Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Trešdiena, 7. decembris, 2016
11. maijs, 2012
Drukāt

Cīņa par brīvību nav beigusies


festivals2_ts_10

Ideja rīkot Brīvības filmu festivālu, kas no 12. līdz 18. maijam norisināsies kinoteātrī “Splendid Palace”, pieder Konrāda Adenauera fonda pārstāvim Baltijas un ziemeļvalstīs Andreasam Mišelam Kleinam, kurš Latvijā strādā kopš 2007. gada.

 

Festivālu rīt atklās ar Latvijas – Francijas dokumentālā kino lielprojekta “Piecpadsmit stāsti par jauno” nacionālo pirmizrādi, kas ir savdabīgs ceļojums laikā un telpā.

To veido 2011. gadā tapušas 15 trīspadsmit minūšu garas īsfilmas, kuras radījuši režisori no bijušajām padomju republikām. Līdz šim lielākā abu valstu kino kopprojekta idejas autore un producente ir Ilona Bičevska no Latvijas.

“Piecpadsmit stāsti par jauno” pirmo reizi tika izrādīta nozares profesionāļiem šā gada februārī prestižajā Berlīnes kinofestivālā, kā arī Francijā – Eiropas vadošajā kultūras TV kanālā “Arte–France” un “Arte Germany”. Šā mēneša beigās filmu paredzēts rādīt arī Kannu kinofestivālā. Francijas televīzijas kanālā īsfilmas rādīja pa vienai atsevišķi ik vakaru, bet nacionālajā pirmizrādē rīt tās redzēsim kā vienotu veselumu. Latviju šajā kopdarbā pārstāv kinorežisors Dzintars Dreibergs ar dokumentālo filmu “Mikrobs” – stāstu par puiku no divvalodīgās ģimenes un viņa cīņu pa dzīvi ne pārāk labvēlīgā vidē.

Pirmizrādes priekšvakarā – saruna ar Brīvības filmu festivāla direktoru Andreasu Mišelu Kleinu, producenti Ilonu Bičevsku un kinorežisoru Dzintaru Dreibergu.

 

– Brīvības filmu festivālā būs iespēja redzēt Vācijā, Kanādā, Somijā, Francijā, Spānijā, Beļģijā, Šveicē un vēl citās valstīs uzņemtas filmas par brīvības cīņām un cilvēku likteņiem tajās. Kas jūs pamudināja rīkot šādu festivālu Rīgā?

A. M. Kleins: – Rīga ir lieliska vieta šādas tradīcijas uzsākšanai! Pirms divdesmit gadiem tieši Rīgā pasludināja Latvijas neatkarību, bet tagad jau izaugusi paaudze, kurai nav savu emocionālu atmiņu, ko nozīmē cīnīties par elementārām politiskām tiesībām un brīvībām. Runājot ar jauniešiem ne tikai Latvijā, bet arī Vācijā un citur, esmu secinājis, ka brīvību šī paaudze uztver kā pašu par sevi saprotamu, Dieva dotu, par ko vairs nav jācīnās. Mani satrauc, ka daudzi jaunieši nevēlas iesaistīties politiskajos procesos. Vācijā jauniešiem atmiņas par Berlīnes sadalījumu izzūd, skola nepaspēj pietiekami ātri pielāgoties dzīves ritmam, lai precīzi pasniegtu neseno vēsturi.

 

Svarīgi jauniešos veicināt arī vēlmi jautāt vecākiem, Latvijas gadījumā, piemēram, kāda bija dzīve Padomju Savienībā, kā varēja noorganizēt “Baltijas ceļu”, ja nebija pat mobilo tālruņu? Tagad varam brīvi ceļot no Laplandes līdz Gibraltāram, bet šī iespēja nav pavērusies pati no sevis, mūsu senči par to cīnījušies piecdesmit sešdesmit gadus.

 

Cīņa par brīvību nav beigusies ar Berlīnes mūra krišanu. To pavisam praktiski izjūtu arī saistībā ar festivālu. Nemaz nav tik vienkārši dabūt uz Latviju jaunos režisorus no visām piecpadsmit bijušajām PSRS valstīm. Kur nav Latvijas pārstāvniecības, jāmēro divtūkstoš kilometri ar lidmašīnu uz citu valsti, lai kārtotu dokumentus, daudzviet jo-projām ir problēmas ar izceļošanu no valsts.

– Kāda bija jūsu pirmā saskare ar Rīgu?

– Jaunības gados piedalījos lokāla mēroga politiskajos procesos. Viendien mans draugs pavēstīja traku ziņu: Rīgā un Viļņā tanki! Bet es pat nezināju, kur tāda Baltija atrodas… Tas bija 1991. gadā. PSRS vēstniecība atradās Bonnā, manā dzimtajā pilsētā. Ar karogiem un plakātiem sanācām pāris simtu cilvēku. Nekāds lielais pūlis tas nebija, un Gorbačovam arī mūsu rīcība droši vien neko daudz nenozīmēja, bet tā es pirmo reizi ieinteresējos par Baltiju. Vācija jau bija apvienota, bet Baltija faktiski vēl okupēta. Eiropiešiem svarīgi apzināties, ka politiskā brīvība nav normāla, bet unikāla prakse, par ko daudzviet pasaulē vēl cīnās.

– Ko jūs ieteiktu noskatīties no Brīvības festivāla filmām?

– Vācijas un Ukrainas kopražojumu “Cita Čelsija”. Kas interesējas par futbolu, zina, ka šogad Eiropas čempionāts notiek Ukrainā. Filma ir stāsts par Doņeckas apgabalu, kur oligarhi valda un kontrolē biznesu. Mana personīgā favorīte ir vairāku Eiropas valstu kopražojums “Cirks Kolumbija”. Kā bijušās Dienvidslāvijas tautas, kuras varēja draudzīgi dzīvot, mūsdienu Eiropā spēj ieslīgt asiņainā un nežēlīgā karā? Un, protams, ar nepacietību gaidu filmu “Piecpadsmit stāsti par jauno”, ar kuru producente Ilona Bičevska pavērusi fantastiski plašu kinotirgu piecpadsmit jauniem cilvēkiem no visām 15 bijušajām padomju republikām.

– Kā radās doma uzrunāt piecpadsmit režisorus un viņu veidotās dokumentālās īsfilmas apvienot vienā vēstījumā?

I. Bičevska: – Kad pirms divdesmit gadiem izira Padomju Savienība, tās bija dramatiskas pārmaiņas, kas pārvērta daudzu cilvēku dzīvi. Man likās interesanti apjaust, kas ir šie pārmaiņu laiku bērni? Katrs projektā iesaistītais režisors pārstāv unikālu paaudzi vecumā no 25 līdz 40 gadiem, kas piedzimusi Padomju Savienībā, taču uzaugusi jaunā un neatkarīgā valstī. Kā laiks, kurā vārdu “neatkarība” visbiežāk izteica čukstus, ietekmējis viņu un viņu tuvinieku dzīvi un kā atbalsojas jauniešu ikdienā šodien?

 

Ideja man radās pirms pieciem gadiem. Katrā valstī sākumā uzrunājām vairākus režisorus, kurus ieteica no dažādām pusēm, – gan vecāka gadagājuma kolēģi, gan kinosavienības, gan starptautiskie festivāli, vietējās kinoskolas. Vienīgi Latvijā un Igaunijā netērēju laiku un uzrunāju konkrētus režisorus.

 

Ar igaunieti Līnu Pākspū un mūsu Dzintaru Dreibergu esmu sadarbojusies jau agrāk. Pēc tam katrā valstī notika liels konkurss, kura uzvarētājus pirms diviem gadiem uzaicinājām uz meistarklasēm Siguldā. Tur pirmoreiz satikāmies, mums talkā nāca profesionāļi no Eiropas, Krievijas un arī Francijas televīzijas kanāla. Šādu projektu nebūtu iespējams īstenot nevienā citā laikā – vienlaikus filmēt 15 vietās, caur internetu saņemt iztulkotu materiālu, vienas dienas laikā pārsūtīt uz Franciju un nākamajā dienā saņemt atpakaļ komentārus no vadošajiem profesionāļiem.

– Varat pavērt priekškaru jauno režisoru darbiem?

– “Piecpadsmit stāsti par jauno” sāksies ar Kirgizstānas filmu. Mazliet komiski pilsētas centrālajā laukumā redzēt amerikāņu disnejlendas varoņus iepretim Ļeņina piemineklim. Režisors it kā vaicā: kas mainījies šajos divdesmit gados? Viņa atbildē nojaušams – ierindas cilvēku dzīvē Kirgizstānā gandrīz nekas. Tadžikistānas filmas varonis vada kāzu ceremonijas, taču pats sev atrast līgavu nespēj. Moldovas filmas varonis ir mākslinieks, kurš nespēj uzturēt savu ģimeni, viņa sieva un dēls dzīvo Norvēģijā, pārtiek no sociālajiem pabalstiem… Tā ir filma par to, kā modernā pasaule attālina cilvēkus no viņu saknēm. Bet tieši katras tautas identitāte palīdzējusi saglabāties kā mazām, tā lielākām tautām. Šī emocionālā atmiņa pāriet no paaudzes paaudzē.

Filmas “Mikrobs” režisors Dz. Dreibergs: – Arī veidojot filmu par piecpadsmitgadīgo Grīziņkalna puiku, kura iesauka ir “Mikrobs”, izjutu, ka daudziem pusaudžiem ne skolā, ne mājās nav īstas autoritātes, kam prasīt padomu. Laikam jāapzinās, ka mūsu valstī savu likteni izlemjam katrs pats. Arī mūsu pirms divdesmit gadiem brīvību atguvusī valsts ir līdzīgā situācijā kā pusaudzis, kuru pārējās “pieaugušo pasaules” valstis nesaprot. Izsaka dažādus ieteikumus, dod padomus, bet, kā virzīties uz priekšu, laikam būs atkarīgs no mūsu pašu cīņas spara.

 

I. Bičevska: – …Dzintara īsfilma par puiku grūtas izvēles priekšā ir viena no depresīvākajām, salīdzinot ar pārējām. Taču es uzņemos par to pilnīgu atbildību. Desmit gadus strādājot jauniešu organizācijā “Avantis”, labi zinu pusaudžu un jauniešu problēmas.

 

– Pieņemu, ka dokumentālo filmu secība arī droši vien nav nejauša, bet nes kādu idejisku slodzi.

– Tā ir. Veidojot šo projektu, stundām ilgi skatījos padomju laiku kinožurnālu “Pionieris”. Radās divējādi baisa sajuta. It kā viss pareizi – skolēni gatavo putnu būrīšus, palīdz veciem cilvēkiem, dara it kā labas, cienījamas lietas, bet no tā visa vējo kaut kas neīsts, baiss… Un tad pēkšņi apjautu vienu lietu: padomju sistēma vispārcilvēciskās vērtības – cilvēku izpalīdzību, tautu draudzību – paņēma savas propagandas arsenālā, līdz ar to tās cilvēku apziņā degradējot. Taču puķes, koki un dārzi nekļūs sliktāki tikai tāpēc, ka tos stādījušas ļaunas tantes un onkuļi. Šādu kopprojektu nevarētu izveidot ne ar vāciešiem, ne ķīniešiem, ne citas pasaules malas jauniešiem. Bet tie piecpadsmit režisori no bijušās savienības tāpat kā es bērnībā skatījušies vienas un tās pašas multenes, lasījuši vienas un tās pašas grāmatas. Internetā skatoties 2010. gadā notikušu Stinga koncertu, uzzināju arī viņa domas pa šo tēmu: astoņdesmitajos gados aukstā kara laikā britu mūziķa Stinga draugs – kāds zinātnieks – varējis noķert satelīta signālus. Sestdienas vakarā krogā pie aliņa abi ar dziedātāju ielūkojušies Krievijas televīzijā un bijuši ārkārtīgi pārsteigti, ieraugot lieliskas, kolosālas multenes bērniem, pilnas mīlestības pret cilvēkiem. Un tad sapratuši, ka padomijā cilvēki savus bērnus mīl tikpat stipri kā amerikāņi. Un vienīgais iemesls, kāpēc divas lielvaras viena otru neuzspridzināja atomkarā, ir tas, ka abās pusēs domāja par saviem bērniem. Stings šo domu izteica 2010. gadā. Bet mūslaiku pasaulē vieni bērni kļūst arvien bagātāki, otri – arvien nabagāki. Plaisa veras plašumā. Jau pieredzējām jauniešu grautiņus Londonas ielās un, ja nerunāsim par cilvēciski ārdošo, kaut kas līdzīgs pēc gadiem var notikt arī Latvijā.

 

Uzziņa

Filma “Piecpadsmit stāsti par jauno”

Pirmizrāde Rīgā “Splendid Palace” 12. maijā plkst. 18 (vietu skaits ierobežots – pērciet biļetes internetā bilesuserviss.lv).

14. maijā plkst. 12.30 Kronvalda parkā saruna klātienē ar filmas “Piecpadsmit stāsti par jauno” režisoriem. Diskusiju vada žurnālists Sandijs Semjonovs.

14. maijā filmu demonstrēs plkst. 18 Siguldas atjaunotajā kinoteātrī. Ieeja bez maksas.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+