Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
6. marts, 2012
Drukāt

Cui, cui, politiķi!

deputati_leta

Reti kurā profesijā cilvēks, kaut viņš būtu ar nevainīga bērna dvēseli, tiek tā pelts un zākāts kā politiķa arodā. Agrāk to vien dzirdēja kā visādas jaucības: “Paskat tik, kā viņš noēdies tautas labuma!”, “Par ko viņi valsti pārvērtuši!” vai arī sevišķā agresijā: “Vecos vēžus nevilksim līdz lielajam silam, nolaidīsim no kājas un piebeigsim tepat priedītēs!”

 

Tur bija maz iejūtības, bet vienvienīgi pārmetumi par uzkundzēšanos, lai kā tie nelaimīgie visiem spēkiem rādītu, ka cenšas izkalpoties. Ja bija piederīgs politiķu šlakai, tad eventuāli vēl lielāks nedarbnieks par ģimnāzistiem Maksu un Moricu, kaut Pestīšanas armijas vai Kristīgo demokrātu partiju pārstāvētu.

Es nesaku, ka partiju darbinieki jāieraksta Sarkanajā grāmatā, bet taisnība, ka viņu mums ir ļoti maz, jaunus cilvēkus ar striķi neaizvilks reģistrēties par biedriem. Tikko Saeimas vēlēšanās nobalsojušie ļautiņi otrā dienā ir klāt ar niknu žestikulāciju un skaudru dzelšanu – kas tie par svoločiem ievēlēti! Kā viņi nokļuva pie varas – ar autostopu vai melnajā Pēterī kārtīs tika iespēlēti valdībā!

Reizumis jādomā, kas tad šiem nelaimīgajiem partiju vīriem un sievām liek nest upuri, atstāt klusās piemīlīgās ostas, labu, cienījamu karjeru un mājas mieru un bez našķiem, par nieka atalgojuma latiem riskēt, ka čutj, čutj paslīdēsi un vēlētāji aizsūtīs pie baltajiem lāčiem, cui, cui, uzlaidīs visus krančus virsū.

 

Lūk, ierodas jaunā seja politikā ar degsmi un vislādzīgākajiem nodomiem, un viņš gribētu kā Ikars celties pretī saulei ar vaska spārniem, taču nabaga ideālistam apzāģē spārnus, viņš krīt kā akmens vai arī kaut kādās filtrācijas un attīrīšanas akcijās to sagrābj aiz pekām un novelk atpakaļ uz grēcīgās zemes nosloksnēt – Saeimu atlaist, partijas patriekt, politiķus izdzenāt!

 

Juvenāls par pavāra mākslu esot teicis, ka tā nav joka lieta, zināt, kā sadalāms trusis un kā – vista. Līdzīgā kārtā valsts sekmīgā vadībā ir septiņreiz jānomēro, kur ievītos taisnāks vai līčuloču nacionālās attīstības ceļš, bet pa kuru mēs neizbēgami virpuļodami nolaistos dibenā, aizvien dimbā. Jūs man negribēsiet ticēt, taču pa lielai daļai celmlauži politiķi to vien vēlējušies, kā ar spieķi rādīt un vest pa taisnāko, pareizāko modernizēšanās ceļu, kaut no malas tā izskatījusies brikšņiem biežņā aizaugusi taka – kazi, varbūt pat uz grāvi. Tavu rūgtumu politiskā sirdī, kad negulētām naktīm kaldināto, spilvendrānā izraudāto, par vispievilcīgākajām cenām piedāvāto “10 punktu riktīgās izvēles programmu” bez žēlastības noraida kā nekam nederīgu makulatūru. Ko mēs panākam ar tik skarbu attieksmi – ka vadībā nokļūst zaķapastalas, nevis vīri, kas nebēdā paša velna! Dažubrīd izskan, kaut atkal priekšgalā stātos tāda persona kā Tadenavā dzimušais, Randenē augušais. Kaut Rainis atgrieztos Latvijas politikā! Ziniet, te jau lielo dzejnieku otrā dienā noplūktu kā cāli, sviestu ar akmeņiem un klaigātu: tinies, sarkanais, atpakaļ uz savu Kastaņolu!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+