Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
31. oktobris, 2014
Drukāt

“Lūdzu, iedodiet barību!” jeb 18. novembra joks 1954. gadā (3)

Foto no ģimenes arhīvaFoto no ģimenes arhīva

Rasma Vītoliņš kopā ar dēlu Gunāru. Iespējams, puika izglāba māti no bargāka soda par "pretpadomju" joku 18. novembrī.

1954. gada 18. novembra rītā Vidzemes augstiene vēl nebija piesegusies ar ziemas villaini. Sniegs ap Vestienas ciema centru un kolhoza kantori pārklāja tīrumus tikai ar svītrainu melnbaltu segu. Zeme, uzņēmusi pirmo stingumu, dobji atbalsoja kā slaucēju agrīnos soļus, tā divu zirgu nekalto nagu klaudzienus. Troksnis piesaistīja gājēju uzmanību – kas tie par nepiesietiem lopiņiem, kas klīst ap siena un salmu šķūni un nesmādē pat salmu stiebrus?

Agrīnās lopu barotājas un slaucējas ieraudzīja, ka lopiņu kaklos kas uzkārts un plandās. Drīz abus zirgus apbrīnoja vai visa brigāde. Paspruka pa smiekliņam, pa skaļākam “taisnība vien ir”. Ap pusdienlaiku pārskaities kolhoza priekšsēdētājs “kolhoza dzīvo inventāru” ievāca kūtī. Nav zināms, vai lopiņus no “rotājuma” atbrīvoja viņš vai kāds cits, drīzāk zilsarkanos čekista uzplečus nēsājošs vīrs. Kas toreiz saistīja vai visus tuvējos kolhoza ļaudis, stāsta mūsdienās lasāms arhīva dokuments krievu valodā, te sniegts saīsinātā tulkojumā: “Pilnīgi slepeni. Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājam biedram Lācis V. T. Specziņojums. 1954. gada 18. novembrī, dienas vidū, Ērgļu rajona kolhoza “Ļeņina ceļš” priekšsēdētājs b. Pjatņicevs netālu no kolhoza valdes aizturējis divus zirgus bez aizjūga, kam kaklā karājās grāmatas “PSRS Sabiedriskā un valstiskā iekārta” ar uzrakstu “Lūdzu, iedodiet barību!”. Uzraksti veikti ar sarkanu zīmuli, lieliem burtiem, latviešu valodā. Steidzīgā izmeklēšanā noskaidrots, ka uzrakstus veidojusi: Vītoliņš Rasma, Paula meita, dz. 1923. gadā, Madonas rajonā, latviete, bezpartejiskā, 7 klases, kolhoza “Ļeņina ceļš” slaucēja, dzīvo Vestienas ciema padomes “Priedniekos”, neprecēta. Vītoliņa R. P. raksturojama kā jautra, bet reizē vieglprātīga sieviete, kas mīl apcelt, izjokot citus kolhozniekus. Kolhoza darbā raksturojama pozitīvi. 1953. gadā izstrādājusi 700 darbadienas, par 1954. gada 10 mēnešiem vairāk kā 400. Sakarā ar jautājuma būtību Rasma Vītoliņa nopratināta un atzina, ka 1954. gada 18. novembra rītā “Priednieku” mājās, kur viņa dzīvo, iemaldījušies divi zirgi no kolhoza fermas. Vītoliņa, zinot par slikto lopbarības stāvokli (trūkumu), nolēmusi pajokot un uzkārusi zirgu kaklos šos uzrakstus. Izmeklēšanas gaitā Vītoliņas rīcībā pretpadomju nodoms nav konstatēts. Ar viņu veiktas profilaktiskas pārrunas. Izmeklēšanā arī noskaidrots, ka kolhoza “Ļeņina ceļš” govis un zirgi ar lopbarību apgādāti ļoti slikti un var izsaukt lopu bojā eju (oriģ. kriev. – “падеж”). Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts Drošības komitejas priekšsēdētājs (Vēvers), Rīga, 1954. gada 10. decembrī.”

Tas vēl nebija viss. Ziņojumu lasīja ne tikai Lācis, bet arī viņa pirmais vietnieks Plūdons, novirzot b. Ozoliņam. Pēdējais savukārt kādam Kurbatovam, kurš 16. decembrī dokumentu vīzē: “Lūdzu lauks. min. pārbaudīt ziemošanas gaitu kolhozā un izskatīt kolēģijā…” Šā raksta autors, pārbaudot Latvijas Valsts arhīvā attiecīgus fondus, konstatēja, ka kolēģijas zobens pēc tam nekrita uz Ērgļu, bet Cēsu rajonu, kur lopiņi nevis vājumā klejojoši, bet govis bijušas vietām virvēs piekārtas. Bet Vestienas “Ļeņina ceļa” atskaitē par 1954. gada rezultātiem redzams, ka tā ir gaužam vāja saimniecība: sēklai atbērts 43%, kartupeļiem – 48%, graudaugu ražas 0,47 – 2,5 cnt/ha, nav izpildīti piena izslaukuma, gaļas piegādes plāni, līdzekļu pārtēriņš 8900 rbļ., nesegts 1953. gada parāds 17 800 rbļ utt.

Par Vēvera ziņojuma būtību jāsaka: ja klejojošie, izpušķotie zirgi būtu konstatēti citā datumā, ne 18. novembrī, neviens valdības galvai – Vilim Lācim – ziņojumu nerakstītu. Analoģiski “raporti” valdībai un republikas kompartijas centrālkomitejai tika adresēti par nacionālo partizānu uzbrukumiem vai grupu likvidēšanu, par lieliem ugunsgrēkiem un zādzībām. Kāpēc Rasmas Vītoliņš rīcībai bija tik maigas sekas? Vispirms, tirāns Staļins jau bija miris. Otrkārt, neviens ne “apakšā”, ne “augšā” uz 18. novembra fona negribēja aktualizēt “nacionālisma uzliesmojumu”. Un pēdējais – autora secinājums, kas pamatots ar paša ģimenes piemēriem: Rasmai ir 1949. gadā dzimis mazgadīgs dēls. Autora mātei Elvīrai Lasmanei, mātes brāļasievai Elvīrai Freimanei čekas izmeklētājs pārtrauca apsūdzību par vīru slēpšanu, kad konstatēja divu mazgadīgu bērnu esamību. Vīriem gan piesprieda 25 gadus. Arī Rasmas gadījumā Vēvers aprobežojās ar “profilaksi”.

Rasma Vītoliņš aizgāja aizsaulē 2009. gadā. Mātes domājamais glābējs dēls Gunārs šodien ir cienījams pensionārs ar septiņiem mazbērniem.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. visai Miglains miglā rakstīts, nesakot ne A, ne B…

  2. Tais laikos cilvēki atļāvās vairāk nekā tagadējos.

    Kurš no mums iet protestēt pie saimas? kurš mūsdienās atļaujas nodemonstrēt valdībai ko domā ar rakstā pieminēto zirgu akciju?

  3. Un… kas domāts ar šo rakstu?!!Labais piemērs tautai pat labajiem komunistiem? Ka kangari-komunisti bijuši “gumāni”,šo vienu pažēlojot, tikai citus tūkstošiem iznīcinot?

Draugiem Facebook Twitter Google+