Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
30. oktobris, 2013
Drukāt

Šodien Maskavai ir izdevīgāk lietot plašo jēdzienu “antihitleriskā koalīcija”, nevis “PSRS” vai “sarkanā armija”
 (5)

Foto - LETAFoto - LETA

Krievijas Ārlietu ministrijai raksturīgā Latvijas pretnostatīšana antihitleriskajai koalīcijai tomēr būtu pelnījusi kādu noteiktāku atbildi no Rīgas puses. (Par šīm manipulācijām rakstīja arī Kārlis Šadurskis “LA” 22. oktobra numurā.) Jo absurdu izteikumu pastāvīga atkārtošana, ja ar to nodarbojas oficiālās varas pārstāvji, vienmēr norāda uz kādu politisku mērķi.

Mūsu kaimiņzemes Ārlietu ministrijā, protams, ļoti labi zina, ka Latvija kā valsts un rīcībspējīgs starptautisko tiesību subjekts tika faktiski iznīcināta 1940. gada jūnijā, tāpēc tai nebija lemts piedzīvot Krievijas tik bieži piesaukto antihitlerisko koalīciju, kura izveidojās 1941. gada rudenī. (Un kuras sākotnējie principi, starp citu, paredzēja arī tautu pašnoteikšanās tiesību atzīšanu.) Latvija savas pastāvēšanas pirmā perioda beigās pieredzēja gluži citas koalīcijas rašanos – PSRS un nacistiskās Vācijas politisko sadarbību, kas balstījās uz 1939. gada 23. augusta līgumu un 1939. gada 28. septembra līgumu “par draudzību un robežām”. Šīs ciešās politiskās sadarbības rezultātā jau Otrā pasaules kara pirmajās nedēļās Polijas teritorija tika okupēta un sadalīta starp nacistisko Vāciju un PSRS, un iekarotāji ar kopīgiem pūliņiem nodevās poļu pretošanās kustības, tostarp antinacistiskās kustības, dalībnieku vajāšanai un poļu elites fiziskai likvidācijai. Bet vēlāk pienāca kārta Baltijas valstīm. Padomju propaganda tolaik vēl pilnā sparā bazūnēja – kara kurinātājs un izraisītājs ir ne jau Hitlers, bet angļu un franču plutokrāti, kas nu saņem pēc nopelniem. Līdz brīdim, kad vērmahts uzbruka arī PSRS.

Gan jāatceras, ka okupācijas apstākļos pretestības organizācija “Latvijas Centrālā padome” izvirzīja mērķi atjaunot demokrātisku Latvijas Republiku un cerēja to sasniegt ar Rietumu sabiedroto, tātad antihitleriskajā koalīcijā esošo demokrātisko valstu palīdzību. Daudzi ar pagrīdes tīklu saistītie cilvēki nonāca Štuthofas koncentrācijas nometnē, bet tie, kuriem palaimējās izdzīvot vai izvairīties, 1945. vai 1946. gadā nokļuva gulagā vai tika nošauti. Čekas izpratnē sevišķi bīstami bija viņu veidotie sakari ar ārvalstīm, proti, arī ar tām valstīm, kas ietilpa antihitleriskajā koalīcijā, bet kas politiski piederēja citai pasaulei – tai, no kuras Baltijas valstis tika atrautas. Šie fakti, protams, ieslīga vispārējā noziegumu un represiju straumē, par kuras nepārtrauktību pārmaiņus gādāja abi totalitārie režīmi.

Varbūt šodien Maskavai (un līdz ar to arī “PCTVL” un “Saskaņas centram”), pievēršoties zināmai vēstures tematikai, ir izdevīgāk lietot plašo jēdzienu “antihitleriskā koalīcija”, nevis “PSRS” vai “sarkanā armija”, lai gan tas būtu daudz precīzāk un godīgāk. Taču tādā gadījumā, iespējams, nāktos atzīt, ka neatkarību atguvušo Baltijas valstu, vismaz pilsoņu absolūtā vairākuma, vienlīdz nosodošā attieksme pret staļinisko PSRS un nacistisko Vāciju ir pilnīgi loģiska un saprotama. Neloģiska ir Latvijas saistīšana ar nacismu un vainošana nacisma “glorificēšanā”, jo latviešiem nav ne mazākā iemesla glorificēt svešvaru, kuras “draudzība” ar PSRS 1940. gadā noveda pie Latvijas valsts sagraušanas un visa, kas tam sekoja. Tomēr, mazliet nojaušot tagadējās oficiālās Maskavas mērķus, šo neloģisko apvainojumu bārstīšana kļūst saprotama.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. LŪK, KUR ĪSTS POLITISKĀS VĒSTURES IZGAISMOJUMS. KO, STARP CITU, NE SEVIŠĶI MĪL ATCERĒTIES ARĪ RIETUMU VĒSTURNIEKI UN POLITIĶI. KAS TAD GALU GALĀ PIELAIDA VERSAĻAS LĪGUMA LAUŠANU UN HITLERA, JĀ – ARĪ STAĻINA BRUŅOŠANOS? KAS PIEGĀDĀJA IEKĀRTAS ASIŅAINAJAM JOSIFAM, CAUR PIRKSTIEM SKATĪJĀS UZ TRAKĀ FĪRERA SĀKUMSOĻIEM. PIEĻĀVA MUSOLINI BRUŅOTO PLĀTĪŠANOS, JAPĀNAS AGRESIJAS AUSTRUMOS? TAS, LŪK, IR DEMOKRĀTIJAS NOZIEGUMS. TĀPAT KĀ ŠODIEN – SĪRIJĀ KARO GADIEM BET ANO PĻĀPĀ UN RĀDA AR PIRKSTU ..

  2. Tādā krievu preses izdevumā “Taini XX veka”, vienā no pēdējiem numuriem, stāstīts par to, ka pēc Polijas sadalīšanas, Ļvovā, loģiski izspriežot pēc zināmiem faktiem (visi fakti jau nav atslepenoti), ir notikusi visai draudzīga abu okupētājvalstu vadītāju: Staļina un Hitlera tikšanās, kurā abi sprieduši par tālākiem sadarbības mērķiem, piemēram, Vācija apsolīja piegādāt PSRS savas jaunākās tehnoloģijas. Zināmas Staļina vēstules, kurās viņš ļoti priecātos, satikt draudzīgās valsts līderi. Spriežot pēc tā, ka trūkst informācijas par 2 dienām, ko Staļins darījis Kremlī un citas informācijas, ir ticami, ka šāda tikšanās ir notikusi.

  3. Neaizmirsīsim, ka Padomju Krievija, kura tikai oficiāli sevi prezentēja kā PSRS, bija nacistu sabiedrotā. Kopā dalīja Eiropu un kopā okupēja Poliju.

  4. Krievnacistu pastāvīgā vēstures manipulācija un pārrakstīšana prasās pēc pretspara no Baltijas valstu puses, jo — klusu ciešana ir piekrišana. Ņemot vērā cik lielu, pozitīvu atsauksmi guva E. Šņores vesturiskā filma “Padomju stāsts”, valdībai (velta cerība?) vai kādam bagātam labvēlim vajadzētu finansēt filmu par Baltijas valstu okupāciju, un pēc tam filmu-komēdiju par absurdo dzīvi Padomju savienībā. Vēsturiskais taisnīgums to prasa.

  5. Ne jau antihitleriskā koalīcija veica zverības ieņemtajās teritorijās,bet gan sarkanā(padomju)armija.Staļina laikā par tādu ‘antihitlerisko koalīciju”pat ieminēties nedrīkstēja.Tāpat Krievija un viņas vietējie pakalpiņi ekspluatē terminu-nacionālās minoritātes,kas viņu acīs ir tikai krievi,tāpat savas tautas patriotus dēvē par nacistiem un fašistiem.Tās visas ir kremļa klišejas,ko izmanto mūsu ienaidnieki.

Draugiem Facebook Twitter Google+