Jānis Borgs: Cīņā par politkorektumu 4
21. gadsimta ievadā Latvijas mākslas dzīvi būtiski un veselīgi uzbudina Purvīša balva, kas nu guvusi visprestižākās un naudiski vislielākās atzinības statusu mūsu valstī.
Par to īpaši vajadzētu priecāties kā par jebkuru norisi, kas kaut ko veicina, modina, jundī Latvijas aktuālās mākslas norisēs. Un ceļ mūsu vērtības arī starptautiskas ievērības augstienēs. Sapriecāties der vēl jo īpašāk, ņemot vērā, ka 20. gadsimta nogale beidzās paskumjāk – ar reiz tik dāsnā Amerikas onkuļa Sorosa intereses noplakumu par laikmetīgo mākslu kopumā. Un līdz ar to arī naudiskas mūsu mākslas dārziņa “aplaistīšanas” izsīkumu. Balvas pastāvēšanas gaišais fakts savukārt rāda, ka tieši mūsu sabiedrības “biezajā” galā visai pilnasinīgi nobriedusi atziņa par cēlu kultūrmorālu vajadzību un nacionālu svētību sniegt atbalstu vietējās mākslas attīstībai. To tagad piepilda, varbūt ne tik plaša, kā gribētos, tomēr cienījama konkrētības prakse. Purvīša balva tam ir kā viens fundamentāls apliecinājums.
Kā katras sabiedriskas norises, arī Purvīša balvas rezultāti rosina milzīgu pretēju viedokļu daudzveidību, kas izriet no katra indivīda izglītības un iekoptās kultūrpieredzes. Balvas spirituālā un materiālā nozīmība provocē arī niknas kaislības. Un slāņiem vien arī fantastiskas un komiskas sazvērestības teorijas. Labs materiāls sociālo procesu pētniekiem. Domājams, ne bez visnotaļ progresīvajiem sociālistu ideoloģijas un feminisma inspirētajiem iespaidiem sabiedrības viedokļos, piemēram, dīgst visai iracionāla prasība par īpašu balvas pretendentu kvotu piešķiršanu “par katru cenu” māksliniecēm sievietēm. Jo, raugi, pēdējā kandidātu izvirzīšanas reizē “spēles lauciņu” monopolizējuši vieni vienīgi vīrieši. Lai arī uzstādījums it kā no sporta sacīkstēm patapināts. Pārcēlumā uz mākslu šāda dalīšana pēc dzimumiem teju nozīmētu atzīt, ka sievietes arī intelektuāli ir it kā vājākas un konkurēt nespējīgākas.
Ironiski varētu jau norādīt, ka šajreizējā vīriešu prioritēšanā uz Purvīša balvu varbūt ir rodama kāda vāji slēpta seksuāla motivācija. Jo, kā parasti, ekspertu komisiju sastāvos “nomācoši” dominē sievietes. Sak, ko tur to “čūsku” un iespējamo dzimumkonkurenti atbalstīt, labāk bīdīsim tik jauki muskuļainos puišus. Savukārt sievietes tur – komisijā – ir tālab, ka Mākslas akadēmijas mākslas zinātniekos sastājas jaunas uz mākslu kāras meitenes un tikai retais puisis. Tālab, lai jautājumu risinātu, varbūt derētu minētajā komisijā “iebetonēt” dažus vienīgos vīriešus – mākslas ekspertus – un nelaist tur tuvumā nevienu sievieti. Nu, ja nu kādu – politkorektumam. Cīņā par politkorektumu mēs tagad varētu sagaidīt arī gluži pamatotas iebildes no netradicionālo attiecību piekritējiem. Jo pretendentiem tā skaidri un tieši – kas ar ko un kā guļ? – nav noprasīts. Sadusmoties varētu arī etnisko minoritāšu cīnītāji un “antifašisti” – skaidrs, šeit valda etnocentriska latviešu mafija. Vai kāds ir izpētījis pretendentu tautības vai vismaz etniskās saknes līdz trešajai pakāpei? Saraksts turpinātos bezgalīgi, bet jautājums – kur te beigu beigās ir kāds mākslinieks? – izgaistu miglā. Nu labi – viena vieta lai iekvotējas arī kādam māksliniekam.
Tomēr strikti jāatgādina, ka Purvīša balvai ir savs skaidri definēts nolikums. Un tur nekas nav teikts par jebkādu politkorektuma faktoru ievērošanu mākslinieciskajos novērtējumos. Tur ir pilnīgi loģiska, taisnīga un racionāla prasība – vadīties tikai pēc atzītu mākslas ekspertu (un žūrijas) balsojumā izvirzīta pretendenta mākslinieciskā snieguma vērtējuma. Tātad – vienīgais kritērijs ir mākslinieciskā kvalitāte, konkurētspēja. Tas nebūt nenozīmē, ka hipotētiski nevarētu būt kāda atlase, piemēram, ierādot vietu pensionāriem vai īpaši sievietēm jeb līviem, krieviem un ukraiņiem utt… Bet tas vispirms ir finansētāja un balvas procesētāja pārziņā. Šoreiz tas mērķēts tikai un vienīgi uz mākslinieciskumu.
Lieki teikt, ka vērtējumos pastāv arī neizbēgams subjektīvisms un “loterijas faktors”, jo mākslai nepiemīt eksaktas, zinātniski izmērāmas kvalitātes. Tālab ekspertu un starptautiskās žūrijas locekļu sastāvi tiek rotēti un mainīti. Bet mēs atkārtoti varam pārliecināties, ka jebkurās kombinācijās vienalga veidojas aptuveni vienota (un internacionāla) viedokļa spiets.
