Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
19. augusts, 2016
Drukāt

Austrālijas ceļš uz 21. augustu – cīņa piecdesmit gadu garumā (2)

Foto - Ieva Lūka/LETAFoto - Ieva Lūka/LETA

Autore – Valda Liepiņa, bijusī LTF priekšsēde Austrālijā

21. augusts – šogad atzīmējam Latvijas Republikas de facto atjaunošanas 25.gadadienu. Atšķirībā no gandrīz visiem šiem 25 gadiem, šogad tā tiks pienācīgi atzīmēta. Par to ir prieks. Pirmo reizi to Latvijā atzīmēja 2011.gadā, taču kopš tā laika, nozīmīgās dienas atzīmēšana palikusi novārtā. Par to esmu bieži jautājusi, iebildusi, runājusi. Lielākoties atbilde skan, ka šī diena mums esot tikusi “uzdāvināta”, ka tā esot bijusi diena, kad zvaigznes visas sastājušās mums labvēlīgā sakārtojumā, bet pašiem nebija teikšanas. 1990.gada 4.maijs ir diena, kad mūsu tā laika Augstākā padome uzdrošinājās izteikt vēlmi par Latvijas neatkarību un tapusi Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācija. Tiesa, tā bija liela uzdrošināšanās un visa tauta gaidīja rezultātus ar aizturētu elpu. Taču bez 21. augusta mēs šodien nebūtu starptautiski atzīta valsts. Manuprāt 1990. gada 4. maijs un 1991. gada 21. augusts būtu skatāmi un atzīmējami kā kopums, nevis vienīgi izceļot vienu no dienām, kas bija ceļš uz Neatkarību.

Kad kādam manuprāt erudītam cilvēkam jautāju, kādēļ tas tā, ka šī diena gandrīz vai ignorēta, jo ar 21.augusta faktiskās atjaunošanu, viss notika – mēs atkal atgriezāmies starptautiskajā apritē un varējām sākt savu tālāko ceļu uz valsts patieso neatkarību un celšanu, man atbildēja, ka tas esot tieši kā es teicu– “viss notika”, mums pašiem tur nepiedaloties, to neizcīnot. Tiesa, Igaunijas un Latvijas parlamenti izmantoja chaosu saistībā ar Gorbačova aizturēšanu un izrietošo apvērsumu un pieņēma lēmumu par pilnīgu neatkarību (Lietuva to bija izdarījusi jau 1990. gada 11.martā). Latvija to izdarīja pēdējā – 1991. gada 21. augustā. Neaizmirsīsim, ka tajā pašā laikā Latvijā vēl atradās padomju kaŗaspēks un bija izskanējis brīdinājums tautai pat nedomāt par iziešanu barikādēs, jo citādi no sašķaidīšot. Lēmums nebūt nebija vienkāršs, jo neviens nezināja ar ko beigsies pučs Maskavā. Kā zināms, tas mums beidzās labvēlīgi un jau pāris dienu vēlāk Latvijas atjaunoto faktisko neatkarības statusu apstiprināja daudzas valstis. Pirmā bija Islande, bet Austrālija 27. augustā bija piektā valsts.
Ja runājam par to, kas “viss notika”, tad ir lietderīgi mazliet ieskatīties vēsturē. Zinu, ka visās valstīs, kur dzīvoja trimdas latvieši, t.s. lobēšana nebeidzās 1990. gada 4. maijā, jo apzinājāmies, ka pasaules acīs Latvija bija tikai spērusi soli uz neatkarību. Ieskatījos Austrālijas valdības pārskatā par atjaunotu neatkarību atzīšanu (tajā skaitā ari par Horvātiju, Slovēniju un Ukrainu). Te var skaidri redzēt, ka ārvalstīs Latvijas Republikas atjaunotās neatkarības atjaunošana nebija tik pašsaprotama. Atgādinu arī, ka 1974.-75. gada Austrālijas baltiešu aktivitāte nodrošināja, ka neviena Austrālijas valdība nekad vairs nemēģināja atvērt jautājumu par Baltijas valstu de jure statusu. Man šķiet, ka, ja Austrālijas baltieši toreiz nebūtu bijuši tik aktīvi, vēlākais pasaules skatījums uz Baltijas valstu jautājumu varēja būt pavisam cits…

Dienu pēc Lietuvas neatkarības atjaunošanas deklarācijas 1990. gada 11. martā, Austrālijas senators Garets Evanss (Gareth Evans) preses ziņojumā teica, ka “Austrālijas valdība pieņem Lietuvas parlamenta rezolūciju par Lietuvas neatkarību. Mēs priecājamies par jebkādiem notikumiem, kas pavērs durvis uz reālu Lietuvas neatkarību, ko mēs jau šobrīd juridiski atzīstam. /…/ Austrālija jau daudzus gadus atzīst Lietuvas, Latvijas un Igaunijas tiesības pastāvēt kā neatkarīgām valstīm. Kā daudzas citas Rietumu valdības, neesam starptautiskajās tiesībās pieņēmuši triju Baltijas valstu inkorporāciju Padomju savienībā 1940. gadā, noraidot pašizsludināto padomju varas noteikšanu pār tām. Tādējādi Austrālija atzīst, ka deklarācija ir Lietuvas tautas tiekšanās (aspirations) pēc ekonomiskas un politiskas neatkarības, izmantojot mierīgus un demokrātiskus procesus. /…/ Mudinu Padomju savienību atzīt un respektēt šo deklarāciju un tai izvairīties no abu pušu nelabvēlīgām darbībām.”

Nākamo mēnešu gaitā, Austrālijas prejmerministram Bobam Hōkam (Bob Hawke) un senatoram Evansam nācās vairākkārt atbildēt uz jautājumiem par Lietuvas neatkarības atzīšanu. Atbildes atkal un atkal atgriezās pie 12. martā Evansa izteiktajiem vārdiem – nekad neesam atzinuši Baltijas valstu inkorporāciju Padomju savienībā. Pēc Latvijas 1990. gada 4. maija neatkarības atjaunošanas deklarācijas, Evanss 9. maijā teica: “Austrālija jau daudzus gadus ir atzinusi Lietuvas, Latvijas un Igaunijas juridiskās tiesības eksistēt kā neatkarīgām valstīm. /…/ Valdība uzskata, ka nesenās brīvi ievēlēto parlamentu neatkarības deklarācijas atspoguļo Baltijas tautu tiekšanos panākt ekonomisku un politisku un neatkarību, izmantojot mierīgus un demokrātiskus procesus. Tāpat apzināmies, ka līdz šim nepieredzētais reformu process Padomju savienībā ir tas, kas devis iespēju jaunievēlētajiem Baltijas valstu parlamentiem izteikt šīs vēlmes. Aicinām – un vēlreiz izmantoju izdevību to pateikt – Padomju valdību respektēt šīs deklarācijas un izvairīties no abu pušu nelabvēlīgām darbībām.“

Te nu saprotam, ka pēc 1990. gada 4. maija neatkarības atjaunošanas deklarācijas, vēl būs gaŗš ceļš ejams, iekams citas valstis atzītu Baltijas valstu de facto neatkarību un ar tām sāktu divpusējas diplomātiskas, tirdzniecības un ekonomiskas attiecības. Protams, pirmais lielais un nozīmīgais solis bija sperts!
1991. gada 14. janvārī pēc Padomju tanku uzbrukumiem miermīlīgiem Lietuvas iedzīvotājiem, premjerministrs Hōks paziņoja, ka “Austrālijas valdība nožēlo Padomju valdības pēdējo dienu agresīvo rīcību Lietuvas galvaspilsētā Viļņā. /…/ Šāda bruņotu spēku izmantošana nav saskaņā ar prezidenta Gorbačova līdzšinējiem uzskatiem par mierīgu un uz sarunām balstītu Baltijas valstu neatkarības jautājuma risināšanu.” Vēlreiz uzsveŗot Austrālijas vēsturisko nostāju pret Baltijas valstu inkorporāciju, Hōks teica: “Baltijas valstu statusa risināšana iz sarežģīts jautājums, bet bruņotu spēku pielietošana neveicinās dzīvotspējīgu risinājumu.”

Tā paša gada 20. augustā, pēc Gorbačova aresta, Ārlietu un tirdzniecības ministrs senators Garets Evanss uz nepieteiktu jautājumu atbildēja: “Man jāsaka, ka esam izteikuši savas raizes par puča ietekmi uz Padomju ārlietu politikas tālāku īstenošanu /…/. Austrālijas prakse nav darīt neko vairāk nekā atzīst valstis.

Mēs neatzīstam un neatsaucam atzīšanu (recognise or de-recognise) valdībām. Tādēļ man uzdotais jautājums par mūsu reakciju uz šo grupu, kuŗa tagad ir pie varas – Valsts ārkārtas komiteju (State Emergency Committee) un, vai mēs to atzīstam kā Padomju savienības valdību vienkārši nav izskatāms.”

Kā zināms, nākamajā dienā Latvijas parlaments pieņēma lēmumu par Latvijas pilnīgu neatkarību, tādejādi atgriežoties brīvo un neatkarīgo valstu saimē. 22. augustā Islande bija pirmā valsts, kas atzina Latvijas neatkarību. 27. augustā Austrālija kļuva par piekto valsti, kas atzina Latvijas neatkarību, premjerministram Bobam Hōkam paziņojot: “Valdība ir nolēmusi izveidot pilnas diplomātiskas attiecības ar Baltijas valstīm – Igauniju, Latviju un Lietuvu. Austrālija neatzina Baltijas valstu inkorporāciju Padomju savienībā 1940. gadā, bet līdz šai dienai mēs bijām pieņēmuši realitāti par padomju varas de facto kontroli.

Tagad, pēc pēdējās nedēļas notikumiem, Baltijas valstis pirmo reizi kopš 1940. gada ir atguvušas noteikšanu pār saviem procesiem. Mūsuprāt, katra Baltijas valsts ir tagad izveidojusi pietiekošu kontroli pār savu noteikto teritoriju un ir pietiekami stabila, lai uzsāktu diplomātiskas attiecības ar citām valstīm, tādējādi izpildot starptautiski pieņemtos kritērijus valsts neatkarībai.

Ar prieku veidosim tuvākas attiecības un stiprāku sadarbību ar Baltijas valstīm. Austrālijas valdība akreditēs savu vēstnieku Kopenhāgenā Lietuvai un Latvijai, un vēstnieku Stokholmā – Igaunijai. Mēs tūlīt uzsāksim pārrunas ar Baltijas valstu valdībām par vajadzīgajiem praktiskajiem jautājumiem.”

Tajā pašā dienā Opozīcijas vadītājs Džons Hjūsons (John Hewson) preses ziņojumā pavēstīja: “Valdības opozīcija silti sveic Austrālijas valdības šodienas lēmumu formāli atzīt Igauniju, Latviju un Lietuvu kā neatkarīgas un suverēnas valstis. /…/ Esam pārliecināti, ka visi priekšnoteikumi Baltijas valstu neatkarībai ir izpildīti. Mēs esam nemitīgi teikuši, ka Maskavas notikumu rezultātā, Baltijas valstu neatkarības starptautiskā atzīšana ir tagad nepieciešama, lai tās varētu izpildīt savas pamatotās cerības.”

Taču tie, kas atceras šīs trauksmainās 1991. gada augusta dienas, negulētās naktis un eiforiju par neatkarības pasludināšanu, zina, ka līdz Austrālijas valdības atzīšanai nonākt nemaz nebija tik vienkārši. Visā Austrālijā tautieši mobilizējās un sāka “faksu akciju”. Melburnā tajā iesaistījās goda konsuls Emils Dēliņš, senators Viktors Pertons un Latvijas Tautas Frontes Austrālijas nodaļa (LTF-AN) un Baltiešu padome Viktorijā (BPV). Nezinu, cik mēs toreiz izsūtījām faksu. Tā īstenībā bija bombardēšana. Hōkam tuvāk stāvošas personas zinājušas teikt, ka ārlietu ministrs Evanss neesot gribējis sasteigt lēmumu, gribējis nogaidīt ASV rīcību, bet Bobs Hōks, īpaši atsaucoties baltiešu spiedienam, nolēmis tomēr pieņemt (manuprāt) godprātīgo un pareizo lēmumu.

Kad tūlīt pēc paziņojuma pie manis (kā LTF-AN un BPV priekšsēdei) birojā ieradās televīzijas žurnālisti un jautāja, kā es tagad jūtoties, atbildēju, ka šodien esmu lepna būt austrālietei. Tālāk risinājās sarunas par tālāko atbalstu Latvijai. Jā, tajā brīdī biju lepna par Austrālijas valdības lēmumu, bet vēl jo vairāk bija neizsakāms lepnums un gandarījums par mūsu trimdas sabiedrību. Pateicoties tās ticībai Latvijas neatkarībai (kas brīžiem šķita tikai sapnis) un tās neizsīkstošam darbam, Austrālijas valdībām neļaut aizmirst par Baltijas jautājumu, latvieši Latvijā un trimdā bija sasnieguši ilgi gaidīto neatkarību.
Un tādēļ – ja man saka, ka 1991. gada 21. augustā “viss notika”, ka mums pašiem nebija nekādas īpašas lomas, man ir jāatgādina, ka tā bija cīņa piecdesmit gadu gaŗumā, kuŗas spriedze pieauga astoņdesmitajos gados, bet kulminācija bija ļoti intensīvā un neatlaidīgā darbā līdz savu mītņu zemju Baltijas valstu atzīšanai.

Nē, nekas nenokrita no debesīm. Visi kopā – Latvijā un trimdā – sasniedzām daudziem šķietamo neiespējamo. Trimdā tie piecpadsmit mēneši starp 1990. gada 4. maiju un 1991. gada. augustu nepagāja gaidot zvaigžņu sakārtošanos, bet neatlaidīgā darbā. Ticu, ka arī Latvijā tā bija. Ļoti ceru, ka ar Latvijas Republikas de facto deklarācijas 25. gadadienu Latvijā sāksies laiks, kad tā katru gadu būs svinama diena!

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Paldies Valdai Liepiņai par rakstu! Manuprāt kā uzslava Austrālijas baltiešu ieguldījumam ceļā uz Baltijas valstu neatkarības atgūšanu skan vēl šodien reiz no kāda angļu izcelsmes, Dienvidāfrikā dzimuša, uz Austrāliju dzīvi pārcēluša austrālieša savā bārdā norūktie vārdi: “Bloody balts (sasodītie baltieši)!” Paldies Austrālijas baltiešiem!!!!!

  2. 21. augusts ir brīvība! Atbildēt

    4. maijs ir ” neatkarība” svešas un nejaukas varas gādīgā sastāvā un slikts precedents pie kura turēties.

Egils Līcītis: Valdības ideoloģijaAtskaitīdamies parlamentā, premjers Māris Kučinskis runāja diezgan skaidrā valodā, de iure proklamēdams pašrocīgi vadīto valdību kā nacionāli konservatīvu.
Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Kāpēc man alga izmaksāta rubļos?

Kādā valūtā nodokļi, tādā arī alga

Ministru prezidents Māris Kučinskis pagājšnedēļ Saeimā uzstājās ar ikgadējo ziņojumu par valdības paveikto un iecerēto. Savā uzrunā viņš mudināja strādāt pie uzņēmējdarbības vides uzlabošanas, kā arī rosināja apsvērt iespēju ļaut uzņēmējiem iespēju maksāt nodokļus citās valūtās. “Vēl, domājot par izcilu uzņēmējdarbības vidi, kāpēc mums liegt uzņēmējiem iespēju maksāt nodokļus arī citās valūtās, ne tikai eiro? Es te neredzu nekādas problēmas. Domāju, nevienam nav noslēpums, ka Helsinku “Stockmann” lielveikalā pircējs, maksājot skaidrā naudā, var norēķināties arī Krievijas rubļos. Kas ir ieguvējs? Pircējs, uzņēmējs un Somijas valsts – tātad tās iedzīvotāji. Mums jādomā arī par šādām iespējām.”

Lasītāju aptauja
Izlasot interviju ar vēsturnieci, jutu aizvainojumu senču vietā... (8)“Latvijas Avīze” novembrī publicēja sarunu ar vēsturnieci Inetu Lipšu “Latvieši nezināja, nevis negribēja”. Tā izraisījis rezonansi. Savas pārdomas ir atrakstījusi Brigita Blite.
Vai jums nācies saskarties ar nelojāliem pedagogiem?
Draugiem Facebook Twitter Google+