Foto – Evija Trifanova/LETA

Cirkam vairs nav vietas 43

Nesenie protesti pie Saeimas ēkas pret dzīvnieku izmantošanu cirkā, manuprāt, neiztur konfrontāciju ar citu ētiskas dabas problēmu. Proti – vai savvaļas dzīvniekiem ir tiesības uz dzīvību? Ja mēs atļaujam medīt mežacūkas un lietot uzturā to gaļu, tad aicinājumi aizliegt to dresūru un izmantošanu cirkā izskatās visai dīvaini. Tātad nogalināt un apēst drīkst, bet dresēt nedrīkst.

Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krievija vismaz mēnesi zināja par terorakta gatavošanu: “Lai viņi nestāsta pasakas fejai!” 87
Lasīt citas ziņas

Tas, par ko vajadzētu cīnīties un par ko iestājos arī es – par cirka dzīvnieku labturību, kā tas patlaban tiek darīts attiecībā uz mājdzīvniekiem. Kaut arī mājdzīvnieku gadījumā pastāv ētiska dilemma. Jo labturība taču bieži tiek attiecināta uz neaizsargātu radību, kas jau pēc definīcijas lemta nogalināšanai. Dažreiz to pat reklamē kā gaļas kvalitātes rādītāju – “laimīgā”, brīvi staigājošā vistiņa taču garšo daudz labāk nekā sprostā turētā! Bet vismaz latvietis ir iemācījies sadzīvot ar domu, ka aprūpētais un iemīlētais ruksis reiz tiks nokauts un apēsts. Patiesībā mēs neesam unikāli, līdzīga rakstura ētiskas problēmas tiek risinātas visās tautās un visos laikos. Islāms aizliedz medības izklaides vai trofeju ieguves nolūkos, vienīgais attaisnojums – ja medījuma gaļu izmanto uzturā. Savukārt aptuveni 700 miljoni hinduistu Indijā reliģiskas pārliecības dēļ principā nelieto uzturā gaļu.

Cirks un dresēti dzīvnieki ir viens no cilvēces kultūras kanoniem, pazīstams jau tūkstošiem gadu. Tas bija 1992. gada vasarā, kad šo rindu autors Bulgārijas pilsētiņā Sozopolē ieraudzīja čigānus, kuri vadāja sev līdzi dresētu lāci un izrādīja to centrālajā laukumā. Savulaik lācēns uziets kalnos, kur viņa mamma kritusi par upuri malumedniekiem. Tad kas ir labāk – atrastu un piejaucētu lācēnu iemidzināt vai tomēr atdot to cirkam? Es domāju – atdot cirkam.

CITI ŠOBRĪD LASA

Cik atminos, sajūsmināti bija visi, visvairāk jau bērni, un arī es nelaidu garām iespēju paspiest lācim ķepu. Vecāki cēla augšup savus mazuļus, lai tie uz pakaļkājām stāvošā pekaiņa mutē pašrocīgi varētu ielikt konfekti. Un nez kāpēc nevienam, tajā skaitā arī man, prātā neienāca doma, ka dzīvnieks varētu būt bīstams. Tas patiešām bija cits laiks un cita – tradicionāla, patriarhāla – pasaule, ko šodien nomaina postmodernisms un tā vērtības. Diezin vai pa Bulgārijas ceļiem vēl klīst čigānu tabors ar laimes lāci kulbā.

Protesta akcija pie Saeimas nama man atgādināja improvizētu modernās mākslas akciju jeb hepeningu. Pats notikums organizēts sociālajos tīklos. Marginālai problēmai (īpaši uz citu Latvijas problēmu fona!) piesaistīta milzīga mediju uzmanība. Saeimas deputāti, kuri pakļaujas protestētāju spiedienam un balsojumā maina komisiju ieteikto likuma redakciju. Daži vientuļnieki, kā Dainis Īvāns, kuri iet “pret straumi” un uzdrošinās aizstāvēt “veco, labo cirku”. Kauja, kas tiek pasludināta gandrīz vai par pēdējo un izšķirošo un kurā kopā sajaucas fanātisms, agresivitāte, infantilisms, eksaltācija. Vienlaikus no sakarsētās gaisotnes dveš ledains aukstums. Pazīstams televīzijas ziņu pieteicējs 25. martā savā “Twitter” kontā starp laika prognozēm un meteoroloģiskajām kartēm ieraksta: “Dainis Īvāns ir no izmirstošās tautfrontiešu sugas. Rīgas cirks varētu viņu ņemt pie sevis. Viņš varētu žonglēt ar degošām barikāžu pagalēm.”

Kopš barikāžu dienām ir izaugusi vesela paaudze. Vai mēs varētu iedomāties, ka, teiksim, 1939. gadā kāds jauneklis kaut ko līdzīgu publiski pateiktu par tiem, kuri 1918. gada 18. novembrī Nacionālajā teātrī proklamēja jauno Latvijas valsti? Vai par strēlniekiem, par Brīvības cīņu varoņiem? Diezin vai. Un, pat ja viņš tā domātu, tad iekšējā cenzūra to neatļautu. Atliek vien konstatēt, ka dzīvojam jaunā pasaulē. Turklāt pavisam nopietnā pasaulē, kur cirkam vairs nav vietas. Kļūst skumji un, atklāti sakot, arī mazliet baisi.