Viedokļi

Juris Lorencs: Čuhņa un postpadomju telpa 16

Juris Lorencs

“Īsta čuhņa!” – “Kā no čuhņas nācis!” Kurš gan nepazīst šos izteicienus! Bet ne visi zina, ka 19. gadsimta vidū krievu sarunvalodā tā apzīmēja Krievijas impērijā dzīvojošos somus un igauņus. Vārds “čuhņa” tolaik bija sinonīms nomalei, atpalicībai un nabadzībai.

Par “čuhņu” atcerējos, lasot portālā “Delfi” sarunu ar britu izcelsmes reklāmas guru Deividu Trotu. “Neviens ASV nezina, kur atrodas Somija, tur vispār domā, ka visa Eiropa ir viena valsts,” tā apgalvo Trots. Tas gan nav traucējis bijušajai “čuhņu zemei” Somijai kļūt par attīstītu labklājības valsti. Iekšzemes kopprodukts (nominālais, rēķināts uz vienu iedzīvotāju, Starptautiskā valūtas fonda 2017. gada dati) tai ir viens no augstākajiem pasaulē – 39 000 eiro, vidējā alga uz rokas – 2500 eiro. Latvijā šie skaitļi ir attiecīgi 13 200 un 733 eiro, Krievijā – 9000 un 434 eiro. Lūk, atbilde tiem, kuri vēl šodien apraud Krievijas impērijas sairumu vai uzskata, ka Padomju Savienības izjukšana bija “lielākā 20. gadsimta katastrofa”.

Bet ne par to ir stāsts. Viena no sarunā skartajām tēmām – kā Latvijai izrauties no “postpadomju valsts” tēla. “Jūs esat gadiem ilgi bijuši zem vāciešiem, vēlāk zem krieviem – atmiņa par to nemainīsies pārdesmit gadu laikā, jūs esat tā mazā, niecīgā valstiņa pie Lietuvas un Igaunijas, kaut kur pie Krievijas,” tā saka Trots. Viņaprāt, mēs jo-projām esam vien tāda “postpadomju čuhņa”.

Somi 600 gadus bijuši zem zviedriem, 100 – zem krieviem un tikai pēdējos 100 gadus dzīvojuši savā neatkarīgā valstī. Tie, kuri atšķirībā no “vidējā amerikāņa” zina, kur atrodas Somija, šo valsti vairs nesaista ar Krieviju vai Zviedriju. Tas pats būs ar Latviju. Lai mainītos apkārtējās pasaules uztvere, vajadzīgs laiks, un diezin vai skaļas reklāmas kampaņas te daudz var palīdzēt, ir jānomainās paaudzēm. Krievijā vairs nav cilvēku, kuri vasarās no Pēterburgas brauca atpūsties uz “savu Somiju”. Toties joprojām dzīva ir paaudze, kurai Latvija saistās ar “mūsu Jūrmalu”. Rietumos ir cilvēki, kuri atceras Latviju kā kartē knapi iezīmētu (vāji saredzamām, pārtrauktām kontūrām!) teritoriju milzīgā sarkanā pleķī, ko sauca Padomju Savienība. Patiesībā Latviju kā neatkarīgu valsti pazīst tikai viena paaudze. Diemžēl 50 okupācijas gadi mūs paspēja atgriezt “nekurienes telpā” atšķirībā no Somijas, kas nosargāja savu neatkarību.

2017. gada vasarā es ceļoju pa bijušo padomju republiku Kirgizstānu. Viens no lielākajiem pārsteigumiem – gandrīz visiem kirgīziem, kas bija jaunāki par 45 gadiem, par Latviju bija visai miglains priekšstats, daudzi par mums neko pat nebija dzirdējuši. Toties tiem, kuri vecāki par 45 gadiem, Latvijas vārds nebija svešs. Šai parādībai ir pavisam vienkāršs izskaidrojums. 1990. gads ir robeža, kad daudznacionālajā padomju armijā tika iesaukta pēdējā padomju laikos dzimusī kirgīzu puišu paaudze. Sākumā es biju nedaudz noskumis par šo faktu, bet tad sapratu, ka patiesībā tas ir vēl viens apliecinājums mūsu neatkarības neatgriezeniskumam. Centrbēdzes spēki, kas iznīcināja Krievijas impēriju un Padomju Savienību, cilvēku galvā darbojas joprojām, tie pat pieņemas spēkā.

Bet vienā ziņā gan der ieklausīties Trota pamācībās – ka citiem jāstāsta ne tik daudz par Latvijas arhitektūru vai dabu, bet gan par mūsu cilvēkiem un kultūru. Taisnība, Rīga ir “jūgendstila pērle”, bet Krakova, Ļviva, Suzdaļa vai Viļņa arī ir skaistas pilsētas. Jūrmala nebūt nav izcilākā pasaules pludmale, un Igaunijas mežos dzīvo vairāk lāču nekā Vidzemē. Bet mūsu izcilības, mūsu kultūra – tās, lūk, gan ir unikālas lietas. Turklāt mēs dzīvojam laikmetā, kad cilvēki apbrīno ne tik daudz skaistu ainavu vai senu baznīcu, bet gan “zvaigznes”, “slavenības” un “prominences”. Dažkārt svešinieki mūsos redz visnegaidītākās lietas, par kurām paši nemaz neesam aizdomājušies. Atceros sarunu ar indiešu studentiem, kuri šovasar man blakus vēroja Dziesmu svētku gājienu: “Mēs nezinājām, ka Eiropā var notikt kaut kas tāds, ka arī šeit cilvēki nekaunas iziet ielās savā tradicionālajā apģērbā.” Studenti nāca no Indijas dienvidiem, no Keralas, kur cilvēki vēl šodien ikdienā staigā tādos pašos tērpos kā pirms 100 un 1000 gadiem. Sievietes – sari, vīrieši – lungi, kas patiesībā nav nekas cits kā pagarš gurnu apsējs. Tas, ko šie indieši gribēja pateikt – jūs, latvieši, esat lepni un pārliecināti par sevi, ar jums viss ir kārtībā, un mēs to protam novērtēt. Tiešām, ir vērts paraudzīties uz sevi no malas.

LA.lv