Mobilā versija
Brīdinājums +4.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
28. maijs, 2012
Drukāt

Cope Norvēģijas fjordos (1)

norvegarnis

Iespējams, šis pastāsts par izbraucienu uz Norvēģijas ziemeļu fjordiem sevišķi daudz jauna nepavēstīs tiem, kuri bieži pārlapo specializēto copes tematikai veltīto periodiku un literatūru. Lai gan, kā mēdz teikt, cik cilvēku, tik versiju.

 

Es droši varu apgalvot, ka nekad nav izdevies redzēt, piemēram, divas vienādas Norvēģijas ziemeļu debesis, arī tad, kad mākoņu nav nemaz. Esam tur pašā vasaras viducī, jūlijā, kad šajos platuma grādos valda polārā diena. Tik ļoti diena, ka var mierīgi lasīt grāmatu un apņem nepārejoša agras pievakares sajūta, kas plū-deni nomainās ar tikpat nepārejošu pusdienlaika sajūtu, un tad atkal viss no sākuma.

Ziemā ir otrādi – mēnešiem ilgi tikai tumsa. Skarbi.

* * *

Iebraukšana Norvēģijā no Somijas notiek it kā bez pārejas. Sniegiem klātās asšķautņaino un brūngano kalnu galotnes saskatāmas jau sen, tāpēc nešķiet nekas sevišķs, kad pēkšņi jau esi iekļuvis to eleganti izasfaltētajās gravās. Ļoti jau nu plāna tā Norvēģija ziemeļos! Nepilnas stundas laikā esi cauri un skatienam pirmo reizi paveras majestātiskie ziemeļjūru ūdens plašumi. Vēl tikai mazliet, un jau varēsi smalstīt noslēpumainas, iepriekš paša acīm neredzētas dzīļu zivis.

Apmešanās vietu sasniedzam vēlā pēcpusdienā. Līdz leģendārajam zemesgalam Nordkapam atlikuši vairs tikai pāris simti kilometru. Nolemjam kādā brīvākā brīdī tur aizšaut ekskursijā, bet – tā tomēr neizdarīsim.

Mūsu “apartamentu” saimnieks ir kāds padzīvojis, krietni laisks un gandrīz nemaz nerunājošs norvēģis. Te tā māja, te atslēgas, tur laivas, lai jums labi veicas. Un kur tās labākās zivju vietas? Šis pat nepasmaida – vajadzētu būt visur…

Jānis jau pirms gada visu sarunājis, rezervējis un iepriekš noskaidrojis, ka šurp parasti ceļo vācieši, kuri savā presē izbļaustījušies, kā te tvarstījuši milzu mencas un paltusus svarā “līdz divsimt kilogramiem”. Mums nevajag kilogramu simtus zivju dzīvsvara, bet… ja nu tāds tomēr pieķertos, vismaz būtu interesanti izbaudīt – kā tas ir, kad tāds noraujas un aiziet. 
Norvegija33

No citām reizēm labi zināms, ka jānogaida formālā nakts iestāšanās un tikai tad vērts doties jūriņā. Bet pirmajā dienā esam fjordā jau agrā pievakarē, vismaz stundas sešas pirms “pareizā” laika. Mums ir divas lieliskas laivas: vairākdaļīgs metāla metinājums, pietiekami garas, daudz vietas, stūre, krēsliņi, margas, stacionārs navigators–eholote, varens dzinējs. Brauc gluži kā ar limuzīnu, eleganti grozot stūrīti ar vienu pirkstu – gan uz priekšu, gan atpakaļgaitā, skaties mazajā ekrāniņā un izvēlies tīkamākos dziļumus un zemūdens reljefus. Un motors patiešām jaudīgs – kad “iemin” līdz grīdai, nesies gluži kā pa autostrādi, ik pēc brītiņa pakrūtei kņudinoši palecoties starp lielāku un mazāku vilnīšu galotnēm.

Pirmajā vakarā ar vienu laivu okeānā dodas Jānis, Ervīns un Eduards, bet man jābrauc vienam. Es vienatnē neriskēju doties pārlieku tālu no piestātnes, varbūt tikai 100 metrus, kur dziļums ir aptuveni 60 – 70 metri. Sākumā vairāk arī nevajag. Iespējams, tieši tādas pieticības dēļ acumirklī saņemu atalgojumu. Jau pēc pārdesmit minūtēm jūtu raksturīgo sitienu pa nospriegoto auklu, piecērtu un redzu – kāts gredzenā.

Par copmaņu saimē raksturīgo sugas vārdu “lielais”, šķiet, lieki nav jāskaidrojas. Un manā iztēlē uzplaukst tieši šis termins. Rūpīgi tinu spoli, vienlaikus tīksmi baudot spēcīgo pretim turēšanos necaurredzamajās dzīlēs. Kad ūdens saredzamajos slāņos saskatu izmisīgi savijušos kamolu un tā krāsas, jūtos iepriecināts – jūras vilks! Un nav nekāds sīkais. Draudziņš jau stipri noguris pēc šāda stiepiena, tāpēc ar precīzu gafa cirtienu un vienlaikus rāvienu droši dabūju šo laivā. Tūlīt pat nosveru – seši kilogrami. Vēlāk izrādīsies, ka no jūras vilkiem tā šajā ekspedīcijā būs lielākā zivs.

 

* * *

Kāpēc tāds prieks tieši par izvilkto jūras vilku? Pirmkārt, ļoti spēcīga, pat nikna zivs. Pretojas visbrašāk no visām fjordos mītošajām. Otrkārt, arī īpaši garšīga. Kurš ēdis Daugavas samu vai Usmas zuti, spēs iedomāties kaut ko pa vidu starp abām. Paši norvēģi to ierindo otrajā vietā tūlīt pēc karaliskās okeāna butes jeb paltusa. Norvēģu pirmais piecnieks vispār šķiet mazliet pārsteidzošs. Piemēram, lasis tajā nemaz nav izpelnījies vietu, arī dabiskajā vidē uzaugušais.

Mani visvairāk pārsteidza jūras vilka zobi. Pirmajā acumirklī šķiet – gluži kā mazliet nevīžīgam cilvēkam!

Kāds vēl atcerējās, ka viens tāds vilciņš, jau laivā un atbrīvots no āķiem, akli un izmisīgi kampis visos virzienos, kamēr trāpījis tuvāk stāvošā cilvēkbērna zābakā. Un divi kārtīgi caurumi – augšā un apakšā! Tikai nejaušība – lielāks apava izmērs – paglāba no caurumiem arī kājā.

Norvegija5Paši norvēģi neizskatās sevišķi naski copētāji. Tā vien šķiet, ka to šeit darām tikai mēs un citi atbraucēji, kas mazajās barakmājiņās nomainās ik nedēļu. Vācieši un poļi, lietuvieši, igauņi, arī krievi, dažreiz holandieši vai beļģi. Iepriekšējā reizē, kad bijām citā vietā, redzējām savādu ainu, kas laikam apliecina norvēģu sevišķo laiskumu. Paši nenoķērām “karali” paltusu, bet to izdarīja mūsu kaimiņi lietuvieši. Trijatā bija izcēluši no 180 metru dziļuma un pievārējuši 44 kilogramus smagu plakano. Iepriekš varēja likties, ka tuvākajos 100 kilometros šeit dzīvo tikai namiņa saimnieks, bet acumirklī pārliecinājāmies, ka tā nav tiesa. Ziņa par noķerto paltusu izplatījās, šķiet, pilnībā bez mobilo tālruņu starpniecības, un norvēģi mašīnās sabrauca ar visām ģimenēm: gan patīksmināties, gan – jā, jā! – arī patirgoties.

Tāds krietns paltuss ir eksotika ne tikai mums, bet arī viņiem. Veikalos, protams, ir, taču arī pašiem šķiet nesaudzīgi dārgs. Brīvajos ūdeņos, kur par tiesībām copēt nekas nevienam nav jāmaksā, paltusu populācija ievērojami gājusi mazumā. Kopš fjordos aizliegta traļu zveja, viss pamazām atjaunojas, tāpēc šādi makani skaitās teju vai laimes zīme, nerunājot nemaz par minētajiem vāciešu “divsimtniekiem”.

Bet no tirgošanās nekas nesanāca. Lietuvieši pamanījās lielo plakani veselu sasaldēt. Esot svarīgi ar tādu nesadalītu nofotografēties Viļņā, Ģedimina laukumā, rokā turot populārāko copes lietu žurnālu. Tad tu esi pirmais numurs visā ciemā.

Sava paltusa gaidās jāķer jūras vilki – retāk, mencas – kā nu kuro reizi, un jau minētās vēdzeles – visbiežāk. Gadās arī pa apelsīnsarkanam jūras asarim un vēl šādi tādi sīkaļas. Citu zivju faktiski nav. Uz lasi arī šeit nevajagot sacerēties.

Copēšanas metode, kopumā ņemot, vairāk nekā primitīva – nolaid vismaz puskilogramīgo dzelzs gabalu ar āķi jeb pilkeru līdz pašam dibenam, un tad viegliem pacēlumiem un nolaidumiem tikai dauzi pa grunti. Kad pieķeras, velc augšā un brīnies, kas tad nu šoreiz sanācis. Kādreiz tā kā paņem, bet pēc maza mirkļa palaiž vaļā. Pusceļā noraujas reti. Augšējos slāņos gandrīz nekad, jo straujā dziļuma un līdz ar to krasā spiediena maiņa zivi ātri piebeidz. Piemēram, vēdzeles nāk laukā ar tā uzblīdušām un izsprāgušām acīm, ka šķiet, tās speciāli izķēmojis kāds komiksu zīmētājs. Un peldpūslis, piepūties gluži kā tenisa bumbiņa, nāk laukā pa muti. Izņēmums varbūt ir mencas, kas mēdz pieķerties arī vidējos dziļumos vai pat vispār piekrastes seklumā – līdz 10 metriem. Ir vilktas zivis arī no 200 metru un pat lielāka dziļuma, bet vidēji normāls copes dziļums ir 60 – 100 metri.

 

* * *

Redzējām arī delfīnus un vaļus. Sevišķs prieks un pat brīnums par milzīgo vali, to vislielāko, melno. Iegadījās neganti lietaina un vējaina diena, kad neriskējām doties ūdeņos.

Valis fjordā peldēja vairāku kilometru attālumā no krasta, bet bija lieliski saskatāms un vienalga likās milzīgs! Klasika – mazliet ienirst un iznirst, novicinot ūdens virsmai paralēlo astes pusmēnesi, un vēl izšļāc grandiozu strūklaku no sava pakauša. Tobrīd kārtējo reisu veica arī viens no vietējiem satiksmes kuģīšiem, kas pat bija spiests mest speciālu loku nost no parastā maršruta, jo citādi abu ceļi neizbēgami krustotos… Arī par vali vietējie teica, ka tāds tieši fjordos esot retums.

Bet delfīni uzvedas gluži kā bērni. Ziemeļos tie ir samērā nelieli melnmuguraini īpatņi, vidēji apmēram metru, pusotru gari.

 

Uzrodas pēkšņi kā zvirbuļu bars, dīžājas apkārt, izmet savas līkās muguras, griež lokus ap laivu, tuvojas tai, tad, bez apstāšanās mainot kustību par 180 grādiem, strauji metas atpakaļ un – goda vārds! – sarunājas ar tevi, skatās tieši acīs, izplatot pīkstoņu, kas lieliski sadzirdama pat no zemūdens slāņiem. Spēlējas!

 

Bija arī apsvērumi par iespējamo rīcību, ja uz āķa patrāpās delfīns. Nē, tas neesot iespējams. Raugi, pirmkārt, delfīns patiešām esot pārlieku gudrs, tāpēc tavam bleķa gabalam nekad neuzķersies. Otrkārt, esot arī pārdabiski spēcīgs un visādi citādi izmanīgs – saplēšot un tiekot laukā arī no visstiprākajiem tīkliem.

Jau pirmajā vakarā tālajos Norvēģijas ziemeļos sastapām arī tur labi nometinājušos latviešus. Jauni ļaudis, šķiet, nepilnus trīsdesmit gadus veci, ar sievām un bērniem. Strādā kur nu katrs, galvenokārt kokzāģētavās, arī fjordu ūdeņu un zivaudzētavu apkopē vai vienkārši kalpo norvēģiem jebkādos darbiņos. Algu ciparus diezin kā nevēlas pirmajam svešiniekam izpaust. Sevišķi iekrita acīs arī viņus jau pārņēmušais nordiskais laiskums un absolūtā nesteidzība.

Mēs mitām pie nelielas lokālas ostiņas ar aprīkotu krastmalu – laipām, laivu vietām, arī piestātni lielākiem kuģīšiem. Stāvajos fjordos tas nav mazsvarīgi, jo gluži katrā vietā šeit ūdeņiem klāt tikt nevar. Un, kur var, tur plašs seklums līdz puspotītei. Darba dienas beigās uz šo ostiņu sabrauc vietējie ļaudis. Regulāri. Tad dzird galvenokārt latviešu, arī lietuviešu un poļu valodu, ne jau norvēģus. Atbrauc ar bērniem, nokāpj līdz laipai, desmit reizes izmet spininga vizuli, noķer divas trīs dīvainas pāris sprīžus garas zivis un tad turpat grila pannās sacep un apēd, jautri un laiski tērzējot un ganot bizojošos bērneļus.

 

* * *

“Dīvainās” zivis, izrādās, ir saidas, manītas arī mūsu lielveikalu ledus krautnēs. To kādā rītā atklāja Armands. Kamēr mēs visi pēc kārtējās nakts copes pelnīti gulējām, viņš bioloģiskajā agrajā rītā klaiņāja pa laipām un tvarstīja šīs saidas. Informācija, ka tās ir aptuveni kilogramīgas, bet auklas galā cīnās ne sliktāk par vienu kārtīgu līdakas piecnieci, mūs uzrāva augšā no pusmiega un arī lika kāri snaikstīties gar laipām. Snaikstīties tāpēc, ka mēs jau, raugi, bijām tie gudrie, kuri, braucot uz okeānu, parasto spiningu līdzi neņem. Ar to jau te neesot ko darīt! Savukārt ar masīvajām jūras spolēm un stingrajiem kātiem nekāda dižā žvidzināšana nesanāk.

Bet Armands, lūk, parāda, ka ir gan. Turpat ostmalā. Uz mirkli apžēlojies, viņš uztic savu mazo, vieglo kātiņu ar mežavimbu ķeramo dzelzi galā arī man.

 

Copmanim tas ir satraucošs brīdis, patiešām – katrs metiens noslēdzas ar noķertu zivi! Desmit, divdesmit reizes… Turklāt stāsts par lielas līdakas cienīgo pretošanās spēku itin nemaz nav pārspīlēts. Bet tā, kas svēra jau vairāk par kilogramu, nokausēja mani, nevis es to, kā tam vajadzētu būt.

 

Ķeroties tādiem kvantumiem, iestājas zināma vienaldzība pret zivi kā barības elementu. Tāpēc visu, ko noķērām, eleganti sviedām atpakaļ. Sak, šitās sīkaļas. Armands gan mazliet protestēja, nesaprotot, kāpēc esam tik nievīgi pret saidām, taču daudz neiebilda, kad ieteicu vispirms kādu pagaršot. Prove izrādījās visnotaļ garšīga, arī neskatoties uz krietni tumsnējo gaļu. Kad pēc dažām stundām izlēmām “pieķert dažus spainīšus aizvešanai mājiniekiem”, izrādījās, mūsu saidu vilciens jau aizgājis. Atpeldēja un aizpeldēja. Neviens nezina, kurp un kāpēc. Un nav vairs ne rītdienā, ne parītdienā.

Bet īstam zivju drudzim var uztrāpīt arī okeānā. Mums šoreiz tas gadījās divas reizes. Kādā naktī paliku namiņā skatīties tālrādē futbola translāciju, mierīgi laižot jūriņā Armandu kopā ar Eduardu. Un šiem bija palaimējies uztrāpīt kādai vēdzeļu kolonijai – saķēruši vairākus desmitus eksemplāru. Nelieli, taču katrā ziņā bija žors, kā šo “met un velc” nodēvēja Armands, mazliet ilgāk par stundu.

Otra reize bija it kā eksperiments, bet izrādījās visnotaļ sekmīgs. Jānis bija saklausījies nostāstus par mencu copi mazliet citādā izpildījumā. Proti, puskilogramīgi pilkeri jānomaina ar mazākām, tādām līdz 150 gramus smagām, jūras bļitkām un jābrauc teju vai gar pašu krastu aptuveni 7 – 9 metru dziļumā un pat vēl seklāk. Un vidēji mazu mencu, starp kurām pusotrs kilograms jau skaitījās lielais, vilkšana izdevās no sirds. Ne visās vietās sekmīgi atrastajā piekrastē darbojās kārotais mencu žors, tikai noteiktā strēlē un precīzā attālumā no krasta, tātad – kādā ideālā dziļumā un krants reljefā. Solis pa labi vai pa kreisi, dažus metrus tuvāk vai tālāk – un vairs nekā. Tad apgriežam laivu, braucam atpakaļ, slīdam atkal tai pārdesmit metrus garajai distancei pāri un, protams, velkam mencas.

 

Lai nerastos nepareizs priekšstats par ziemeļjūru mencu izmēriem, piebildīšu, ka šādas samērā mazās attiecas tikai uz piekrastes žora principu, savukārt no dziļumiem ceļam laukā vidēji 7 – 9 kilogramus smagus eksemplārus, bet ne lielā skaitā.

 

Lielākā menca, ko te pievārējis Jānis savos daudzajos braucienos, svērusi 27 kilogramus. Man pašam šajā reizē bija piecniece. Un ar to pat sanāca nelieli pigori.

Ar Armandu bijām aizklīduši mazliet tālāk no ierastajām vietām, nokļūstot plašā starpfjordu klajumā, kur dziļums no piekrastes pakāpeniski pieauga. Vēja virziens arī ietrāpījies izdevīgs, tāpēc slīdējām it kā pārbaudīt, sak, kad tas slīpums reiz beigsies. Bet – nebeidzas jau teju kilometru. Amplitūda aizgāja no 40 līdz vismaz 200 metriem. Un visu laiku ķeras. Ne gluži žors, bet katrā ziņā nav garlaicīgi. Bet tad sāka darboties viltīga zemūdens straumju sistēma, aizraujot manu mānekli sevišķi tālu un iztinot gandrīz vai visu puskilometra auklas krājumu. Un pašā galā, kā tad – knakš, kaut kas ir. Sajūta tāda, ka lielais klāt. Rezultāts bija gaunerīga vilkšana pusstundas ilgumā ar divām atpūtas reizēm, lai noslaucītu sviedrus un atlaistu salīkušo muguru, kas vainagojās ar parastu piecu kilo mencu, kura, izrādās, nezin kāpēc sapinusies auklā tā, ka bija jāizvelk aiz astes cauri visām straumēm.

Ar tām straumēm tur ir tā – vai nu vispār nav, vai arī pēkšņi kaut kur ir un tad atkal nav. Piemēram, līdz 50 metru dziļumam nav, tad pēkšņi ir, pēc 70 metriem līdz pat dibenam atkal vairs nav. Vai – visu laiku nav, tad pie paša dibena apmēram 10 metru slānī ir. Vai arī tā, kā manas mencas gadījumā: ap 50 metriem ir, tad pēc 70 nav, tad ap 100 atkal ir, tikai tagad jau spēcīgi rauj pretējā virzienā, tad atkal nav, lai pie 180 metriem atkal būtu, un atkal kādā gluži citā virzienā. Kad vēl pašā apakšā paņem kāds “kukainis”, tad vari sākt šo staipīt cauri tam visam…

* * *

Biju vienatnē iebraucis ūdeņos agrā pēcpusdienā turpat netālu no krasta. Jau biju piefiksējis, ka vidēji skaisti vilciņi nāk laukā arī netālu no krasta, ko izrobo eleganti līcīši, kas uzreiz strauji kļūst dziļi, līdz 60 metriem.

Tādā laiskā apmierā un saķēries jau savus desmit vilkus, vienā brīdī sajūtu drausmīgu bliezienu pa auklu. Acumirklī aukla nostiepās sānis 45 grādu leņķī, nejauki ietarkšķējās spoles bremze un – atā! Sajutu un redzēju tikai līdz ūdensvirsmai noliekto kātu, kas jātur abām rokām, kamēr pats esi izmisīgi atspēries abām kājām pret laivas apmali. Un viss. Un aukla tinas laukā. Skaties skaitītājā – 100 metri, 150, 200, 250, 300, 350 – un visdrīzāk muļķīgi smaidi. Divas reizes izmēģināju tā kā paraustīt kātu, tā kā varbūt noturēt “tur to kaut ko”, bet bez izmaiņām. Spole tikai ietarkšķas spalgāk un redzu, kā viens pēc otra kātam saplīst divi gredzeni – aukla tos, mazliet arī sālsūdens pabojātus, pārzāģējusi kā niekus.

Pirmais, tomēr arī vispareizākais, ko iedomājos, bija paredzamais visdumjākais iznākums. Proti, vēl pārdesmit metru un aukla būs iztinusies, savukārt kopējā dinamika liecina, ka sekos tikai un vienīgi notrūkšana no spoles pamatnes. Bet tā man vienīgā, turklāt arī krietni dārga. Pirkt kaut ko Norvēģijā, kur šādas lietas maksā teju četras reizes dārgāk, ir īpaši turīgu cilvēku izprieca. Turklāt būtu jābrauc vairāki simti kilometru līdz lielākai pilsētai, lai dabūtu kaut ko adekvātu.

 

Vienā mirklī pieņemu strauju lēmumu šo pārsteidzoši ātro mizanscēnu izbeigt. Ja arī es spētu kaut kā apturēt auklas iztīšanos un iekrampētos tā, lai šis velk līdzi mani ar visu laivu, neredzamā zemūdens briesmoņa rīcībā taču ir viss okeāns, pa kuru mani varētu vilkt pat mēnešiem ilgi. Visbeidzot, ir taču arī skaidrs, ka vienatnē neko tādu nemaz nespēšu iedabūt laivā.

 

Arī ne tā, kā Hemigveja sirmgalvis, kurš spēja savu lielo zivi vismaz piesiet pie laivas.

Ar ašu kustību izmaucu biezā jakā ietērpto roku gar auklu, aptinu to zem elkoņa locītavas ap sasprindzināto muskuli un… izdaru visu, lai mani neierautu iekšā ūdenī. Vēl tikai pēdējā mirklī nodomāju – sak, ka tikai nesavaino roku, jo aukla patiešām jaudīga. Bet nākamajā mirklī tā jau ir pilnībā vaļīga. Norāvies. Tagad tikai jāskatās, cik daudz “šis” būs atstājis. Izrādījās, teju vai visu, jo notrūkusi bija tikai pavadiņu sistēma pašā galā pie karabīnes, protams, ar visu pilkeru.

Tas viss aizņēma ne vairāk par pusi minūtes. Par šo acumirkli esmu izrunājies krustām un šķērsām, arī jau atbraucis mājās. Ir vairākas versijas, no kurām izceļas visacīmredzamākā. Paltuss. Bet – kāds? Pats savām acīm redzēju krastā izcelto leišu 44 kilogramu briesmoni, esmu lasījis un skatījis bildes žurnālos ar vāciešu simtniekiem un pat divsimtniekiem. Tātad – ar tādiem var cīnīties. Nu, vismaz var apstādināt, nokausēt, uzpumpēt līdz ūdens virsējiem slāņiem, un, ja laivā ir vairāki vīri, turklāt pieredzējuši, varbūt pat sagūstīt. Bet kas varēja būt tas, kas manu ēsmu paņem un dažos desmitos sekunžu jau ir puskilometru prom no notikuma vietas?

 

* * *

Taču savs paltusiņš mums visiem tika. Ervīns izvilka devītnieku. Jā, arī tāds “mazais” jau izskatās iespaidīgs…

Mājās atgriezos kā aplaupīts uzvarētājs – kāts pagalam, visi pilkeri norauti, aukla izstaipīta, lielais nenoķerts. Vismaz tradicionālais produktu ledus spainītis līdz malām pilns ar sasaldētām okeāna zivju filejām. Ne vairāk un ne mazāk. Varētu arī vairāk, bet – nav motivācijas. Jau tas izklausās kaut kā pārlieku rūpnieciski.

Bet dzirdējām stāstu par veiklajiem vāciešiem, kuri pat atvēruši savdabīgu rūpalu. Proti, okupējuši namiņu uz visu vasaru – vismaz trīs mēnešus, un, ik pēc laika nomainot sastāvu, copē jau gluži rūpnieciski. Vācieši tādējādi esot noformējuši… divas lielās fūres piekabes – saldētavas!
Norvegija73

Kad par viņiem sākuši izrādīt interesi vietējie varasvīri, šie izgudrojuši elegantu paņēmienu, kā apiet muitas un robežsargu likumus. No Norvēģijas aizliegts bez īpašas muitas nodevas izvest vairāk par noteiktu daudzumu zivju fileju. Tad friči darījuši tā: saķer atļauto daudzumu, kāpj mašīnā un brauc līdz Somijas robežai, kur tajā pusē tieši norvēģu likumsargu acu priekšā novietota saldējošā piekabe, un regulāri tikai krāmē tajā iekšā. Kamēr pilna. Tad ved prom, vietā noliekot tukšu. Jo tā jau ir Eiropas Savienība un tajā citi likumi. Un viss, neko fricim nevar padarīt.

Mājupceļš, kā jau allaž, šķiet īsāks. Vēl tikai mazu gabaliņu pirms Norvēģijas un Somijas robežas ieraugām ainu, kas liecina, ka mums šoreiz mazliet arī paveicies. Laikam jau vāciešu attapības nokaitinātie norvēģu robežsargi regulāri un nikni metas atriebties citiem. Ceļa malā apturētas divas vieglās automašīnas ar, šķiet, parastiem tūristiem no Lietuvas. Visas mantas līdz pēdējam maisiņam izkrāmētas ceļmalā un muitnieki tajās azartiski ierakušies līdz ausīm… Varējām patrāpīties arī mēs. To saku ne jau bažās par iespējamo soda naudu dažu lieko filejas kilogramu dēļ, nē, bet – nu tas pazemojums, ziniet…

Mans verdikts par copi Norvēģijas fjordos ir šāds: varētu braukt biežāk, tomēr gurdina turp un atpakaļ ceļā četras mašīnā pavadītās dienas. Nav vairs zaļā jaunība, kā smejies. Bet citu variantu praktiski nav. It kā varot izplānot lidošanu līdz Oulu vai pat līdz Tromsei, tad noīrēt braucamo un tamlīdzīgi. Bet tur jau atkal salikti citi slazdi – lidmašīnā nelaiž iekšā ar kātiem, bagāžai apjoma noteikumi, par visu tikai jāpiemaksā un jāpiemaksā, pasākumu sadārdzinot teju vai divkārtīgi.

Tomēr vilinājums ir neatvairāms. Skaisti, aizraujoši, veselīgi, eleganti un to savu lielo taču arī joprojām gribas, vai ne?

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

Draugiem Facebook Twitter Google+