība

Aukstā zupa kā auksta duša un eirovēlēšanu lāsts. “LA” nedēļas apskats0

FOTO: LETA un LA

Cilvēks. Caur adatas aci uz rektora krēslu?

Pēc četriem gadiem Latvijas Universitātes (LU) rektora amatā Indriķis Muižnieks nonācis neapskaužamā situācijā. Piektdien pēc LU rektora vēlēšanām viņš jau sveikts kā uz otro termiņu pārvēlēts universitātes vadītājs, taču, iespējams, vēlēšanu rezultāts tiks apstrīdēts.

Līdz ar to viņam ir visas iespējas ierakstīt savu vārdu LU vēsturē kā rektoram, kam nav izdevies vadīt universitāti divus termiņus pēc kārtas, kā rektoram, par kura pārvēlēšanas tiesiskumu lauzti juridiski šķēpi, vai arī kā rektoram, kas pārvēlēts pēc diezgan neglītas priekšvēlēšanu cīņas.

I. Muižnieks kā zinātnieks specializējies bioloģijā, bet LU vadībā strādā jau teju divdesmit gadus: bija zinātņu prorektors gan rektoru Ivara Lāča, gan Mārča Auziņa vadībā. Tagad bijušais rektors M. Auziņš nostājies pret savu bijušo prorektoru un uzskata, ka universitātes vadībā jānāk jaunākiem ļaudīm.

Vēlēšanu laikā tika doti mājieni, ka I. Muižnieks pats varbūt arī atteiktos no amata nastas, taču esot kādi varaskāri ļaudis rektora tuvumā, kas gribot rektora amatā tieši Muižnieku, jo paši kādu iemeslu dēļ uz LU vadītāja krēslu nevarot pretendēt. Un tieši tie, kuri grib saglabāt savus amatus, esot spēlējuši dažādas aizkulišu spēles, padarot šīs vēlēšanas par tādām, kas grauj universitātes prestižu. Vai I. Muižnieks to ir zinājis un akceptējis vai ne, par to domas dalās.

Rektora vēlēšanu dēļ I. Muižniekam kārtējo reizi nācies skaidroties par to, kāpēc viņa vārds minēts starp Valsts drošības komitejas informatoriem. Lai novērstu pārmetumus, viņš ļāvis internetā publicēt tiesas spriedumu, kurā atzīts, ka I. Muižnieka sadarbība ar čeku nav pierādīta.

Darījums. “Škodas” vilcieni – šodien, rīt, nekad?

Desmit gadu laikā trešā jauno vilcienu iegādes mēģinājuma trešajā piegājienā “Pasažieru vilciens” par uzvarētāju iepirkumā nosauca Čehijas ražotāju “Škoda Vagonka”, kas ir daļa no patlaban “Rīgas satiksmes” korupcijas skandālā ierautā koncerna “Škoda Transportation Group”.

Ļoti ātri pēc rezultāta paziņošanas finanšu ministrs Jānis Reirs un satiksmes ministrs Tālis Linkaits steidza jaunajiem vilcieniem pa priekšu un neskopojās ar skarbiem vārdiem “Pasažieru vilciena” izvēlei. Proti, J. Reirs uzsvēra problēmas ar uzņēmuma “Škoda Vagonka” reputāciju, kā dēļ nav droši zināms, vai jauno vilcienu iegādei nepieciešamo naudu no valsts budžeta un ES līdzekļiem būs iespējams piešķirt.

Savukārt T. Linkaita skatījumā līdz ar šo situāciju Latvija ir tuvāk “Pasažieru vilciena” likvidācijai nekā jebkad agrāk. Viņš jau agrāk izteicies, ka neveiksmīga iepirkuma gadījumā būs jāatlaiž ne vien valde, jo nav jēgas no tādas valsts akciju sabiedrības. Jāsludina konkurss uz pasažieru pārvadājumiem, lai piesakās ārzemnieki.

Pārsteigumu par abu ministru pausto neslēpa “Pasažieru vilciena” priekšnieks Rodžers Jānis Grigulis. Viņš medijiem norādīja, ka nav tāda augstāk stāvoša likuma, ko varētu attiecināt uz šo gadījumu, proti, reputācijas dēļ no iepirkuma izslēgt kādu no pretendentiem. Ja tāds būtu, “Pasažieru vilciens” apsvērtu tādu normatīva izmantošanu.

Līdz ar to situācija ir kutelīga – no vienas puses, ir komersants ar saviem centieniem paplašināt savu tirgu; no otras puses, šīs kompānijas māsas uzņēmuma reputācija. Tas arī rada jautājumu, vai un kāds ir pamats nepiešķirt finansējumu vilcienu iegādei no “Škodas” uzņēmuma reputācijas dēļ.

Tiesa, vienlaikus tas mudina padomāt arī citā virzienā: ja jau finanšu ministrs ir tik principiāls attiecībā uz reputācijas jautājumu vilcienu iepirkumā, gribētos sagaidīt tādu pašu vai līdzvērtīgu principialitāti un konsekvenci arī attiecībā uz valdības locekļu reputāciju, un, “ministram lemjot” par līdzekļu piešķiršanu no valsts budžeta ministrijām, vispirms izvērtēt attiecīgās ministrijas vadītāju reputāciju, jo citādi var sanākt tā – kas varbūt ļauts vienam, nav ļauts citam.

Izgāšanās. Eirovēlēšanu lāsts

Vai Eiropas Parlamenta vēlēšanām Latvijā uzlikts lāsts? Tāds iespaids var rasties, redzot, ka vienai ķibelei seko nākamā. Nepietika jau ar izgāšanos, uzticot apšaubāmai firmelei izsūtīt vēlētājiem paziņojumus par iecirkni, uz kuru jādodas balsot. (Skaidra atbilde par to, cik daudz paziņojumu palika neizsūtīti un vai aiz tā nav kāda ļaunprātība, joprojām nav sniegta.)

Vēl viena neveiksme saistīta ar Centrālās vēlēšanu komisijas apņemšanos nodrošināt, ka iepriekšējā balsošanā (trešdien, ceturtdien un piektdien) cilvēki varēs doties uz jebkuru iecirkni.

Daudzi esot paļāvušies uz šo solījumu un ignorējuši iespēju līdz 7. maijam mainīt vēlēšanu iecirkni. Tas, ko noklusēja atbildīgās amatpersonas, ka šis ir tikai “tests”, jo sistēma, kas ļauj vēlēšanu komisijām sazināties un pārbaudīt, vai vēlētājs nav jau nobalsojis, tiks izmēģināta pirmo reizi. Un, kā jau Latvijā ar dažādām “e-lietām” pierasts, pirmajā reizē viss “uzkaras”. Trešdien kaut kas vēl puslīdz darbojās, bet ceturtdien lielai daļai vēlētāju nācās doties prom, tā arī nenobalsojušiem, bet piektdien iepriekš izsludinātā iespēja balsot jebkurā iecirknī tika atcelta.

Protams, nepatīkami kļūt par eksperimenta trusīšiem un var saprast daudzu pilsoņu neapmierinātību, tomēr pārspīlēta šķiet arī histērija, kādu pēc šiem notikumiem steidza sacelt atsevišķu partiju pārstāvji. Opozīcija to izmantoja, lai uzbruktu valdošajai koalīcijai.

Viens no galvenajiem pārmetumiem, ka neilgi pirms vēlēšanām mainīts CVK vadītājs, bet viņa pēcnācēja nespējot normāli noorganizēt vēlēšanas, jo “Cimdara laikā nekas tāds nenotika”. Taisnīgi tomēr būtu piebilst, ka Cimdars turējās pie vecās sistēmas, kas jau gadiem tika kritizēta kā tāda, kas mazina pilsoņu līdzdalību vēlēšanās, un to jau sen prasījās modernizēt.

Turklāt faktiski jau šīs sagataves tika veiktas agrāk (piemēram, izraudzīta IT firma, kas atbild par elektroniskajām sistēmām), tā ka nevar visu atbildību uzvelt jaunajai CVK vadītājai Kristīnei Bērziņai.

Tomēr galvenais jautājums ir nevis “kas vainīgs”, bet “ko darīt, lai tas vairs neatkārtotos”. Nākamās – pašvaldību vēlēšanas – jau pēc diviem gadiem.

Pārsteigums. Aukstā zupa kā auksta duša

Karstās maija dienas veikalniekus pārsteidza nesagatavotus vasaras nacionālā paēdiena – aukstās zupas – sastāvdaļu piegādē. Daļa sociālo tīklu lietotāju aizvadītajā nedēļā skaļi vienojās kopīgā bēdā, ka veikalā neesot bijis nopērkams kefīrs vai marinētās bietes. Sekoja pat ierosinājums auksto zupu ierakstīt Satversmes preambulā kā “nacionālās vasaras identitātes” pamatu.

To, ka bijis deficīts jeb maza krīzīte, apliecina arī tirgotāji. “Elvi” atzīst, ka lielās slodzes dēļ piegādātāji nespējuši nodrošināt preču daudzumu, kas atbilstu tik lielam pieprasījumam.

Tiesa, bietes un kefīru lielākā daudzumā pērk katru vasaru un, plānojot preču daudzumu, veikalā cenšoties ņemt vērā laika prognozes, taču situācijā, kad karstums sākas pēkšņi, vērojams tikpat straujš attiecīgu preču pieprasījuma pieaugums. Šobrīd situācija esot uzlabojusies un visos veikalos ir gan dažādu ražotāju kefīrs, gan konservētās bietes un citi produkti, kam karstā laika dēļ bija radies īslaicīgs deficīts.

Arī “Rimi” teic, ka šogad maija vidū tika pārsniegti ne tikai karstuma, bet arī aukstās zupas izejvielu pieprasījuma rekordi.

“Maxima Latvija” apliecina, ka pieprasījums pēc aukstās zupas pieaug jau pirmajās siltajās dienās, taču šovasar ažiotāža sākusies agrāk, nekā ierasts. Vasaras sezonas iecienītāko produktu (tostarp arī kefīra un marinēto biešu) piegāde veikaliem jau tiekot veikta lielākā apjomā.

Dīvainība. Magnētiskais Ozols neskaitīs preces

Foto: Ieva Leiniša/LETA

Beidzoties līdzšinējā Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) direktora Andra Ozola pilnvaru termiņam, uz šo amatu tiks rīkots konkurss, nepagarinot līgumu ar iestādes ilggadējo vadītāju, raidījumā “LNT ziņas” atklāja ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro (“KPV LV”).

Vēlāk viņš pieļāva, ka LIAA direktoru rudenī varētu rotēt Centrālās statistikas pārvaldes vadītāja amatā, kad dosies pensijā tās pašreizējā priekšniece Aija Žīgure.

Nemiro uzskata, ka Ozols LIAA vadījis 15 gadus, tādēļ iestādes darbu vajadzētu “atsvaidzināt”. Bet atsvaidzināt viņš bija nodomājis ar Raimondu Aleksejenko, bijušo LIAA darbinieku, pašreizējo ministrijas valsts sekretāra vietnieku.

Ministra vadītā ministrijas un uzņēmēju organizāciju pārstāvju komisija pašreizējā LIAA direktora darbu novērtēja kā “labu” ar piebildi, ka būtu uzlabojama ētika. Laikam nav bijis ētiski apstrīdēt ministra teikto, ka SIA “Ditton Chain” “lietā par četru miljonu eiro izkrāpšanu no ES fondiem iesaistīti arī LIAA darbinieki”.

Kā pamatojums tika minēts, ka uz dokumentiem ir viena LIAA darbinieka paraksts. Vēlāk izrādījās, ka šis darbinieks ir neviens cits kā Raimonds Aleksejenko, un ministrs pieklusa. Kāpēc tagad tieši viņu virza uz LIAA direktora amatu? Vai tiešām konkursā uzvarēs tēva ģimenes drauga dēls? Nemiro jau iepriekš lojalitāti atbildīgos amatos mērījis ar pietuvinātības, nevis profesionāliem kritērijiem.

Kaut Ozolam rit jau trešais piecgadu termiņš LIAA vadītāja krēslā, tas nav politisks amats. Tāda amata vadītāji jāvērtē tikai pēc profesionāliem kritērijiem, ne pēc stāža.

Tāpēc vispareizāk būtu, ja pēc pilnvaru termiņa beigām Andris Ozols startētu Valsts kancelejas konkursā un pierādītu, ka arī turpmāk viņš būtu labākais. Zinot viņa pašpārliecinātību, principialitāti un magnētismu, visticamāk, viņš piedalīsies šai konkursā, nevis ļausies aizrotēt uz preču un cilvēku skaitīšanas iestādi.

Sagatavojuši: Ilze Kuzmina, Ingrīda Mičāne, Māris Antonevičs, Ainārs Sauka, Ivars Bušmanis

LA.lv