Praktiski
Mājas mīluļi

Vai čipēts suns nevienu nenogalinās? Kritiskas pārdomas par jauno kārtību 16

Foto – Shutterstock

Svarīgāk saprast suņu uzbrukumu iemeslus

Portāla “Praktiski.lv” lasītājs Vents Pāns nopietni iedziļinājies jautājumā par bīstamajiem suņiem un jauno čipēšanas kārtību.

Suņi tāpat kā cilvēki ir ļoti dažādi pat vienas sugas robežās, un pat viena metiena ietvaros kucēnu raksturi mēdz būt dažādi. Arī iegādājoties suni, cilvēkam mērķi ir dažādi – gan suns bērniem, lai radinātu mīlestību pret dzīvniekiem, gan draugs un mīlulis, sargs, medību suns, gan sportošanas un spēļu partneris, arī prestižam un modei, kā arī suņu audzēšanai un pārdošanai – biznesam.

Neatkarīgi no suņa iegādāšanās mērķa suns gandrīz vienmēr kļūst par sava saimnieka labāko draugu. Arī kaķis, protams, spēj iekarot cilvēka draudzību, bet tas notiek ar pavisam citiem, īsti kaķiskiem paņēmieniem, maksimāli saglabājot savu neatkarību. Turpretī suns cenšas nolasīt no acīm un arī uzvedības sava saimnieka vēlmes, lielākoties pakļaujoties viņam.

Nav vienas nekļūdīgas receptes, kā suni audzināt, arī mācīt un dresēt, tāpēc suns vienmēr cenšas izpildīt saimnieka vēlmes un saimniekam ir tas jāmāca, lai nebūtu traģēdijas un nebūtu jālasa un jāraksta tādi raksti kā “Kā sadzīvot ar plēsoņu” 2016.g.22.novembra “Latvijas Avīzē”. Protams, jāizsaka visdziļākā līdzjūtība ģimenei, kuras zaudējumu smagumu nespēs mazināt nekādi mierinājuma vārdi. Tomēr pats raksts ir galvenokārt sabiedrību biedējošs: rakstā speciālisti uzskata, ka normatīvie akti suņu audzēšanai ir ļoti labi, tikai jāuzlabo izpilde un kontrole, jāparedz bargāki sodi (baiļu iespaida pastiprināšanai tiesas spriedumu piemēri).

Vērtīgāk būtu saprast: kā un kāpēc, kādā nolūkā tika turēti privātmājas slēgtā pagalmā četri Bordo dogi, vai viņi bija čipēti, potēti, un nevis biedēt, bet analizēt cēloņus. Sodi gan suņu turēšanā, gan auto braukšanā un daudzās citās jomās ir tikai cīņa ar sekām pēc notikušajām traģēdijām, bet pareizāk un efektīvāk ir cīnīties ar cēloņiem, lai mazinātu šīs traģēdijas, tikai tas ir daudz grūtāk. Ja izdotos saprast un, galvenais, samazināt cēloņus, tad arī traģēdiju būtu mazāk. Diemžēl minētajā rakstā nav pieminēts, ka suņu obligāta čipēšana (mikroshēmas implantēšana) būtu nodrošinājusi rakstā aprakstīto traģēdiju novēršanu. Suņu čipēšana pat nav pieminēta, toties uzsvars likts uz suņu saimnieku bargu sodu sistēmas pastiprināšanu. Protams, suņu čipēšana nekādā veidā nenodrošinās to, ka suns neuzbrūk cilvēkam, dzīvniekam, neaizbēg no mājām, nekontrolēti nevairojas, nepakļūst zem automašīnas u.c.

Kad čipēšana patiešām nepieciešama

Suņu čipēšana ir vēlama sunim tikai vienā gadījumā – ja suns ir ļoti dārgs un tāpēc īpašniekam ir bažas, ka suns varētu tikt iekārots tāpat kā dārga automašīna. Tāpēc čipētu suni būtu lielāka varbūtība atgūt kā suņa nozagšanas, tā arī suņa noklīšanas vai aizmukšanas gadījumā. Protams katram suņa saimniekam viņa labākais draugs ir dārgs, un, ja saimnieks uzskata, ka viņa suņa rakstura u.c.īpašību dēļ suņa čipēšana varētu palīdzēt, viņš to varētu darīt. Suņu čipēšanu, ko kinologi argumentē kā nepieciešamību suņu uzskaitei, pilnīgi nodrošina MK noteikumu punkts 9.5., ko veic praktizējošais veterinārārsts. Un tomēr, ņemot vērā, ka suņu obligātās čipēšanas lobijs ir tik spēcīgs, ka MK noteikumu izmaiņas ir pieņemtas par obligāto čipēšanu, bet noteikumu izpilde nav reāla līdz 2017.g.1.janvārim, ko atzīst lielākā daļa speciālistu, un arī 7.decembra LR1 raidījumā “Kā labāk dzīvot”, kurā piedalījās “Dzīvnieku policijas” pārstāve un vēl 2 suņu speciālistes, raidījuma nobeigumā tika izteikta cerība :”Lēnā garā cerēsim, ka tiksim vaļā no nečipētiem suņiem”. Un tam nevar nepiekrist, ka lēnā garā tiksim vaļā, bet, lai nesāktos no 2017.gada nečipēto suņu saimnieku – likumu pārkāpēju raganu medības, barga brīdināšana un, protams, sodīšana, ja nepakļaujas likumam, tad būtu nepieciešams MK noteikumos steidzamības kārtā veikt sekojošas izmaiņas, paredzot papildus 2 punktus:

1) Lauku apvidos, viensētās suņus, kuri iegādāti līdz obligātās čipēšanas sākumam, atļauts nečipēt. Līdz ar to netiktu pārkāpts tiesiskās paļāvības princips, jo suņa īpašniekam pirms 8 gadiem, kad viņš iegādājās suni, pat prātā nevarēja ienākt, ka pēc 8 gadiem, suni liks obligāti čipēt.

2) Suņu audzētājiem, kuri nodarbojas ar suņu audzēšanu, pavairošanu vai pārdošanu atļauts atsavināt tikai čipētu un reģistrētu suni. Līdz ar to no 2017.g.1.janvāra tiešām iegādāties legāli nečipētu un nereģistrētu suni nebūtu iespējams. Šādu noteikumu vajadzētu attiecināt uz jebkuru suņu individuālo atsavināšanu.

Suņi pilsētā – nedabiskā vidē

Suņi pilsētā dzīvo sev nedabiskā vidē, sevišķi – mazgabarīta dzīvokļos, un līdz ar to ir lielāks risks, ka suns, izkļūstot no dzīvokļa, nobīsies, apjuks un neatgriezīsies mājās, it sevišķi lielpilsētas intensīvajā vidē. Lauku apvidos, viensētās suns pat pērkona vai salūta laikā, kas notiek netālu kaimiņos nekad nemūk un nemuks no savām mājām, jo tieši mājas ir viņa patvērums. Un tomēr vispareizāk būtu lauku viensētās čipēšanu sunim nenoteikt kā obligātu, bet atstāt to suņa saimnieka brīvai izvēlei, jo suņa uzskaiti, kas tiek minēta kā viens no galvenajiem čipēšanas ieguvumiem, augstāk minētā MK noteikumu 9.5 punkta ietvaros veic veterinārārsts ar atzīmi suņa pasē un informāciju reģistrējot datu bāzē, līdz ar to obligātā čipēšana suņu uzskaitei vairs nav nepieciešama.

Latvijā, pirms obligātās suņu čipēšanas noteikumu pieņemšanas 2016.gada otrajā pusē, ir čipēti apmēram 50000 suņu (ieskaitot “4Finance fonda Labie darbi” bezmaksas čipēšanas akciju 4 vietās Latvijā, kad tika čipēti apmēram 1200 suņi), kuru saimnieki čipēja savus mīluļus brīvprātīgi, ja to vēlējās. Domāju, ka 50000 čipēto suņu skaitā galvenokārt ir lielpilsētu suņi, ļoti dārgie šķirnes suņi ar izciliem ciltsrakstiem un medaļām. Un, ja suns maksā vairākus simtus vai pat tūkstošus eiro, tad čipēšanas un reģistrācijas izmaksas 20 – 50 eiro nav problēma.

Bez tam lielpilsētā, lai veiktu suņa čipēšanu, praktiski saimniekam jāaizved savu suni pastaigā līdz tuvākajam veterinārārstam, kas nav tehniska problēma. Turpretim lauku apvidos, viensētās, kur suns ir bez jebkādiem ciltsrakstiem, iegādāts par pāris desmitiem eiro, obligātā čipēšana, kas praktiski nav nepieciešama un vienlaicīgi ir arī nesamērīgi dārga prasība. Lauku viensētās suns nav ne greznības, ne prestiža jautājums, bet nepieciešamība, un bieži nepieciešami ir 2 suņi, it sevišķi, ja viensētā brīvā dabā dzīvo vistas, tītari, pīles, zosis un citi dzīvnieki.

Vēlreiz jāpasvītro, ka vismaz pirms 8  gadiem iegādāts suns, kad nebija nekādu prasību par suņa obligāto čipēšanu, pieņemot MK noteikumu labojumus 2016.gadā par suņu obligāto čipēšanu, ir pārkāpts tiesiskās paļāvības princips. Pašreiz Latvijā nečipēti ir apmēram 100000– 150000 suņu. Drosmīgi lēmumi – tas ir labi, bet drosmīgi slikti lēmumi – tas ir ļoti slikti. Var pieņemt kļūdainu likumu, bet, cik ar spēcīgs nebūtu likuma lobijs, redzot likuma darbību dzīvē, ir jābūt vēl lielākai drosmei labot kļūdas likumā.

Ceru, ka MK sapratīs un piekritīs rakstā izteiktajiem argumentiem un pietiks drosme veikt augstākminētās 2 izmaiņas MK noteikumu 2016.gada labojumos. Tā kā suņu obligātā čipēšana praktiski nav saistīta ar budžeta izmaiņām, labojumus varētu veikt līdz Ziemassvētkiem. Tā būtu jauka dāvana visiem lauku viensētu suņiem un, protams, suņu saimniekiem, jo nedrīkst pieņemt praktiski neizpildāmu likumu, paredzot lielus sodus un iedarbināt sodu mehānismu, tas nav cilvēcīgi. Diemžēl, kur valda nauda, rodas problēmas ar morāli un ētiku.

Es pašlaik neesmu neviena suņa saimnieks (īpašnieks) un tāpēc mani kā suņa saimnieku likuma izmaiņas tieši neskar (kā tagad modē teikt: “Nav interešu konflikta”). Man ilgus gadus ir bijis suns, tāpēc es labi saprotu sevišķi lauku viensētu suņu īpašniekus, jo man ir daudz draugu, paziņu, kaimiņu un arī radu, kuriem laukos ir suņi. Esmu šo jautājumu apspriedis ar vairākiem veterinārārstiem, kuri arī ir līdzīgās domās par obligāto suņu čipēšanu, ka tā neko neatrisinās suņu labdabīgā turēšanā.

Ceru, ka likuma MK noteikumu izmaiņu lobijam ir jāsaprot, ka suņu čipēšana ne visiem suņiem ir nepieciešama. Viņu galvenais arguments ir, ka īpašnieks vieglāk atgūs savu noklīdušo, aizbēgušo, vai nedod Dievs, nozagto mīluli. Pilsētas suņu aspektā tas ir apspriežams jautājums, jo sevišķi lielpilsētā, kur suņu dzīve sev nedabiskā vidē, pārsvarā daudzstāvu mājas mazgabarīta dzīvoklī, tik tiešām noklīstot pilsētas vidē, kas nav viņa teritorija, var būt visādi. Lauku apvidos, viensētās suņi dzīvo brīvībā un zina savu teritoriju, un ir iemācīti to nepārkāpt. Man zināmi lauku apvidos suņi sava mūža 10 un pat vairāk gados nav noklīduši, aizmukuši vai nozagti.

MK noteikumu apspriešanas gaitā sākumā tika paredzēts nenoteikt lauku viensētu suņu čipēšanu kā obligātu, bet pāriet uz viņu lēnām, un pāreju uz čipētiem suņiem veicināt tādā ceļā, ka suņu audzinātājiem, nosakot suņu atsavināšanu,  obligāti jānodrošina čipēts un reģistrēts suns, ko arī prasa MK noteikumu punkts 232 , kas arī būtu pareizākais un lauku cilvēkam mazāk sāpīgais risinājums. Diemžēl čipēšanas lobijs, pārsvarā labi organizētās kinologu un suņu audzētāju organizācijas, ņēma virsroku un lauku cilvēku problēmas neņēma vērā vai
vienkārši viņas nesaprata, vai nevēlējās saprast.

Mēģiniet iejusties viensētnieku ādā!

Visi, kuri mīl suņus, mūsu labākos draugus, un ir saistīti ar MK noteikumu pēdējām izmaiņām par suņu obligāto čipēšanu, kaut uz mirkli mēģiniet iejusties vismaz 100000 lauku viensētu iedzīvotāju ādā, kuru labākie draugi, sargi un mīluļi ir šie vienkāršie suņi bez izciliem ciltsrakstiem un suņu izstāžu medaļām un kuru tirgus cena ir ļoti maza, bet tāpēc jau viņi nav mazāk mīļi, bet varbūt pat vitāli vairāk nepieciešami viņu saimniekiem kā suņi lielpilsētā, un tad jau jūs spēsiet pieņemt pareizo lēmumu.

Nenovirzoties no gala mērķa – Latvijā tikai čipēts suns – vēlreiz rūpīgi vajadzētu uzmanīgi ieklausieties suņu īpašnieku domās un argumentos. Mēs jau visi vēlamies drošu, paklausīgu, gudru suni, bet to jau diemžēl nevar panākt ar suņu obligātu čipēšanu, tāpēc vislabāk būtu atstāt suņu čipēšanas izvēli katram suņu īpašniekam brīvprātīgi un izslēgt vārdu obligāti. 

Čipēšanas lobijam un tā aizstāvjiem būtu jāveic nopietns darbs, lai pārliecinātu suņu īpašniekus par čipēšanas priekšrocībām un lai veicās šajā nebūt ne vieglajā darbā, jo, godīgi sakot, nav jau īstu argumentu suņu obligātajai čipēšanai, jo tā nerisina suņu labturīgas turēšanas pamatproblēmas. Protams, suņu potēšana pret trakumsērgu, suņa pase un reģistrācija datu bāzē MK punkts 9.5 ir obligāta un ir jāveic visiem suņiem, neatkarīgi no tā, vai viņi dzīvo pilsētas dzīvoklī, privātmājā vai lauku apvidū, viensētā, neatkarīgi no tā, vai viņi ir dārgi šķirnes suņi ar izciliem ciltsrakstiem vai bezšķirnes kranči, bet tāpēc nav mazāk mīļi.

Domāju, ka pote pret trakumsērgu, kā paredzēts ik pa 2 gadiem, būtu jāveic arī kaķiem. Vismaz mani paziņas lauku viensētās savu kaķi potē tāpat kā suni.

Visiem 50000 jau čipētiem suņiem un viņu saimniekiem un apmēram 150000 vēl nečipētiem suņiem un viņu labākajiem draugiem, to saimniekiem, arī MK un visām 38 kinologu organizācijām Latvijā vēlu mierīgus, draudzīgus, labestīgus, bagātus un priecīgus Ziemassvētkus !

Cieņā,
patiess suņu un Jūsu draugs Vents Pāns

LA.lv