Latvijā
Sabiedrība

Juris Lorencs: Vienlaikus jāapzinās, ka arī simboli ir relatīvi4

Foto – Edijs Pālens/LETA

Uz Ukrainas prezidenta vēlēšanu kaislību fona tikpat kā nepamanītas palika vietējo pašvaldību vēlēšanas Turcijā, kas arī notika 31. martā. Politiskie spēki un eksperti joprojām strīdas, kas tajās īsti uzvarējis. It kā premjera Redžepa Erdoana vadītā “Taisnības un attīstības partija”, kas valstī kopumā ieguvusi visvairāk balsu. It kā opozīcija, kas uzvarēja trīs lielākajās pilsētās – Stambulā, Izmirā un galvaspilsētā Ankarā. Stambulā, iespējams, vēl gan tikšot pārskaitītas balsis. Gan jau paši turki tiks galā, kam taisnība un kas uzvarējis.

Manu uzmanību drīzāk piesaistīja kāds šo vēlēšanu kampaņas karstumā izteikts Erdoana apsolījums, ar ko viņš nāca klajā dažas dienas pirms balsojuma. Proti, pārveidot Sv. Sofijas dievnamu, kur patlaban iekārtots muzejs, par musulmaņu mošeju.

Vai 15 miljonu apdzīvotajā Stambulā trūkst mošeju? Taču nē, to ir ap 3300! Bet lieta jau grozās ne tik daudz ap lūgšanu vietu, cik ap simbolu. Un Sv. Sofija (tulkojumā “gudrība”) ir šāds simbols. Grandiozā celtne gandrīz tūkstoš gadus bija lielākais kristiešu dievnams pasaulē. Tikai 1528. gadā to pārspēja Seviljas katedrāle Spānijā. Arī tā ir simbols – celta uz musulmaņu mošejas pamatiem ar nepārprotamu mērķi pārspēt Sv. Sofiju, kur tolaik vēl saimniekoja Romas katoļu baznīcas sāncense: Austrumu ortodoksālā baznīca.

Latvijā par šādu strīdīgu simbolu kļuvis piemineklis Uzvaras parkā.

Tā oficiālais nosaukums atklāšanas brīdī – “piemineklis padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”. Atrašanās vieta – Uzvaras parks, kas šādi tika nodēvēts jau pagājušā gadsimta 20. gados par godu Rīgas atbrīvošanai no “bermontiešiem”. Un tikai pamazām, patiesībā jau atjaunotās neatkarības gados, dažu cilvēku apziņā šīs “atbrīvotāju piemineklis”, faktiski piemiņas vieta kritušajiem karavīriem, pārtapa par “Uzvaras pieminekli”. Gāja laiks, un pieminekļa ideja attīstījās vēl tālāk. Šodien vieni tajā saredz nepārprotamu “okupācijas simbolu”, otrie – vietējās krievu kopienas vienotības simbolu, vēl trešie – Krievijas “maigās varas” simbolu. Diskusija par vēsturi, jautājumi “kāpēc” atbīdās otrajā plānā. Bet žēl. Kaut vai tāpēc, ka viens no pieminekļa autoriem skulptors Ļevs Bukovskis pats karoja latviešu leģionā.

Mēs dzīvojam interesantā laikā. Ne Ļeņina, Hitlera vai Staļina raksti, ne “Kompartijas manifests” vai “Mana cīņa” modernajam cilvēkam vairs nešķiet tik pretrunīgi kā acīm saredzami, pat rokām sataustāmi simboli: pieminekļi, kulta celtnes, kāškrusts, bijušās PSRS simbolika, pat savdabīgs krāsu salikums jeb Georga lentīte. Viens no izskaidrojumiem šai parādībai – interneta iespaidā cilvēks sāk domāt vizuāli. Rakstīto vārdu nomaina attēli, videoklipi, “gifi”, “mēmes”.

Vai šodienas skolēni maz spētu tā pa īstam “ieurbties”, piemēram, Ļeņina darbā “Valsts un revolūcija”? Diezin vai.

Bet varbūt pat labi, ka tā. Vienlaikus jāapzinās, ka arī simboli ir relatīvi. Četri turku uzbūvētie minareti padara Sofijas katedrāli tik līdzīgu netālajai Zilajai mošejai, ka nezinātājam pat neienāks prātā, ka patiesībā viņš raugās uz kristiešu dievnamu.

Savukārt jau pieminētā Seviljas katedrāle ievērojama ar to, ka tajā atdusas Amerikas atklājēja (būsim korekti – atklājējs eiropiešu izpratnē) Kristofora Kolumba mirstīgās atliekas. Un tieši patlaban Meksikā sākusies politiska kustība, kas pieprasa novākt no pilsētu laukumiem Kristofora Kolumba un Meksikas iekarotāja Ernāna Kortesa pieminekļus.

Saistītie raksti

Motivācija: šie cilvēki simbolizējot “necilvēcību un iznīcību”, ko Eiropa atnesusi Amerikas indiāņu pasaulei. Tikmēr ASV prezidents Tramps gatavojas būvēt milzu sienu uz robežas ar Meksiku, lai pasargātu savu valsti no nelegālās imigrācijas un bēgļu plūdiem. Ja siena tiks uzbūvēta, tā noteikti kļūs par vēl vienu politisku simbolu, tikpat iespaidīgu kā savulaik Berlīnes mūris.

Un tomēr nevajadzētu pavisam noniecināt rakstītā vārda spēku. Pierādījums tam – nesenā Kazahstānas galvaspilsētas Astanas pārdēvēšana par Nursultanu par godu pensijā aizgājušajam valsts prezidentam Nursultanam Nazarbajevam. Smukāk jau skan par “Ceļinograd”, kā pilsēta saucās padomju laikos. Turklāt arābu valodā “Nursultan” nozīmē “gaismas ķēniņš”. Jautājums – cik kazahu šodien prot arābu valodu?

LA.lv