Mobilā versija
+7.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
7. maijs, 2012
Drukāt

Cilvēks nav vientuļa sala

Lasītājiem jautāju, kas ikdienā viņus priecē un vai tiek uzturētas attiecības ar bērniem, mazbērniem un citiem cilvēkiem.


 

Pensionāre Gundega Reine Tukumā: “Plaukst pavasaris, arī garastāvoklis ir saulains – 5. maijā svinēju 86 gadu jubileju. Esmu bijusī pedagoģe, jau kopš 1949. gada mācīju latviešu valodu un literatūru. Mani gandarī, ka vecumdienās neesmu palikusi pamesta viena – līdzās dzīvo sirsnīgi un izpalīdzīgi ļaudis. Dažkārt mani apciemo bijušie skolēni, pajautā, vai nevajag ko atnest no tirgus. Palūdzu kūpinātos laša vēderiņus, tie vairojot labo holesterīnu. Reizi nedēļā pie manis atnāk jaukā sociālā darbiniece, Tukuma Raiņa ģimnāzijas medicīnas māsa Anita, atnes zāles, pārtiku. Tikai labus vārdus varu sacīt arī par pastnieci Zigrīdu, kura manu pasūtīto “Latvijas Avīzi” bez papildu maksas piegādā līdz pat dzīvokļa durvīm trešajā stāvā. Lasu un priecājos par cilvēkiem, kas negaužas par dzīvi, bet rod spēku dzīvespriekam, radošām izpausmēm. Kad ceturtdienās saņemu avīzi, vispirms apskatu ielikumu “Nedēļa kabatā”, izlasu anekdotes, tās man īpaši iet pie sirds, jo daudzas ir nedzirdētas. Tāpēc tās izgriežu, krāju.

Pretējā mājā dzīvo bibliotekārīte, viņa pienes jaunākās grāmatas. Galvenokārt mani interesē vēsturiskie romāni un, protams, arī mīlas stāsti.”

Paulis Lejiņš Mazsalacā: “Man ir jau 85 gadi, esmu bijušais rūpniecisko iekārtu mehāniķis, pēc smagas slimības dzīvoju galvenokārt pa māju. Veselības ziņā ir grūti, taču priecājos par katru jaunu dienu, gan presē, gan televīzijā sekoju līdzi jaunākajiem sabiedrības notikumiem, pārdzīvoju, ja politiķi dara muļķības, priecājos, ja cenšas reformēt veco, ieviest ko jaunu, progresīvu. Manuprāt, izglītības reforma ir vajadzīga, jo darba vietu skaits samazinās, paaudze noveco, jaunie izbrauc darba meklējumos uz ārzemēm… Man ir divas meitas ar augstāko izglītību, pieci mazbērni. Arī mana vecākā meita strādā Lielbritānijā – viņa ir pedagoģe. Dēls ir jūrnieks. Šogad dzirdēju, ka liela daļa pamatskolēnu neturpinās izglītību vidusskolā, tātad neredz nākotni augstākajā izglītībā. Varbūt nav no tik materiāli nodrošinātas ģimenes, lai apmaksātu izglītību. Tad tā ir traģika. Taču pareizi spriež tie, kas negrib deldēt vidusskolas solu un turpināt mācības augstskolā. Labāk lai apgūst kādu noderīgu arodu, spēs uzturēt gan sevi, gan ģimeni.

Cilvēks nav vientuļa sala, gribas līdzās kādu, ar ko parunāt, atcerēties. Tāpēc apmeklēju Mazsalacas vidusskolas absolventu salidojumus. No mana 1950. gada izlaiduma dzīvi palikuši vien divi puiši…”

Juris Kandavā: “Pensionāriem neklājas viegli, taču jāiztur. No bērniem naudu nav ko gaidīt, viņiem sava dzīves nasta, jāspēj nopelnīt, lai uzturētu ģimenes. Viena no manām meitām aizdevās strādāt par sociālo darbinieci Austrijā, kur kopj vecos cilvēkus. Iztikt varot, esot paēdusi, apmaksāti ceļa izdevumi.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+