Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
19. marts, 2013
Drukāt

“Citādie uzskati” policijas aprūpē. Kas ieinteresēts to izplatīšanā

Foto - LETAFoto - LETA

Atkal sašutums par kārtējiem 16. marta notikumiem. Ne notikumi, ne sašutums nav gadījuma dēļ. 


Pagājušā (2012) gada maijā “Latvijas Avīze” publicēja V. Krustiņa un E. Līcīša interviju ar pazīstamo vēsturnieku U. Neiburgu – “Kā izbeigt karu”. Toreiz vēsturnieks konstatēja, ka “daudzi, kaut šeit dzimuši un kļuvuši par pilsoņiem, Latviju pārsvarā uztver citādi nekā latvieši… Jautājums, kā izpratnes tuvināt? Lai nerastos pārpratumi par šo “citādo uztveri”, jāpaskaidro, ka tā izpaudās Latvijas valsts okupācijas fakta noliegšanā, Latvijas iedzīvotāju izsūtīšanas un slepkavību noklusēšanā un pašas Latvijas valsts pastāvēšanas noliegšanā. Joprojām.

Pagājušajā nedēļā E. Veidemane intervēja Neiburga k-gu (“NRA”, 2013. g. 15. – 17. martā) dienu pirms 16. marta notikumiem. Šoreiz virsraksts ir “Neiburgs: “Latvijā karš ir beidzies””. Tas arī atbilst oficiālajam optimismam un sabiedrības saliedētāju–samierinātāju mācībām, un var teikt: tad jau labi.

Tomēr vienlaikus, tas ir, 15. martā, Rīgas krieviskā avīze “Vesti segodņa” publicē savas ilggadējās līdzstrādnieces un pastāvīgās autores E. Čujanovas rak
stu “Karš vēl nav beidzies” un biedē savus krievu lasītājus: “Patlaban mūsu kaimiņi ar aizrautību ziņo par mums Valsts valodas inspekcijai. Bet kā var zināt, vai ārkārtējos apstākļos no jauna nesāksies asinspirts, lai iznīcinātu “svešos”?”

Tie provocējošie notikumi, kas 16. martā norisinājās pie Brīvības pieminekļa, nebija nejauši. Par tiem zināja ne vien nekārtību organizētāji, bet nepārprotami arī Drošības policija. Kas konfliktu spēja nepieļaut.

Man pat šķiet, ka policija iepriekš bija saņēmusi attiecīgus politiskus norādījumus, par ko liecināja augsta policijas ierēdņa TV teiktais, ka policijai jāaizsargā dažādu viedokļu (!) paudēji.

Kas tie par dažādiem, tik vienādi aizstāvamiem viedokļiem? Patiesībā cīņa ir par vienu vienīgu viedokli – vai PSRS okupēja Latviju ar sekojošo cilvēku izvešanu no savas valsts un viņa iznīcināšanu vēl pirms kara sākšanās. Ar kara sākumu vēstures izpratnes tuvinātāji mēģina izskaidrot līdz pat šai baltai dienai sekojošo Latvijas sabiedrības “sašķelšanu”. Sabiedrības saliedēšanas entuziasti laiž gar ausīm bijušo sarkanarmiešu prātojumus, ka, lūk, okupācija nav notikusi, notikušas demokrātiskas, brīvprātīgas pārmaiņas, tauta atbrīvota no Ulmaņa apspiešanas. Skaidrs, ka šādi atmiņu stāsti nekādi nesakrīt ar “leģionāru ideoloģiju”, kas balstās uz Baigajā gadā piedzīvoto un pieredzēto. Tāpēc ļaudis 16. martā iet un iet. Un pat tad, kad jau visi leģionāri dusēs mierā Lestenes brāļu kapos, 16. martam diez vai izdosies liegt ceļu pie Brīvības pieminekļa, bet varbūt pa to ceļu ies arī nākotnes valdība?

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+