“Cūcība ir izņirgt, ko cits dievina”. “LA” aptauja par vārda brīvības robežām 14

Kādas ir vārda un izteiksmes brīvības robežas? Vai ir kas tāds, ko nevajadzētu kariķēt?

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

Uldis Bērziņš, dzejnieks: “Atceros karikatūru: līkdegunis žīdu komisārs sēž krievu mužikam skaustā, bet pajoliņš latvju streļķis dur štiku dibenā: “Uz priekšu! Par pasaules revolūciju!” Tagad etniskā kūdīšana visiem sakāpusi kaklā, ne un ne, personificēt un ķengāt etniskās identitātes nedrīkst. Bet reliģiskās identitātes – vai tās tik principiāli atšķiras? Sievasmāti lai sunī znots. Svešu sievasmāti tu i nedomā nolamāt – tev viņa ir dāma! To katrs saprot. Cūcība ir izņirgt, ko cits dievina. Man kā literatūras gardēdim nepatiks ne lasīt, ne apspriest sižetus par Jūdu – atraidītu mīlnieku un Jāni – karsti mīļoto. Tas ir mans sižets, o autor, liec mieru! Raksti par Ali Babu un divpadsmit laupītājiem. Es speciāli neuzsolos, bet var gadīties. Nuja, kad kāds aizvainojoši izteiksies par manu vecomammu – varbūt pieliekšos un gāzīšu.”

Ēriks Ošs, “Latvijas Avīzes” karikatūrists: “Zīmēt, manā izpratnē, var ļoti daudz, bet tīšām provocēt, ērcināt, kaitināt, kā puišeļi skolā viens otru mēda – tas man nekad nav paticis, tas šķiet bērnišķīgi. Taču nogalināt par karikatūrām vai nocirst pirkstus, kā te viens otrs pēc “Charlie Hebdo” ieteica, – tas nu ir galīgi nepieņemami! Jau pirms desmitiem gadu ar pārsteigumu atklāju, ka man ir iekšējas robežas, – līdz tam sevi biju uzskatījis par stipri brīvdomīgu cilvēku. Bet, iespējams, tas saistīts arī ar manu vecumu, ar gadiem, jaunībā biju stipri dullāks. Turklāt esmu arī pamatīgs mietpilsonis, citiem vārdiem sakot, liekulis, – iekšēji es diezgan daudz ko kariķēju, bet reizēm neesmu zīmējis lietas, par kurām man būtu bijis neērti mātes, vēlāk sievas priekšā. Un vai tad mums, brīvajiem Rietumiem, nav tabu tēmu, par kurām mēs nekad nezīmētu karikatūras?”

CITI ŠOBRĪD LASA

Dagmāra Beitnere Le Galla, kultūras socioloģe: “Sāksim ar to, ka par zīmējumu nav jānogalina. Līdz šim cilvēki ar biezāku kultūras slāni izdevumu “Charlie Hebdo” nelasīja, tam bija visai ierobežots patērētāju loks. Taču galvenais aspekts visā šajā jautājumā ir tas, ka franču pilsoņi nogalināja citus franču pilsoņus. Mēs šodien dzīvojam politkorektuma diktatūras laikmetā, un “Charie Hebdo” karikatūras atvēra sāpīgu jautājumu, par kuru ierindas frančiem nav atļauts runāt. Sērojot par teroristu upuriem, franči izgāja ielās, domāju, lielā mērā arī tāpēc, lai protestētu pret valsts islamizāciju. Der atcerēties sociologa Herberta Spensera pieeju sabiedrībai kā bioloģiskai sistēmai, un, ja bioloģiskā sistēmā tiek izjaukts līdzsvars, tā pretojas, lai neaizietu bojā. Savulaik nevēlēdamies uzspiest asimilāciju kā alternatīvu, tagad franči arvien vairāk piekāpjas islamizācijas priekšā. Nesen kādas pilsētiņas mērs piekāpās, jo musulmaņu kopiena protestēja pret Ziemassvētku vecīti svētku sarīkojumā, citas pilsētas peldbaseinā ieviestas atsevišķas apmeklējuma stundas vīriešiem un sievietēm… Šie jautājumi samilst arvien sāpīgāk, jo Francijas musulmaņu kopiena ir valsts pilsoņi. Svarīgi saprast, ka šis nav tikai Francijas, tikai Eiropas, bet arī Latvijas jautājums.”

Jānis Vādons, dzejnieks: “Pasaule arvien vairāk zaudē spēju saprasties. Saspīlējums neatslābst, tas turpina nospriegoties. Bet vārda brīvība nav ierobežojama, kamēr tā nav vardarbīga vai kamēr to pamatoti nevar uzskatīt par kaitniecisku vai vardarbību rosinošu. “Charlie Hebdo” karikatūras brīvību veicina, nevis to ierobežo. Un tās neaicina uz vardarbību, tās pat neizsmej ticību, bet šīs ticības viltus mācekļus un viņu rīcību. Arī Latvijā mums jāatceras, ka izteikšanās nav ierobežojama, biežāk jābūt gataviem diskusijai. Spēkā ir tikai pašcenzūra, kas izriet no cilvēka ētikas principiem un personiskajām attiecībām ar pasauli.”

Uzziņa

Satīriskais nedēļas žurnāls “Charlie Hebdo” (“Nedēļas Šarlī” – no franču val.) iznāk trešdienās kopš 1970. gada.

Paši sevi “Charlie Hebdo” veidotāji apraksta kā sekulārus, ateistiskus, galēji kreisus un antirasistiskus.

Pirms asiņainajiem notikumiem šā gada janvārī, kad brāļu Kuaši uzbrukumā tika nogalināti 12 cilvēki, tostarp redaktors Stefans Šarbonjē, “Charlie Hebdo” veidotāji jau bija piedzīvojuši teroristu uzbrukumu 2011. gadā.

Teroristiskās organizācijas “Al Qaeda” Āfrikas atzars “Alšababa” 21. janvārī aicināja Eiropas musulmaņus sekot brāļu Kuaši piemēram, ziņo “France Press”.