Cilvēks, kas uzrunāts. Saruna ar Edgaru Zalānu 5
“Latvijas Avīzē” viesojās bijušais Tautas partijas (TP) politiķis un ministrs EDGARS ZALĀNS. Pašlaik kuldīdznieks kā arhitekts konsultē būvuzņēmējus, bet ir ziņas, ka viņš no jauna varētu iesaistīties politikā, iespējams, reģionu politikā. Ar Zalāna kungu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis. V. Krustiņš: – Kā vērtējat politisko stāvokli no sava šodienas skatpunkta? Jūs esot aicinājuši aktivizēties, kandidēt Saeimas vēlēšanās? Tiešām?
E. Zalāns: – Nav izslēgts, ka jau šajā vai nākamajā Saeimā būs mēģinājumi veidot kopīgu platformu starp latviešiem un krieviem, taču neesmu pārliecināts, ka Šlesera veidotais nacionālā izlīguma variants vēl sekmēsies. Kur kompromiss? Tā meklējumos varētu doties cilvēki, kam valstī vēl ir autoritāte, kuriem uzticas, – piemēram, Vairai Vīķei-Freibergai.
E. Līcītis: – Un vēl?
– Saraksts nav garš. Tas jebkurā gadījumā jābūvē uz nacionālpatriotiskiem pamatiem. Bet “Saskaņai” pašai jātransformējas, izraidot no sava vidus cilvēkus, kuri joprojām uzskata, ka Latvijā jābūt divām valsts valodām un stāsta citus līdzīgus stāstus. Jā, Šlesers mani ir uzrunājis par atgriešanos politikā, bet tāpat arī Reģionu alianse (RA) un vēl citi. Tas nenozīmē, ka esmu piekritis Šlesera projektiem par mehānisku izlīgumu. Nekandidēšu ne viņa, ne “SC” sarakstos.
V. Krustiņš: – Kad politiķi beigs runāt par etnisko nodalīšanos vēlēšanās? Kad atzīsiet, ka ir runa par divām dažādām politiskām līnijām? Sabiedrību šķeļ okupācijas fakta neatzīšana, kas nebūt nav “etnisks” vai “latviešu un krievu” jautājums. Šobrīd nav dzīvi tie, kuri ienāca 1940. gadā un kuriem par to ar pirkstu rādīt, kādu tiesāt un vajāt. Toties ir idejiskie okupanti, kas uzskata, ka senči Latviju atbrīvojuši, atveduši maizīti no Staļintētiņa. Viņiem šodienas Latvija ir vajadzīga. Bet latviešiem nav vajadzīgi tie, kuri apspļauda valsti pie katras iespējas. Ja cilvēks nevar norīt to krupi – nu ko lai dara, ja viņu pirmteči te iebraukuši okupācijas periodā – uz tankiem vai saaģitēti strādāt. Bet “SC” latviešiem – Zariņam un Ādamsonam – vajadzētu aizrādīt atsevišķiem kolēģiem, ka nevajag tā rieties ar latviešiem, ka Cilevičam Eiropā nevajag šausmināt, kāda te apspiešana.
– Piekrītu, ka vienoties var ar jebkādas tautības cilvēkiem, kuri ciena mūsu valsti un ir patrioti. Tajā spārnā, ko sakās pārvaldām “SC”, un pašā partijā ir arī pilsoniski noskaņoti, Latvijai labvēlīgi ļaudis. Viņi taču šeit dzīvo, audzina bērnus, bet ir pietiekami daudz tādu, kuri, ja vien varētu, uz rokām atnestu atpakaļ ja ne Padomju Savienību, tad Krieviju. Konservatīvo institūta pētījumā pagājušogad jautājām latviešu un krievu auditorijā: vai skolās būtu jāmāca, ka ir vērts atdot dzīvību par Latviju? Pārsteidzoši, bet bija tikai 20% latviešu, kas atbalstītu šāda patriotisma ieaudzināšanu. Savukārt krievu vidū tas procents nebija daudz zemāks kā latviešiem. Secinājums, ka attieksme pret šo vienīgo vietu, kur dzīvot un attīstīties latviešu nācijai, ir vienlīdz zema un ka šī sabiedrība nav pārmēru patriotiska. Vārdos, lozungos – jā, bet atbildot – ko pats esi gatavs dot, ziedot valstij? – daudzus darbus vis nesola. Tā ka cilvēki varbūt pat radikalizējas, jo viņus politiķi un mediji uzrunā klišejās, taču praktiski nacionālums, patriotisms ir stipri padilis. Daudziem negribas kaut ko darīt, lai valsti veidotu tādu, kādu viņi grib redzēt. Arī nostalģija pēc padomju laikiem latviešos iemājojusi itin dziļi. Ne tieši pēc iekārtas un tālaika kārtības, bet lietām, kuras ne viens vien uzskata par labākām un pieejamākām – veco izglītības sistēmu, sociālo vai veselības aprūpi. Tā, piemēram, mūsu pētījums parāda, ka 76% aptaujāto uzskata padomju laika izglītības sistēmu par labāku nekā esošo.
– Daudzi saka – tagad esot vīlušies. Uz ko viņiem tiekties un cerēt? Nedzīvosim ar uzsildītām atmiņām par vienlīdzīgāku, sociālistiskāku pagātni, politiķiem jāveido nākotnes darba kārtība, konkrēti jāsola, ko izdarīs labākai dzīvei!
E. Līcītis: – Jūsu kolēģis Šķēle lekcijā studentus esot brīdinājis, ka uz nākamajām vēlēšanām ieradīšoties daudz pestītāju.
– Jā, viņi jau ir klāt un rodas vēl. Skatos uz pūliņiem izveidot pašvaldību partiju. Daudzi pašvaldību cilvēki raduši problēmas risināt ne teorijā, bet praksē. Viņiem galvā strādā praktiskas risināšanas algoritms, kas nestrādā Saeimas politiķiem, jo viņi nesaskaras ar ikdienišķām vajadzībām, bet stāda budžetus, izdod likumus.
V. Krustiņš: – Politiķis ir profesija!
– Tas bija iemesls, kāpēc atnācu uz nacionālo politiku 2007. gadā. Pametu savu pilsētu, darbu, kas patika un kur redzēju iznākumu. Cerēju, ka, šeit atnācis, paveikšu vairāk.
– Bijāt valdošajā partijā, bijāt ministrs – kas turēja aiz rokas?
– Darīju, ko varēju, bet visu nevarēju. Šajā parlamentārajā iekārtojumā ikkatrs spiests rēķināties ar koalīcijas valdību, nepārkāpjamām interesēm, neieņemamām pozīcijām. Tāpēc esmu atsaucīgs Reģionu alianses priekšlikumam – vienu daļu deputātu vēlēt pašreizējā kārtībā, otru daļu no individuāliem apgabaliem. Vai – izveidot apakšpalātu ar pašvaldību pārstāvjiem, mēriem. Latvijā tiem, kas sevi uzskata par nacionāla mēroga politiķiem, šī ideja ir kā dadzis acī. Arī TP to nepieņēma. Tā neesot pareizi, kaut arī blakus mums ir valstis, kur tā ir. Pašvaldību līderi bauda daudz augstāku tautas uzticību nekā parlamenta partijas. Viņi ir tuvāki vēlētājiem, atbildīgāki! Un tādā veidā, kā parlamentārismu līdz šim īstenoja Latvijā, tas sabiedrībai nenesa pārvaldību, kādu tā gribētu.
E. Līcītis: – Cienījamais, par sistēmas degradāciju vai atrofēšanos runā gadu desmitus, bet no tā ne silts, ne auksts. Saeima grib ievēlēties tā, kā tai patīk ievēlēties, tāpēc neko nemainīs. Ja RA vai citai partijai ir radikāli sistēmas maiņas pieteikumi, tad vēlētājiem tas jāņem vērā, jādod svars Saeimā.
– Piekrītu, reģionālajai partijai vajag šo ietekmi – esmu daudz ar viņiem runājis.
V. Krustiņš: – Ģenerālsekretārs Kampars arī daudz runā ar novadu partijām, droši vien ne maz sola.
– Neesmu vietējās partijas biedrs, bet zinu, ka Kuldīgā par atbildi Kampars saņēmis pretjautājumus. Kur “Vienotība” visu laiku bija, kāpēc agrāk par reģioniem neinteresējās? Pašvaldību attīstību turēja dibenplānā, attiecīgā ministra postenis “Vienotības” politiķiem nešķita necik vērts – kā tā? Kāpēc kuldīdzniekiem turpmāk jānotic, ka pēc sadarbības līguma slēgšanas “Vienotības” rūpesti par reģioniem pacelsies nebijušos augstumos?
E. Līcītis: – To viņam jautāja Kuldīgas hercogiene?
– Kuldīdznieku partijas vadība, un nebija atbildes, ko “Vienotība” darījusi, lai Eiropas fondu nauda ietu uz reģioniem.
V. Krustiņš: – Ko jūs Reģionu apvienībā darīsiet kopā ar Bondara kungu un citiem aktīvistiem, lai mainītu iedibināto kārtību?
– Šobrīd neesmu piekritis iet Reģionu apvienībā, bet komunicēju ar viņiem. Jā, aicinu meklēt nacionālā līmenī zināmus cilvēkus, kuri būtu ar mieru startēt Saeimas vēlēšanās, jo mēri paši amatus nepametīs.
E. Līcītis: – Tātad konsultējat, komunicējat. Īsumā sakot, “laucinieku” projekts jums liekas simpātiskāks, ar lielākām izredzēm nekā “Vienoti Latvijai” darbības?
– Protams. Reģionu alianses spēks vēl nav pārāk liels un novērtēts, jo viņi nav apsēdušies pie galda ar iespējamiem partneriem un savilkuši tos dūrē. Bet partneri grasās vēl pārdomāt, vēl nogaidīt – piedāvājumi birst, kā no pārpilnības raga. Tikmēr Boķis sarunās vairs nepiedalās, tāpēc Valmieras partija atslābusi no līdzdalības.
V. Krustiņš: – “Vienotība” rīkojas pareizi, pie laika vervēdama sabiedrotos laukos. Ja tie paspēj apvienoties…
– Pareizi, jo viņiem nav izdevīga liela reģionu spēka izveidošanās, tāpēc tā mēģina pa vienam atkabināt cilvēkus nost. Redzēsim, kā beigās noformēsies pagaidām inertā pašvaldību cilvēku masa.
– Vai Latvijai būtu kas secināms pēc Ukrainas notikumiem?
– Daudz kas jāsecina, piemēram, ka Latvijai ekstrēmisms ir neizdevīgs. Viens ir būt prasīgiem pret valdību, bet pavisam kas cits celt naidu uz etniskā vai vēl kāda pamata. Šķelšanās labumu nenesīs.
