Cilvēks – mūzika. Vija Beinerte sarunājas ar Mišelu Legrānu pirms koncerta Rīgā 0
Franču mūzikas leģenda Mišels Legrāns, kam februārī apritēs astoņdesmit pieci gadi, savu jubileju nosvinēs ar astoņdesmit pieciem koncertiem visā pasaulē, arī Rīgā – svētdien, 29. janvārī. Prieks, ka meistars lielajā aizņemtībā varēja atrast laiku sarunai.
Kas jums bērnībā dziedāja šūpuļdziesmas?
Neviens. Ne māte, ne vecāmāte nedziedāja man šūpuļdziesmas. Viņas vispār nekad nedziedāja.
Jūsu tēvs bija orķestra diriģents un komponists. Vai tā bija viņa ietekme, ka esat mūziķis?
Tēvs izšķīrās no mātes un aizgāja no mums, kad man bija trīs gadi. Pēc ilga pārtraukuma es viņu satiku, kad man bija jau septiņpadsmit. Četrpadsmit gadus es dzīvoju, nekā nezinot par savu tēvu. Es pats izvēlējos kļūt par mūziķi, pilnīgi patstāvīgi, bez viņa vai kāda cita līdzdalības.
Kad sapratāt, ka vēlaties dzīvot ar mūziku un mūzikā?
Man tobrīd bija četri gadi. Māte strādāja, lai nopelnītu mums iztiku. Māsa jau gāja skolā, es paliku mājās ar vecomāti, kas nesaprata nenieka no manis teiktā. Ja jūs lūgtu, lai izvēlos krāsu savām bērnības atmiņām, tā būtu pelēka. Ja jūs lūgtu, lai nosaucu bērnības sajūtu, tā būtu vientulība. Lai nenomirtu aiz garlaicības, es sāku spēlēt klavieres. Tēvs bija mums atstājis vecu pianīnu. Tas man izglāba dzīvību. Instruments bija mans vienīgais draugs, bez tā es justos vientuļš un nelaimīgs. Es sāku pēc dzirdes spēlēt melodijas, kas skanēja radio, un arī tās, ko dzirdēju pats sevī. Tad es sapratu, ka vēlos kļūt mūziķis, vēlos komponēt, radīt.
Jūs iestājāties Parīzes Nacionālajā konservatorijā, būdams tikai deviņus gadus vecs. Kā tas bija iespējams?
Konservatorijā uzņēma no četrpadsmit gadu vecuma, taču es saņēmu īpašu atļauju, jo biju ļoti apdāvināts. Solfedžo eksāmenā pirms mūzikas diktāta pedagogs vienreiz nospēlēja to, kas būs jāraksta. Kad viņš to spēlēja otrreiz, es pabeidzu rakstīt diktātu, vēl pirms izskanēja pēdējās taktis.
Konservatorijā es beidzot jutos laimīgs. Tā bija mana pasaule, tur bija cilvēki, kas runāja ar mani vienu valodu. Es mācījos kompozīciju, solfedžo, harmoniju, mācījos visu – līdz pat divdesmit gadu vecumam.
Viena no jūsu skolotājām bija leģendārā Nadia Bulanže. Kā tas bija – mācīties pie viņas?
Viņa bija neparasta persona, viens no pasaules brīnumiem. Prasīga, stingra, brīžiem skarba, bet tai pašā laikā mīlestības pilna. Pie viņas uz Parīzi mācīties brauca mūziķi no visas pasaules. Viņai bija fenomenāla atmiņa, viņa zināja visu, kas jāzina par mūziku, visi tehnikas paņēmieni bija viņai pirkstu galos: harmonija, transponēšana, basa funkcija, partitūras lasīšana, ērģeļu reģistru izvēle, instrumentālās tehnikas, formas analīze, stingrais kontrapunkts un brīvā fūga, senās skaņkārtas, gregoriskie dziedājumi. Es nomācījos pie viņas septiņus gadus trīs reizes nedēļā. Viņa mani padarīja par komponistu. Kad man bija divdesmit, es bija gatavs jebkam. Ķeroties pie darba, es zināju, ko gribu un kā to panākt.
Vai atceraties brīdi, kad pamodāties un sapratāt, ka esat slavens?
Vai tad es esmu slavens? Nemaz nezināju. Un īstenībā tas man arī nerūp. Nekad neesmu tiecies pēc karjeras un slavas. Man svarīga ir iespēja komponēt, muzicēt. Mūzika man ir svarīgāka par visu.
Jūs esat saņēmis daudz godalgu.
Jā, taču balva tevi nepadara ne labāku, ne vērtīgāku. Vienīgais veids, kā vari attīstīties, ir radīt lietas, par kurām pirms tevis neviens nav iedomājies. Tas ir arī veids, kā atklāt un uzzināt ko vairāk par sevi. Mani interesē mūzika visā tās daudzveidībā un bagātībā. Un man joprojām patīk mācīties, atklāt un apgūt jaunas lietas. Visu mūžu esmu tiecies variēt dažādas muzikālās baudas, nekad nedomājot par karjeru, naudu un slavu.
“What Are You Doing the Rest of Your Life”, “I Will Wait for You”, “How Do You Keep the Music Playing”… Klausoties šīs brīnišķīgās melodijas, iedziļinoties vārdos un tad klausoties atkal, rodas sajūta, ka tās ir balstītas dziļi personiskā emocionālā pieredzē.
Protams, jebkurš radošs process ir personisks. Tomēr visas šīs melodijas ir radušās konkrēta iemesla dēļ – tā ir mūzika filmām. Tās ir komponētas, domājot par šīm filmām, par sižetu, par varoņu attiecībām. Un vēl es jums pateikšu kādu svarīgu lietu. Strādājot pie mūzikas filmai, es uzrakstu melodijas, vairākas, reizēm pat daudzas, un tad izvēlos, kura no tām būs īstā, kļūs par filmas vadmotīvu. Pēc tam es uzrakstu partitūru, un tad nevis režisors, bet es lemju, kur, kas, kad un kā skanēs.
Vai ir kādas īpaši mīļas melodijas?
Melodijas ir kā bērni. Es mīlu tās visas!
Kāda būs jūsu Rīgas koncerta programma?
Tas būs džeza koncerts. Kopā ar diviem izciliem mūziķiem – kontrabasistu Pjēru Busagē un perkusionistu Fransuā Lezo – mēs spēlēsim manas kompozīcijas džeza aranžējumos. Džezs ir vēl viena mana mūža mīlestība. Nevaru iedomāties savu dzīvi bez tā.
Kas dara jūs laimīgu?
Iespēja muzicēt. Mūzika dara mani laimīgu. Mūzika ir mana dzīve un laime. Un tagad arī mana sieva Maša.
Vai mīlat klusumu?
O jā! Pilnīgi noteikti! Visa mana mūzika ir dzimusi klusumā. Tikai klusumā es varu to radīt un pierakstīt.
Ievērojamākās filmas ar Legrāna mūziku
“Lola” (1961)
“Šerbūras lietussargi” (1965)
“Tomasa Krauna afēra” (1968)
“Rošforas meitenes” (1968)
“Laimīgas beigas” (1969)
“Sapņu lauskas” (1970)
“1942. gada vasara” (1971)
“Trīs musketieri” (1973)
“Labākie draugi” (1982)
“Jentle” (1983)
Dziesmas, ko nevar aizmirst
“I Will Wait for You” no filmas “Šerbūras lietussargi” (1965)
“The Windmills of Your Mind” no filmas “Tomasa Krauna afēra” (1968)
“What Are You Doing the Rest of Your Life?” no filmas “Laimīgas beigas” (1969)
“Pieces of Dreams” no filmas “Sapņu lauskas” (1970)
“How Do You Keep the Music Playing?” no filmas “Labākie draugi” (1982)
“Papa, Can You Hear Me?” un “The Way He Makes Me Feel” no filmas “Jentle” (1983)
