Latvijā
Vēsture

Cīņa par Latvijas pastāvēšanu. 1919. gada pirmie mēneši0


Atsevišķā latviešu bataljona karavīri. Kandava, 1919. gada marts.
Atsevišķā latviešu bataljona karavīri. Kandava, 1919. gada marts.
Attēls no Latvijas Kara muzeja krājuma

1918. gada 2. decembrī sākās vispārējs Padomju Krievijas sarkanās armijas iebrukums Latvijas teritorijā. Šajā iebrukumā piedalījās arī Krievijas teritorijā saformētās trīs latviešu sarkano strēlnieku brigādes.

Lai gan lielinieki atzina bijušās Krievijas impērijas nekrievu tautu pašnoteikšanās tiesības (Krievijas lielinieku vadonis Vladimirs Uļjanovs-Ļeņins teica, ka “mēs tās negribam dzīt paradīzē ar rungu”), taču padomju dzīves īstenība allaž ir atšķīrusies no lozungiem. Lielinieki ar militāra spēka palīdzību centās saglabāt Krievijas teritorijas nedalāmību. Tikko dzimušās Latvijas valsts teritorija bija lemta pirmajai lielinieku okupācijai.

 

1918. gada 4. decembrī pēc Krievijas lielinieku partijas centrālkomitejas iniciatīvas Maskavā nodibināja Latvijas Pagaidu padomju valdību ar Krievijā mītošo latviešu lielinieku Pēteri Stučku priekšgalā.

Pašam Stučkam viņa Kremļa saimnieku lēmums Latvijā izveidot iluzori patstāvīgu padomju republiku bija nepieņemams.

Līdz tam viņš par Latvijas patstāvību bija tikai ironizējis, ka Latvijas valsts (lai arī lielinieciska) varētu būt tikai tāda “pagasta republika”. Vismaz Latviju viņš redzēja tikai kā Padomju Krievijas sastāvdaļu un tālākajos plānos bija pārvērst Baltijas jūru par “pasaules revolūcijas jūru”, no kuras “degošas revolucionārās lāpas dzirksteles trāpīs mūsu pretinieku revolucionārajā pulvermucā”.

Arī 1918. gada 18. decembra Padomju Latvijas valdības “Manifestu” tā parak­stītāji latviešu lielinieki izsludināja “pasaules revolūcijas vārdā”, tikai pēc tam piemetinot, ka tiek dibināta Latvijas Padomju republika un visa vara Latvijā pāriet “darba tautas” rokās. 1919. gada 3. janvārī Rīga krita lielinieku rokās, bet nākamajā dienā Latvijas galvaspilsētā ieradās P. Stučka ar savu “valdību”.

Bet jau 4. janvārī Padomju Krievijas sarkanās armijas štāba mītnē Serpuhovā (Krievijā) pieņēma lēmumu par Padomju Latvijas armijas dibināšanu. Par tās komandieri pagaidām iecēla Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju republikas (KSFPR) Sarkanās armijas virspavēlnieku Jukumu Vācieti.

Pēc J. Vācieša izstrādātā plāna Padomju Latvijas armija bija KSFPR Sarkanās armijas sastāvdaļa, kuru tāpat kā citas padomju armijas vadīja Revolucionārā kara padome. Līdz janvāra beigām lielinieku kontrolē bija nonākusi lielākā daļa Latvijas teritorijas, izņemot nelielu apgabalu ap Liepāju. Komunistiskās sabiedrības celšana Latvijā varēja sākties pilnā sparā…

Taču cilvēki, kuri bija sagaidījuši lieliniekus ar cerībām, pāris mēnešu laikā pilnīgi zaudēja ticību padomju varai, jo lielinieki Latvijā nevis atdeva zemi zemniekiem, bet pretēji gaidītajam to nacionalizēja un veidoja “darba komūnas” jeb vēlāko kolhozu prototipus. Rūpniecības uzņēmumus, sīkās amatnieku darbnīcas atņēma īpašniekiem, pasludinot tos par “ekspluatatoriem”.

“Vienā rokā āmurs un otrā plinte – tā mēs celsim no jauna sagrauto Latviju, un tas būs tikai pilsoņu kara sākums,” deklarēja P. Stučka.

Pēc proletariāta diktatūras nodibināšanās Latvijas lielinieku ieņemtās daļas iedzīvotājiem nācās iepazīties ar tādiem agrāk nezināmiem jēdzieniem kā “buržujs”, “pelēkais barons”, “kontrrevolucionārs”. Lielinieku varai nepietika ar idejisku norobežošanos, sākās cilvēku iznīcināšana pēc sociālās piederības principa. Sarkanais terors iedalīja līdzpilsoņus pareizajos un nepareizajos. Lielinieku režīmam Latvijā nebija nākotnes.

 

“Dienvidnieki” pret sarkano bruņinieku

Kārļa Ulmaņa vadītā Latvijas Republikas Pagaidu valdība kopā ar nedaudziem tai uzticamajiem latviešu karavīriem 1919. gada 2. janvārī vēlu vakarā atstāja Rīgu, pārbraucot uz Jelgavu.

Tur 5. janvārī tika dibināta pirmā lielākā latviešu karspēka vienība – 1. Atsevišķais latviešu bataljons, kuru komandēt uzņēmās apakšpulkvedis Oskars Kalpaks.

Bataljonā sākotnēji bija divas rotas: Cēsu rota un Virsnieku rezerve (vēlākā 1. Neatkarības rota). Šajā pirmajā lielākajā Pagaidu valdībai pakļautajā vienībā iekļāvās arī Latgales apakšvirsnieku un virsnieku, kā arī Rīgas trīs apsardzības rotu atlikušie vīri. Bataljons kā atsevišķa struktūrvienība ietilpa Baltijas landesvēra sastāvā un bija pakļauts tā vadības (t. s. Oberštāba) operatīvajiem rīkojumiem, kaut arī kalpakiešu (tā drīz vien sāka dēvēt bataljona vīrus) apgādi ar pārtiku un apģērbu noteica pēc Apsardzības ministrijas normām.

Arī Jelgavu Pagaidu valdībai nācās atstāt. 6. janvāra vakarā Pagaidu valdība nepilnā sastāvā ieradās Liepājā. Kā valdības apsardze tai līdzi atbrauca vēl 1918. gada beigās Rīgā izveidotā Studentu rota. Par savu mītni izraudzījās Latviešu bankas namu Lielajā ielā 8, bet K. Ulmanis apmetās Toma ielā 52.

Kopā ar citiem pretlielinieciskajiem formējumiem O. Kalpaka komandētais 1. Atsevišķais latviešu bataljons turpināja atkāpšanos uz Dobeli, tālāk uz Liel­auci. Šeit 16. janvārī kalpakieši izcīnīja pirmo kauju un guva pirmo uzvaru pār lieliniekiem. Taču, tā kā landesvēra vācu daļas turpināja atkāpties, to nācās darīt arī Kalpaka vīriem.

22. janvārī Atsevišķā latviešu bataljona 2. rota kopā ar vācu landesvēra Rādena rotu izcīnīja kauju pie Skrundas skolas, kurā guva uzvaru, taču taktisku apsvērumu dēļ arī šoreiz bija jāatkāpjas pāri Ventai.

24. janvārī pie Aizporu mājām beidzās Atsevišķā latviešu bataljona atkāpšanās ceļš, kalpakiešu štābs nostiprinājās Rudbāržu muižas ēkā. Frontes līnija nostabilizējās, taču stāvoklis joprojām palika kritisks. Lielinieki, ieņemot Kuldīgu un Ventspili, puslokā apņēma Liepāju, kur joprojām atradās Latvijas Republikas Pagaidu valdība.

29. janvārī kalpakieši izcīnīja pirmo lielāko uzvaru pār lieliniekiem, ieņemot Skrundu. Šajā laikā Kurzemes lielinieku neieņemtajā daļā joprojām esošās izirstošās vācu 8. armijas vienības pakāpeniski sāka aizstāt ar t. s. freikorpiem jeb brīvkorpusiem – brīvprātīgo vienībām, kuras tika formētas gan pašā Vācijā, gan Latvijas teritorijā un kuros iestājās arī daļa 8. armijas karavīru. Lielinieku neokupētajā Latvijas daļā 1919. gada sākumā freikorpi tika apvienoti vācu armijas 6. rezerves korpusā.

Cilvēki freikorpos stājās ar dažādu motivāciju: bija vācu ideālisti patrioti, kuri gribēja aizstāvēt savu dzimteni no lieliniekiem un “sarkanajām briesmām”, bija tādi, kas gribēja iegūt zemi un palikt Latvijā uz dzīvi, taču

pārsvarā tie bija “fortūnas kareivji” – piedzīvojumu, vieglas peļņas un laupījuma meklētāji, kuriem Vācijā valdošā bezdarba un pēckara haosa apstākļos nebija ko meklēt.

1919. gada 1. februārī Liepājā ieradās vācu ģenerālis Rīdigers grāfs fon der Golcs – viņam nāca līdzi slava, ka izpestījis Somiju no lieliniekiem. Ģenerālis fon der Golcs apvienoja Kurzemē dislocēto 6. rezerves korpusu, no vācu brīvprātīgajiem saformēto Dzelzs brigādi, kuru vēlāk pārveidoja par divīziju (lai gan organizatoriski šī vienība neskaitījās ne landesvērā, ne 6. rezerves korpusā) un Baltijas landesvēru, kura sastāvā ietilpa arī 1. Atsevišķais latviešu bataljons O. Kalpaka vadībā).

Latviešu bataljona papildināšanai no lieliniekiem atbrīvotajos rajonos izsludināja vairākas mobilizācijas un ierīkoja latviešu komandantūras, taču vācu militārā administrācija visādi centās kavēt to darbību.

Neraugoties uz vācu liktajiem šķēr­šļiem, latviešu karaspēks Kurzemē pieauga.

3. februārī Kalpaka komandētajā bataljonā bija 276 vīri (reāli kaujas vienībās 245). Divas nedēļas vēlāk ieradās pirmais papildinājums – Studentu rota. Februārī aktīva karadarbība lielinieku frontē Kurzemē izpalika.

1919. gada 28. februārī Latvijas Republikas Pagaidu valdības apsardzības ministrs J. Zālītis, lai izceltu latviešu karavīru savdabību un atšķirtu tos no pārējām pret lieliniekiem karojošajām daļām (pārsvarā vācu), izdeva pirmo pavēli par latviešu karavīru formas apģērbu un dienesta pakāpēm.

Šajā pavēlē noteica vienotu latviešu karavīru formas tērpu no “pelēkas latviešu vadmalas”, sastāvošu no cepures, šineļa, frenča un biksēm. Frenča un šineļa apkakli rotāja “tautas krāsu lentes uzšuvumi” (dienesta pakāpi apzīmējošas zīmotnes jeb “petļicas”) – četrkantīgs sarkans rombs ar baltu svītru, kas zīmotni dala pa diagonāli , bet cepuri – “Latviešu kokarde”, kas bija mazliet pārveidota Burharda Dzeņa izstrādātā Latvijas valsts ģerboņa veidā.

Tā kā latviešu karaspēka vienības auga straujāk nekā iespējas tos apgādāt ar jaunā parauga formām, kā atšķirības zīmi uz kreisās rokas nēsāja apsēja veidā nacionālas krāsas lenti.

3. martā sākās apvienoto pretlieliniecisko spēku kopīgais uzbrukums lielinieku frontē, kurā dalību ņēma arī 1. Atsevišķais latviešu bataljons – tajā pēc štata skaitījās 947 vīri. Uzbrukuma trešajā dienā – 6. martā – pie “Airīšu” un “Skudru” mājām netālu no Skrundas notika pārpratuma sadursme starp latviešu un vācu karaspēka vienībām.

Biezās miglas un nemākulīgi izvestās izlūkošanas rezultātā viņi noturēja viens otru par lieliniekiem un sāka savstarpējo apšaudi, kuras laikā krita O. Kalpaks un vēl trīs karavīri.

Kalpaka vietā stājās nākamais ģenerālis Jānis Balodis, bet 21. martā latviešu bataljonu pārveidoja par brigādi, kurā skaitījās aptuveni pusotra tūkstoša karavīru.

 

“Ziemeļnieki” kopā ar igauņiem

Kārļa Ulmaņa valdība centās uzsākt arī valsts atbrīvošanu no tās ziemeļu robežām. 1919. gada 7. janvārī no Liepājas uz Tallinu izbrauca kapteinis Jorģis Zemitāns kā Pagaidu valdības militārais pārstāvis. 20. janvārī J. Zemitāns panāca vienošanos ar Igaunijas armijas virspavēlnieku pulkvedi (vēlāk – ģenerālmajoru) Johanu Laidoneru par trīs pašaizsardzības rotu formēšanu no Igaunijas valsts teritorijā esošajiem Latvijas pilsoņiem.

Janvāra beigās Tallinā ieradās arī Pagaidu valdības Ministru prezidents K. Ulmanis un panāca ar Igaunijas valdību principiālu vienošanos par latviešu karaspēka organizēšanu Igaunijas teritorijā, uzticot šīs vienošanās realizāciju J. Ramanim un J. Zemitānam. 3. februārī Pagaidu valdība kapteini J. Zemitānu iecēla par visa latviešu karaspēka organizētāju un komandieri kā Igaunijā, tā Ziemeļlatvijā.

Igaunijas armijas vadība bija ieinteresēta latviešu vienību veidošanā, jo igauņi turpināja cīnīties pret lieliniekiem. Padzinis lieliniekus no Tallinas pievārtes, Igaunijas karaspēks sāka ofensīvu dienvidu virzienā.

Igaunijas armijas 2. divīzijas daļas janvāra beigās nonāca tiešā Latvijas robežas tuvumā. 1. februārī tika ieņemtas Valka un Rūjiena, bet, 4. februārī ieņemot Pečorus (Petseri), igauņu rokās nonāca arī stratēģiski svarīgais Valkas–Pečoru dzelzceļš, kas lielā mērā atviegloja Dienvidigaunijas galīgo atbrīvošanu no lieliniekiem.

Nākamajās dienās Igaunijas armijas 2. divīzija turpināja uzbrukumu nolūkā sasniegt Ainažu, Sedas upes, Strenču dzelzceļa stacijas, Apes dzelzceļa stacijas, Izborskas (Irboska) līniju, bet tas izdevās tikai daļēji ienaidnieka sīvās pretestības un pretuzbrukumu dēļ. Tā kā ar samērā nelieliem Igaunijas armijas spēkiem nebija iespējams ieņemt nepārtrauktu fronti, visu februāri šeit norisinājās manevrēšanas karš ar mainīgām sekmēm.

Latvijas Pagaidu valdībai nebija līdzekļu, lai varētu uzturēt un apbruņot savu karaspēku kaimiņvalstī. Igaunijas valdība bija ar mieru materiāli palīdzēt jaunformējamajiem Latvijas militārajiem spēkiem. 18. februārī J. Ramanis un J. Zemitāns parakstīja līgumu ar Igaunijas valdību. Saskaņā ar šo līgumu latviešu daļas bija pakļautas Igaunijas virspavēlniecībai.

Igaunijas puse apgādāja latviešu vienības ar ieročiem, munīciju, pārtiku un iespēju robežās ar naudas līdzekļiem. Līgumā bez vienošanās par latviešu bruņoto formējumu uzstādīšanu, apbruņošanu un apgādi bija leģitimizēta Igaunijas bruņoto spēku atrašanās Latvijas Republikas teritorijā.

Līgums paredzēja, ka Igaunijas valdība atļauj mobilizēt, formēt un apmācīt Latvijas Pagaidu valdības karaspēka vienības no Igaunijas teritorijā esošajiem Latvijas pilsoņiem (tas attiecās arī uz Igaunijas armijas ieņemtajām teritorijām), bet Igaunijas armija ieņem daļu no Latvijas teritorijas savu militāro mērķu īstenošanai. Visu teritoriālo strīdu atrisināšana (jautājums par Valkas, Ainažu un atsevišķu pagastu valstisko piederību) bija atlikta līdz vēlākam laikam.

Līgumu Latvijas Pagaidu valdība vēlāk neatzina, kā argumentu izmantojot atrunu, ka J. Ramanim un J. Zemitānam nebija pilnvaru slēgt līgumu uz Latvijas teritorijas rēķina

. Vēlāk pēc saņemtās kritikas J. Ramanis skaidroja, ka igauņi Valkā un Valkas apkārtnē “rīkojās kā savā zemē”, neraugoties uz to, vai līgums tiek parakstīts vai ne. Turklāt līdz ar līguma parakstīšanu latviešiem rodas iespēja “līdzdarboties”, kontrolēt igauņu rīcību šajos apgabalos. Tātad, izvēlēdamies no diviem ļaunumiem mazāko, J. Ramanis uzskatīja savu rīcību par pareizu.

Pēc 18. februāra līguma noslēgšanas Tērbatā sāka formēt kājnieku bataljonu un artilērijas vadu, pakļaujot tos Igaunijas armijas 2. divīzijas komandierim. Februāra sākumā Igaunijas armija bija atbrīvojusi no lieliniekiem Valkas un Rūjienas pilsētas un to apkārtni.

Atkarotajos Ziemeļlatvijas rajonos sāka darboties latviešu civilpārvalde ar inženieri Markusu Gailīti priekšgalā. 21.–27. februārī šeit tika izsludināta mobilizācija Latvijas pilsoņu vidū. Iesauca 60 virsniekus un 1451 karavīru. Pusgadu ilgušais lielinieku jūgs bija pilnībā sagrāvis latviešu tautas ilūzijas par “proletariāta diktatūru”.

Ticība Latvijas valstij un tās bruņotajiem spēkiem pieauga ar katru brīdi.

9. martā Igaunijas armijas virspavēlnieks deva atļauju bataljona vietā formēt vienu kājnieku pulku, rezerves bataljonu un vienu artilērijas bateriju. Par pulka pirmo komandieri iecēla pulkvedi – leitnantu Jūliju Jansonu. Pulka artilērijas vadu pārveidoja par bateriju, tās komandēšanu uzņēmās virsleitnants Arturs Dannebergs. Par rezerves bataljona komandieri iecēla pulkvežleitnantu Krišjāni Berķi. Šis rezerves bataljons vēlāk izvērsās par 2. (5.) Cēsu kājnieku pulku.

27. martā pulks 1300 vīru sastāvā no Tērbatas devās uz fronti, iepriekš pulka karavīri saņēma Tērbatā dzīvojošo latviešu dāvināto karogu – nacionālās krāsās šūdinātu ar uzlecošu sauli vidū un uzrakstu “1.L.W.K.P.”, kā arī nodeva svinīgo solījumu. Kāds tālaika aculiecinieks savās atmiņās raksta: “Apbruņojums un apģērbs bija ļoti trūcīgs. Nebija pat vienveidīgas uniformas, izņemot kokardi ar Latvijas karoga krāsām pie cepures. Sevišķi bēdīgi bija ar apaviem, kuri ātri nolietojās. Latviešu karaspēka parastā piederības zīme bija balta saite ar divām nacionālo krāsu svītrām uz piedurknes.”

Nākamajā dienā pulks izkāpa no vilciena pie Melnupes dzelzceļa tilta un sāka ceļu Alūksnes virzienā. 31. martā pulks nonāca pirmajā saskarsmē ar ienaidnieku pie Rezakas muižas, kur zaudēja arī pirmos divus kritušos. Visu 1919. gada aprīli 1. Valmieras kājnieku pulks cīnījās pretlielinieku frontē Melnupes krastos pie Apes.

Saistītie raksti

Šajā laikā rezerves bataljonā Tērbatā cilvēku skaits jau bija tiktāl palielinājies, ka varēja sākt jaunas, lielākas vienības veidošanu. 31. martā Igaunijas armijas virspavēlnieks pulkvedis J. Laidoners izdeva pavēli par Ziemeļlatvijas brigādes izveidošanu. Par brigādes komandieri iecēla pulkvedi J. Zemitānu. Visa brigādes apgāde nāca no igauņu armijas mantu noliktavām. Šeit, Latvijas ziemeļos, aizsākās kaujās rūdītā draudzība ar Igaunijas armiju – mūsu toreiz vienīgo reālo sabiedroto.

 

LA.lv