Cip, cip, latiņi jeb Kur tā nauda paliek! 0
Latvijas nevainojamais veiksmes stāsts novedis fāzē, kad budžetam vairs neesot izspiedušās ribas, kopievākums ir daudz lielāks nekā krīzes neražas dižķibelē un pat trekno gadu periodā. Ja arī latu nav vairāk kā brūkleņu izcirtumā, tad vismaz ir zīmes, ka paverdzināšanai trūkumā pielikts punkts.
Par kolosālo panākumu finanšu loči var lepoties un stāvēt izrieztām krūtīm, ministrs Andris Vilks ir darbojies kā Grietiņa pie ratiņa, piepildot valsts kases naudas pagrabus.
Ja esam uztaustījuši zemi, tad arī vienkāršiem cilvēkiem derētu atļauties uzdzīvot pāri minimumam. Divreiz nedēļā aiziet uz kino, vienreiz apmeklēt konditoreju, pacienāties ar kūciņu. Tomēr produktīvā valdība, kur premjerministra iemiesojums ir – esmu pati taupība! –, apgalvo, ka sīkie prieciņi atkal novedīšot pie nekārtīgas dzīves, ātro kredītu bezdibeņa un dzīvošanas pāri līdzekļiem. Pie finanšu ministra namdurvīm regulāri pulcējas mazumiņa lūdzēji, parādos iekritušo slimnīcu vadītāji, jostas savilkušie pensionāri, nabadzībā noplīsuši zinātņu vīri, “Liepājas metalurga” uzņēmējdarbības spīdekļi, piebaldzēni – Bedrijas iedzīvotāji un citi ar pastieptu roku, taču Vilks noslauka brillei stiklus, nopūšas un neatmaigst pret ļaužu asarām. Kaut ko drīzāk varētu izlūgties no vecas, izkaltušas jumpravas, nevis no skopā ministra. Ja spožs latiņš kapara gabalu kaudzē atrodas, tas ziedojams mūsu karavīriem Mali operācijā, lai ar ziloņiem iekarotu Azavadu, vai pietaupāms Lielajam notikumam 2015. gadā, kad Latvija prezidēs visu Eiropu.
Dabīgi, ka mīlestība uz valdību, tāpat kā seksuālās pievilkšanās spēks, iet caur vēderu, un, ja no solītā nekas nekrīt iedzīvotāju makā, tad siltās jūtas atslābst. Kaut graudiņus būtu pabēruši cip, cip, latiņus, bet dabū tikai pupu mizas.
Nodokļu ievākšanas posteņos esot augstražīgs pienesums, rekordi ieņēmumos tiek uzpumpēti katru ceturksni, eksportētāju uzvaras tik kondensē naudas masu. Ektoparazīti, asinssūcēji blaktis un gnīdas, kas piedalījās valsts apzagšanā, ir tenteriski nosviesti no amatiem, rijīgās nezāles izravētas, bet cīņa ar ēnu ekonomiku vainagojusies panākumiem, un blēži nodokļu nemaksātāji nokrāpto latu nastiņu atdevuši tautai. Bet uzturnauda, ko dodam partijām, ir pietiekams kapitāls, lai saeimieši, valdības vīri un pat parlamentārie sekretāri 24 stundas diennaktī nepagurdami gādātu par vēlētāju labklājības celšanos. Nekā, mums saka, vēl jāpaciešas. Jāpagaida nākamais plānošanas periods. Nē, ir skaidrs, ka no iejūtīgā Dombrovska valdības asu vai nelaipnu vārdu nesagaidīsi, pat ja ieradīsies pie valdības mājas un rībināsi uz kastroļiem vai bungām. Tomēr – kur tie kā Daugavas plūdos ievāktie miljoni paliek? Iešu aprunāties ar Ulmaņa kungu vai Vīķes-Freibergas kundzi. Vai nu neatļaus noīrēt istabu eksprezidentu dzīvokļos, kuru logi iziet akurāt uz Valsts kases logiem, lai ar spēcīgu tālskati appētītu, kas uzmana naudasskapju atslēgas un kam izdala nodokļu maksātāju sūri grūti pelnītos latiņus.
