Latvijā
Politika

Māris Zanders: Latvijā nereti kvalitatīvas opozīcijas funkcijas pilda nevalstiskais sektors2


Māris Zanders
Māris Zanders
Foto: LETA

Arī neatkārtojot skeptiskos novērtējumus valdošās koalīcijas stabilitātei un kompetencei, liktos, ka tās, ja tā var teikt, saturs objektīvi nozīmē labas izredzes opozīcijai.

Un, ja mēs saprotam, ka opozīcija ir nepieciešama ne tik daudz tādēļ, lai vingrinātos retorikā, bet piedāvātu alternatīvus risinājumus, jautājums par opozīcijas kvalitāti ir visnotaļ aktuāls. Ko mēs redzam?

“Saskaņa” februāra sākumā paziņoja par sava “ēnu kabineta” izveidošanu, tomēr jāšaubās, vai šāds solis nozīmēs partijas kā opozīcijas kvalitātes paaugstināšanos.

Tie “Saskaņas” pārstāvji parlamentā, kuri jau ir parādījuši sevi kā aktīvus un salīdzinoši kompetentus noteiktās jomās (noliekot malā to, ka kompetenci var izmantot dažādi…) – Klementjevs, Zariņš, Pimenovs, Cilēvičs – savu alternatīva viedokļa paudēju lomu jau pilda un, visticamāk, pildīs ar vai bez “ēnu kabineta”.

Pieņemu, ka “Saskaņa” arī patiesībā nejūt lielu nepieciešamību kaut ko situācijā mainīt, jo savu elektorātu tā vienalga apmierina, savukārt uzrunāt citas grupas (izmantojot “ēnu kabinetu” kā instrumentu kompetences demonstrēšanai) acīmredzot tiek uzskatīts par samērā bezcerīgu pasākumu.

“Zaļie zemnieki” solījās būt tik stipra opozīcija, ka pozīcijai šermuļi pār kauliem. Pagaidām neizskatās.

Iespējams, tādēļ, ka ZZS nespēj liegt sev to prieku dažādā elegances līmenī “bāzt degunā” pozīcijai priekšvēlēšanu solījumus, kas, protams, ir pareizi, bet kādā brīdī publikai apniks, jo publika sagaidīs ne tikai kārtējos apstiprinājumus Latvijas vēlētāja klusajai pārliecībai “visi viņi vienādi”, bet bijušās valdošās partijas pašpasludināto smagsvaru ierosinājumus aktuālo problēmu risināšanā.

Daļu ZZS politiķu vēl mobilizē viņu ieceres kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās maijā, bet kopumā ko dižu prognozēt grūti.

Tas nav labi arī no koalīcijas partiju atbalstītāju viedokļa, jo, atkārtošos, opozīcija nozīmē ne tikai valdības “šūpošanu”; bez stipras opozīcijas pozīcijai nav stimula labot savas kļūdas, un sekas tam var būt, kā saka, vēl dziļāka “braukšana auzās”. Bet – opozīcijai nav obligāti jābūt pārstāvētai Saeimā vai pat noformētai politiskas partijas izskatā.

Pieredze liecina, ka Latvijā nereti kvalitatīvas opozīcijas funkcijas pilda t.s. nevalstiskais sektors – sākot ar Latvijas Pašvaldību savienību un Latvijas Ārstu biedrību, beidzot ar arodbiedrībām un Rektoru padomi (neminētos lūdzu neapvainoties). Protams, šī opozīcija – savu profesionālo grupu interešu lobiji – dažkārt diezgan brīvi rīkojas ar faktu interpretēšanu un arī ieslīgst tukšvārdībā, tomēr kopumā runa ir par motivētām un efektīvām alternatīva viedokļa grupām.

Saistītie raksti

Ļoti iespējams, ka pārskatāmā nākotnē (pašreizējās koalīcijas ap­stākļos) palielināsies tieši šāda veida opozīcijas loma. Pašas nevalstiskās grupas sevi par “opozīciju” tā īsti neatzīst, jo jēdziens asociējas ar politisko cīņu, tomēr de facto pilsoniskā sabiedrība vienmēr ir zināmā opozīcijā politiskajai varai.

Tas arī nozīmē, ka tai publikas daļai, kas vēl nav zaudējusi interesi par valstī notiekošo, ir vērts mazāk pievērst uzmanību kārtējās “runājošās galvas” teiktajam tikai tāpēc, ka “galva” jūtas politiķis, toties vairāk lobijiem (labi, labi, NVO).

LA.lv