Cinkuss: Nevaram Dziesmu svētkus padarīt tikai par muzejisku vērtību 1
Saruna ar XXV Vispārējo latviešu dziesmu un XV deju svētku noslēguma koncerta Mežaparkā māksliniecisko vadītāju Ivaru Cinkusu .
Klāt vasara, un rit tradicionālais Dziesmu svētku repertuāra skanējuma vērtēšanas laiks ieskaņu koncertos. Tie notikuši Cēsīs, Saldū, Preiļos, bet 7. jūlijā Elejā sadziedāsies Zemgales novada kori. No piecu gadu procesa vainagojuma nākamvasar jūlijā mūs šķir vairs tikai gads. Cik tālu esam mākslinieciskās sagatavotības ziņā? Par to saruna ar diriģentu Ivaru Cinkusu, kurš žūrijā vērtējis koru skates visā Latvijā, nupat izbraukājis visu zemi krustu šķērsu novadu Dziesmu svētkos un uzdrošinās teikt, ka divdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas tauta Mežaparka estrādē nav vairs jābaida ar piekto gadu un asins lietu.
– 2013. gada vasarā gaidāmo Dziesmu svētku sakarā jums rokās liela vara iedota.
I. Cinkuss: – Vēl jau juridiski nekas nav iedots. (Iesmejas.)
– Kā nu ne, abi ar Airu Birziņu esat noslēguma koncerta mākslinieciskie vadītāji.
– Tā ir. Bet, tā kā ilgu laiku bija neskaidrība par valsts finansējumu un lielo uzņēmumu ziedojumiem, valdīja neziņa. Tikai tagad svētku rīkotāji var uzelpot bez materiālām bažām. Beidzot arī juridiski varēs noformēt jau ilgi strādājušo māk-sliniecisko komandu. Nav runas, atvainojos, par algām, bet dziedājums jāsaista ar mākslinieciskām un scenogrāfiskām saistvielām.
– Pēc kalendāra līdz Dziesmu svētkiem 2013. gada vasarā vairs tikai gads. Cik tālu esam no pilnskanīguma mākslinieciskā ziņā?
– Mākslinieciskās un režisoriskās iestrādes tikai tagad sāks attīstīties, bet muzikāli esam atzīstamā sagatavotībā. Jau nākamajā gadā reģionālo svētku kopmēģinājumus vadīs tie diriģenti, kuri dziesmas interpretēs arī Mežaparka Lielajā estrādē.
– Tas allaž interesējis – kurš virsdiriģents un ar kuru dziesmu kāps Mežaparka estrādes tribīnē. Liela teikšana te allaž bijusi tieši koncerta mākslinieciskajam vadītājam.
– Izvēle ir ārkārtīgi intīms un sarežģīts process. Ir gadu desmitiem cienīti meistari, bet pie apvāršņa iezīmējas jauni talanti. Katram diriģentam un katrai dziesmai ir savs raksturs. Mūsu lieta ir tos savienot kā labā laulībā. Bet galu galā ne jau mēs ar Airu Birziņu divatā vien pieņemsim lēmumu. To izspriedīs koru nozares padome, kurā ietilpst virsdiriģenti, komponisti, jaunā izglītības centra pārstāvji. Man liels prieks, ka Gido Kokars, kurš pēc Rīgas 810. jubilejas svētkiem sacījās vairs nekāpt diriģenta tribīnē, pēc lielas privātas pierunāšanas tomēr piekritis to darīt. Esot pārdomājis un gribot koncertā diriģēt Zigmara Liepiņa “Svētī debesīs šo zemi”. Ar šo dziesmu viņš patlaban dzīvo, sadarbībā ar mums mēģina šo to uzlabot, kā jau tas raksturīgi nemiera garam Gido Kokaram. Viņš bijis arī reģionālajos svētkos Saldū, Cēsīs, Jūrmalā.
– Tauta Dziesmu svētku noslēguma vainagojumu Mežaparka estrādē allaž gaida ar cerībām un bažām – vai koncerta programma radīs emocionālu pacēlumu, raisīs līdzpārdzīvojumu un paliks atmiņā līdz nākamajiem svētkiem.
– Noslēguma koncerts, tāpat kā visi svētki, noritēs Līgo zīmē. Mēģināsim ielūkoties un atainot Līgo nakts notikumu burvību, maģiskumu, trakumu, ugunīgumu, jo maldīgs ir priekšstats par rāmu sentimentalitāti kā latvieša raksturīgāko iezīmi. Protams, katram laikam jānes līdzi kāda daļa no savas elpas, jo nevaram Dziesmu svētkus padarīt tikai par muzejisku vērtību.
Tad tie nevienam nebūs vajadzīgi. Tāpēc ir brīnišķīgi, ka katros svētkos nāk klāt jaundarbi. Viss būs savīts vienā veselumā. Otrkārt, apzināti izvēlējāmies diezgan daudz skaņdarbu, kas pirmoreiz izskanēja iepriekšējos svētkos, toties pieteica sevi ļoti spilgti. No jaundarbiem gribu izcelt Uģa Prauliņa topošās kompozīcijas ieceri, kas veidos Līgo nakts – šīs mūsu fiestas – galveno ainu. Pirmoreiz Dziesmu svētkos skanēs arī Valta Pūces skaņdarbs “Augu nakti”. Tie ir grūtākie darbi. Skanēs arī par hrestomātisku vērtību pēdējos divdesmit gados Latvijā kļuvusī Imanta Ramiņa “Pūt, vējiņi!”. Iekļauti arī divi trimdas komponisti. Diemžēl mēs kaut kā mēdzam viņus piemirst. Pilnīgi no jauna Līgo blokā ienāks Riharda Skultes dziesma – krāšņa miniatūra. Tas ir kā jauns pienesums, labs tilts starp latviešiem šeit un ārpus dzimtenes.
– Nesen publiskajā telpā izcēlās nepatīkams strīds starp dzejnieku Andri Ritmani un komponisti Ilzi Arni – par vienu vārdu dziesmā “Daugavas krastā”.
– Andrim Ritmanim ir dzejolis “Daugavas krastā” ar pirmajiem vārdiem “Pie Lielvārdes Daugavas krastā…”. Ilze Arne, rakstot meldiņu, pārveidoja tekstu uz “pie akmeņiem Daugavas krastā”. Diemžēl šo divu autoru strīdu komponiste vēlējās izcelt publiskajā telpā. Nevienam nav jāpierāda, ka Andra Ritmaņa dzeja bija pirmā. Arī viņa meitai komponistei Lolitai Ritmanei ir brīnišķīga dziesma ar tēva dzeju. Diemžēl Ilze Arne nepiekrita, ka viņas dziesmu dzied ar oriģinālo dzeju. Bet Ritmanis nav mierā ar pretējo. Jo Lielvārde Latvijā nav tikai viens no daudzajiem vietvārdiem, bet ar milzīgu semantisku nozīmi latviešu kultūrā. Ilze Arne apgalvo, ka 90. gadu sākumā pie viņas nonākusi ar roku rakstīta lapiņa, kur dzejolis nodrukāts tā, kā izmantots viņas dziesmā. Bet tas ir tikai viņas vārds pret publicētu dzejoli.
Neapšaubu Ilzes Arnes godaprātu, ka viņa šādu lapiņu dabūjusi, bet, uzzinot, ka tā ir kļūdaina, to vajadzēja respektēt. Kad Andris Ritmanis vērsās pie koru nozares padomes pēc palīdzības, tajā vienbalsīgi nolēma respektēt dzejas pirmavotu. Diemžēl autore nav mierā, un tāpēc dziesma “Daugavas krastā” šobrīd ir izņemta no repertuāra.
– 2013. gadā Jāzepam Vītolam aprit 150 gadi, Dziesmu svētkiem – 140. Kā tas atspoguļosies svētku norisē?
– Pilnīgi skaidrs, ka Vītolam jādod lielāks reveranss nekā citos svētkos. Tāpēc iekļāvām repertuārā līdz šim Dziesmu svētkos vēl neskanējušo, bet spilgto, daudz krāsām un lirisma piesātināto Vītola kantāti “Ziemeļblāzma”, kurā ļoti daudz patosa labā nozīmē. “Mostieties, celieties, gurdenie ļaudis, nāks saule un izkliedēs pēdējos biedus”. Skan gana šodienīgi. Ir vēl viena skaista sakritība. Amerikā mītošajam leģendārajam diriģentam Robertam Zuikam, bez kura vispār nav iedomājama latvietības muzikālā uzturēšana ASV, 2013. gadā aprit apaļi simts gadi. Jāzeps Vītols īsi pirms savas nāves Libekā Roberta Zuikas vīru korim veltīja savu pēdējo dziesmu ar Kārļa Skalbes dzeju “Kalējs”. Pēckara gados Roberta Zuikas vadītais bija visspicākais latviešu vīru koris pasaulē. Dzīvojot dīpīšu nometnē, viņi mēģināja pa astoņām stundām dienā. Man ir sakrāti visi Zuikas kora ieraksti no četrdesmitajiem gadiem. Parasti esam raduši dzirdēt tādus ierakstus no 30. un 40. gadiem, kur par muzikālu estētiku var viegli pasmaidīt un raudzīties uz tiem kā vēsturisku vērtību. Bet Roberta Zuikas un viņa vīru kora gadījumā tā nav. Ceru, ka Roberts Zuika arī pats būs klāt.
“Kalējam” Dziesmu svētku koncertā pievienosies arī jaukto koru vīri. Līdz šim viendabīgie – vīru un sievu kori – jutušies aizskarti, ka viņiem nav pienācīga vieta svētku vainagojumā jeb noslēguma koncertā. Tādēļ nākamajā gadā vīru koriem iedalīta pienācīga loma koncerta sākumā patriotiskajā uzrāvienā, bet sievām – tautasdziesmu sadaļā.
Estrādē būs ne tikai visi koru veidi, bet pārstāvēti arī pūtēju orķestri un gandrīz visi dejotāji, kas vienubrīd ar īpašu horeogrāfiju aizņems koristu vietas. Visas lielās nozares būs pārstāvētas vienkopus, tā pēdējos gados Dziesmu svētkos nekad nav bijis.
– Toties mūžīgs ir strīds par repertuāra atvieglotību vai pārlieku sarežģītību. Arī kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende izteikusies, ka repertuārs ir par grūtu.
– Man gan nākuši klāt daudzi dziedātāji un pauduši vislielāko sajūsmu gan par dziesmu sakārtotību, gan grūtības pakāpi. Priecājos, ka kultūras ministrei ir viedoklis, bet nezinu, kurā korī viņa ir dziedājusi, lai spētu programmu adekvāti novērtēt.
– Vai jūsos ir pilnīga pārliecība, ka visas repertuārā iekļautās dziesmas ir piemērotas Mežaparka Lielajai estrādei?
– Pērn bija nelāga sajūta par vienu dziesmu, kuras pašlaik repertuārā vairs nav. Ja pavisam godīgi, ir vēl viena tautasdziesmas apdare, par kuru man ir šaubas. Bet Dziesmu svētku noslēguma koncerts un gatavošanās tam nav totāli voluntārs process no manas vai Airas Birziņas puses. Tas ir ļoti koleģiāls darbs. Šie svētki ir pārāk liels notikums, lai visu atbildību par tiem uzņemtos viens vai divi cilvēki.
Šogad no repertuāra esam izņēmuši ārā Raimonda Paula dziesmu “Manai dzimtenei”. Mans personiskais viedoklis – divdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas ir jābeidz draudēt ar piekto gadu un asins lietu. Tas laiks ir aizgājis un pienācis tāds, kad “saule latvi sēdināja baltas jūras maliņā”.
Ļoti ilgi Raimonda Paula un Mārtiņa Brauna dziesmas līdzvērtīgi stāvēja cilvēku apziņā kā kaut kas būtisks un ļoti svarīgs. Bet vienā brīdī viena no šīm kulminācijām koncertā jānoņem, tas nenozīmē, ka kādos svētkos Paula dziesmu atkal nevarēs dziedāt, bet no programmas loģikas viedokļa beigās jābūt vienai kulminācijai. Tā ir mana absolūta pārliecība. Katrai lietai un katrai dziesmai ir savs laiks. Ja “Gaismas pilij” tā ir mūžība, tad deviņdesmitais gads ievadīja Paula dziesmas virzību pagājībā.
– Dziesmu svētku padome pirmajā sēdē diskutēja par gājiena norises laiku un arī iespējamu brīvdienu pirmdienā pēc svētdienas noslēguma koncerta. Kāds ir jūsu viedoklis?
– Arvien esmu iestājies, ka gājienam jānotiek svētdienā pirms noslēguma koncerta. Visi sanāk kopā un aiziet skaistā plūsmā uz Mežaparku. Gājiens kā upe mūs visus turp aiznesīs, un Rīga paliks vismaz emocionāli krietni tukšāka. Dzīves centrs šajā svētdienā būs Mežaparks. Pilnīgi piekrītu viedoklim par brīvu pirmdienu. Pēc koncerta noslēguma esam iecerējuši dot vietu brīnišķīgajām, visiem latviešiem zināmajām tautasdziesmām, kas būs kā tilts uz sadziedāšanos. Pēc manas iekšējās sajūtas, ja svētki veidoti Līgo zīmē, nez vai pašā izskaņā vieta būtu šlāgeriem, drīzāk folklorai un dančiem.
