Citas mātes stāsts 0
Kannu kinofestivāla konkursa filma – Pedro Almodovara melodrāma “Julieta” – jau nodēvēta par viņa atgriešanos pie tēmām, kas savulaik lika iemācīties šā režisora vārdu. Pēc neveiksmīgās koķetērijas ar komēdiju – filma “Esmu uzbudināts” pavīdēja arī Latvijas kinoiznomā – viņš apliecina, ka nav zaudējis tvērienu, ko apzināti kopis gandrīz 40 gadu garumā.
Vainas apziņa, nenokārtotas attiecības, ģimenes peripetijas – šīs tēmas Pedro Almodovaram patīk, un arī viņa jaunākā filma bija iekļauta Kannu kinofestivālā, kas režisora līdzšinējā karjerā ir bijis ļoti dāsns. 1999. gadā šā festivāla konkursa programmā bija iekļauta drāma “Viss par manu māti”, kas saņēma balvu par režiju un vēlāk kā labākā ārzemju filma triumfēja “Oskaru” pasniegšanas ceremonijā. “Atgriezties” (2006) triumfēja par labāko scenāriju – “Oskaru” skrējienā Penelope Krūza kandidēja kā labākā aktrise –, sekoja “Zaudētie apskāvieni” (2009) arī ar Penelopi Krūzu vienā no galvenajām lomām un trilleris “Āda, kurā es dzīvoju” (2011), kas pēc 21 gada pārtraukuma atkal vienā filmēšanas laukumā saveda Almodovaru un Antonio Banderasu, kuram par saviem starptautiskajiem panākumiem vislielākā mērā jāpateicas šim režisoram. Un šogad bija pienākusi kārta “Julietai”, kas sīvajā konkurencē piekāpās Kena Louča drāmai “Es, Daniels Bleiks”, bet kurā kādu brīdi uz titullomu kandidēja Merila Strīpa, kad Almodovars vēl bija pārliecināts, ka beidzot debitēs ar filmu angļu valodā. Tā gan nenotika.
“Julietas” sižetiskais karkass aizlienēts no trijiem īsstāstiem, kas publicēti kanādiešu rakstnieces Alises Manro godalgotajā grāmatā “Bēgšana”. Daudzus gadus pavadījusi vientulībā, cīnoties ar pagātnes nastu un sirdsapziņas grēmām, kā arī vainas sajūtu, Julieta beidzot ir gatava pamest Madridi un kopā ar mīļoto vīrieti pārcelties uz Portugāli. Taču nejauša sastapšanās ar meitas Antias draudzeni Beu liek viņai pieņemt citu lēmumu un, rakstot garu vēstuli, gluži kā dienasgrāmatu, sen nesastaptajai meitai, sakārtot rēķinus ar pagātni, kurā bijis tik daudz. Kāds vīrs, ar kuru viņa nevēlējās komunicēt, izdarīja pašnāvību, viņas vīrs pēc karstasinīga strīda aizgāja jūrā – dzīvu Julieta viņu vairs neredzēja, no vētras sadragātā ķermeņa uz morga galda bija nonākuši ne visi viņa ķermeņa locekļi –, un meita, viņas prieks un acuraugs, pirms divpadsmit gadiem pieņēma skarbu lēmumu – devās projām no mājām, vien retumis māti aplaimojot ar kādu informācijas drusku par sevi, galvenokārt – ar pastkarti bez atpakaļ adreses.
“Julietu” kinokritiķu sajūsma to nav pavadījusi. Turklāt Almodovara 20. pilnmetrāžas filma arī pēc kases ieņēmumiem nav uzskatāma par pašu veiksmīgāko, taču tas nenozīmē, ka viņš nezina, ko dara. Almodovars brīvi darbojas ar kinocitātiem – “Julietas” kontekstā būtu tikai godīgi viņu nostādīt blakus arī Holivudas melodrāmu meistariem Džordžam Kjūkoram un Duglasam Sērkam, no mūsdienām – Todam Heinsam, trilleru leģendai Alfrēdam Hičkokam un Eiropas kino grandiem Ingmaram Bergmanam, un viņu filmu ietekmes lasāmas “Julietas” kadros kā ābecē. Bet tie nav klaji citāti – Almodovara pašlepnums nepieļautu ko tik bezgaumīgu. Tie ir kodi drēbes pazinējiem, kas mazliet gan būs vīlušies par režisora piedāvāto vienkāršību un pieklusinātajām kaislībām, kas viņa citās filmās sit daudz augstākas un temperamentīgākas notis.
UZZIŅA
“Julieta”
Spānija, 2016.
Režisors: Pedro Almodovars
Lomās: Adriana Ugarte, Rosija de Palma, Emma Suareza, Dario Gradineti, Daniels Grao
“Splendid Palace”
