Pasaulē
Vēsture

Jurijam Gagarinam 80: versijas par cūkkopes dēla dzīvi un bojāeju 0


Padomju savienības varonis Jurijs Gagarins.
Padomju savienības varonis Jurijs Gagarins.
Padomju savienības varonis Jurijs Gagarins.

Jurijam Gagarinam 80

RIA10-726633_4964

Šogad aprit 80 gadi, kopš dzimis cilvēks, kuru uzskata  par pirmo, kas devies kosmosā. Kāpēc tāda skepse jau pirmajā teikumā? Pirmkārt, tāda attieksme nav nekāds jaunums, otrkārt – uzrodas aizvien vairāk speciālistu, pētnieku un tostarp arī vēl dzīvo laikabiedru, kuri uzskata, ka par šo padomju kosmonautikas “sasniegumu” un ar to saistītajām leģendām ir nopietns pamats šaubīties. Tiesa, tas nenozīmē, ka nav bijis tāda cilvēka – Jurijs Gagarins.

Populārākais sava laikmeta cilvēks

41FP110804B557
Jurijs Gagarins dzimis 1934. gada 9. martā Klušinas ciemā Krievijas federācijas rietumdaļas Gžatskas rajonā (mūsdienās – Smoļenskas apgabala Gagarinas rajons). Padomju biogrāfi allaž neaizmirst uzsvērt, ka viņa vecāki bija visparastākie ļaudis: tēvs Aleksejs Gagarins (1902 – 1973) – galdnieks, māte Anna Gagarina (Matvejeva) (1903 – 1984) – cūkkope.

Jurija bērnība pagājusi klusajā lauku ciematā. 1941. gada 1. septembrī viņš sāka iet skolā, taču jau 12. oktobrī līdz Klušinai bija aizmaršējuši “fīrera” kareivji, tāpēc mācības nācās pārtraukt līdz 1943. gada aprīļa sākumam, kad ciematā atkal atgriezās padomju vara.

1945. gada 24. maijā Gagarinu ģimene pārcēlās uz rajona centru Gžatsku, kur 1949. gadā Jurijs pabeidza mācības sestajā klasē un iestājās Ļubercu amatnieku skolā Nr. 10. Vienlaikus viņš apmeklēja arī darba jaunatnes vakarskolu, kuru absolvēja 1951. gada maijā, faktiski vienlaikus ar amatnieku skolas pabeigšanu iegūstot formu lējēja specialitāti ar izcilības diplomu.

1951. gada augustā Jurijs iestājās Saratovas industriālajā tehnikumā, un šis notikums viņu pamazām pietuvināja lidošanas idejai. 1954. gadā Gagarins pirmo reizi ieradās Saratovas aeroklubā, kur jau nākamajā gadā sasniedza ievērojamus panākumus, teicami apguva mācību vielu un veica savu pirmo patstāvīgo lidojumu ar lidmašīnu “Jak–18”. Kopumā aeroklubā Jurijs veicis 196 lidojumus, gaisā pavadot 42 stundas un 23 minūtes.

1955. gada 27. oktobrī Juriju iesauca dienestā padomju armijā un nosūtīja uz Orenburgas 1. kara aviācijas lidotāju skolu. Tur viņš mācījies pie savulaik pazīstamā lidotāja izmēģinātāja J. Akbulatova. 1957. gadā Jurijs ar izcilību absolvēja arī šo skolu un nākamos divus gadus dienēja padomju armijas Ziemeļu gaisa aviācijas iznīcinātāju pulkā, lidojot ar lidmašīnām “MiG–15bis”. Līdz 1959. gadam Jurijs gaisā pavadījis 265 stundas.

1959. gadā Gagarins apprecējās ar Valentīnu Gorjačevu, viņu ģimenē piedzima divas meitas: Jeļena (1959) un Gaļina (1961).

Tajā pašā 1959. gadā Jurijs uzrakstīja iesniegumu, lūdzot uzņemt viņu kosmonautu kandidātu grupas sastāvā. Jau pēc nedēļas viņu izsauca uz Maskavu, lai tur izietu pirmo vispārējo medicīnisko apskati Centrālajā aviācijas zinātniski pētnieciskajā hospitālī. 1960. gada sākumā viņam bija jāiziet vēl viena speciālā medicīniskā apskate, pēc kuras Gagarinu jau atzina par piemērotu kosmiskajiem lidojumiem un uzņēma kosmosa kandidātu grupā. Tā gada martā viņš kopā ar ģimeni pārcēlās uz jauno darba vietu (“Zvaigžņu pilsētiņa”) un sāka regulāras nodarbības kosmonautu sagatavošanas programmā.

1961. gada 12. aprīlī no Baikonuras kosmodroma pirmo reizi pasaules vēsturē startēja cilvēka vadīts kosmosa kuģis: “Vostok” pilotēja kosmonauts Jurijs Gagarins, un tas sekmīgi atgriezās atpakaļ uz Zemes. Par to pilotam piešķīra Padomju Savienības Varoņa nosaukumu, bet kopš 1962. gada 12. aprīļa PSRS svinēja svētkus – Kosmonautikas dienu, kas valstī bija oficiāla brīvdiena.

Jurijs Gagarins kļuva par vienu no populārākajiem sava laikmeta cilvēkiem. Padomju Savienībā tika iecelts teju vai dzīvā dieva statusā. Viņa karjera veidojās spīdoši: Gagarinu ievēlēja par Starptautiskās astronautikas akadēmijas Goda locekli, iecēla par padomju kosmonautu vienības komandieri, viņš turpināja augstākā līmeņa studijas, aizstāvēja diplomdarbu aviācijas institūtā, saņēma pulkveža pakāpi un kvalifikāciju “lidotājs – inženieris – kosmonauts”. Līdz pat savas dzīves pēdējai dienai Jurijs bija arī PSRS Augstākās Padomes deputāts.

Taču, kā jau tādos gadījumos mēdz būt, krietni atšķiras viena – oficiālā un otra – patiesā varoņa seja. Un ap šādām personām spieto gūzma baumu, šaubīgu faktu un aizdomu. Jurijs Gagarins šajā ziņā nav izņēmums. Līdztekus viņa visnotaļ izlaidīgajai privātajai dzīvei vistumšākā lappuse viņa biogrāfijā ir bojāeja mīklainos apstākļos 1968. gada 27. martā vienā no treniņlidojumiem. Vairākos gadu desmitos uzkrāts ne mazums dažādu versiju, veikta virkne pētījumu, sarakstīti grāmatu kalni un safilmēti kinofilmu kilometri. Taču par daudzām Jurija dzīves epizodēm īstas skaidrības nav joprojām.

Un viens no neatbildētajiem jautājumiem paliek – vai Jurijs Gagarins patiešām bija pirmais cilvēks kosmosā un vai viņš vispār tur bija?…

Rakstnieks Meļņikovs: Gagarina lidojums – tikai izdomājums

RIA10-590947_3186
Pagājušā gada nogalē tīmeklī publicēta interesanta saruna ar krievu rakstnieku Sergeju Meļņikovu, kurš uzrakstījis kārtējo grāmatu (savdabīgs nosaukums – “???&?”) par Juriju Gagarinu. Tajā pārliecinoši vēstīts, ka patiesībā Gagarins nekad nav bijis kosmosā. It kā nekā jauna, jo, piemēram, amerikāņi tādu versiju uztur spēkā jau kopš pirmā paziņojuma par šo it kā notikušo faktu. Meļņikovs savā grāmatā apkopojis visus iespējamos dokumentāros pierādījumus, tāpēc ir pārliecināts – Gagarina lidojums patiešām ir tikai izdomājums, kas inscenēts nolūkā propagandēt sociālisma priekšrocības starptautiskajā arēnā.

Meļņikova galvenie apgalvojumi un argumenti ir šādi:

– Cilvēks, kura vārds ir Jurijs Gagarins, vispār nekad nav lidojis kosmosā.

– Visi foto un kino materiāli, kas rāda Gagarinu pirms “lidojuma” vai arī ir saistīti tieši ar “lidojumu”, ir vairāk vai mazāk profesionāli izpildīti viltojumi, ko nemaz neesot tik grūti pierādīt.

– 1961. gada 12. aprīlī gaisā palaida automātisko bezpilota kosmosa kuģi “Vostok”.

– No kuģa “Vostok” pārraidītie ziņojumi iepriekš bijuši ierakstīti magnetofona lentē.

– “Pirmā kosmonauta” nosēšanās atpakaļ uz zemes inscenēta, nometot “kosmonautu” kapsulā ar izpletņiem no parastas transporta lidmašīnas “AN–12”, turklāt pārsteidzoši precīzi tieši armijas stingri kontrolētajā slepenajā zonā.

– Jurijs Gagarins nav spējis ilgstoši sadzīvot ar šo blēža statusu, it kā pat jau sācis dažkārt šaurā lokā izmuldēties par to, ka patiesībā nekad nekur nav lidojis, tāpēc nolemts viņu vienkārši likvidēt.

Meļņikovs intervijā un arī grāmatā pauž, ka rūpīgā izpētes darbā nav izdevies atklāt itin nekādus dokumentāros materiālus un pierādījumus par šo “lidojumu”, izņemot tikai izmēģinājumu stendā uz zemes safilmētus kadrus, kuros redzama trīcoša kosmonauta seja, kas ar mokām izsaka vārdu: “Aiziet!” To, ka tie ir tieši šādā veidā tapuši kadri, savulaik uzņemtajā dokumentālajā filmā “Zvaigžņu vienība” apliecinājuši faktiski visi padomju kosmonauti, arī Jurija Gagarina meita Jeļena.

Patiesību sakot, oficiālās versijas uzturētāju rīcībā esot tikai vairāk nekā dīvainā atsauce uz līdz pat šai dienai noslepenoto amerikāņu (!) telemetriju, kas it kā fiksējusi dzīva cilvēka klātbūtni mākslīgas izcelsmes aparātā Zemes orbītā. Un tas arī viss! Pārējo varot uzskatīt tikai par oficiālās padomju propagandas izdomājumiem.

Starp citu, Meļņikovs jau esot panācis vienošanos par savas grāmatas izdošanu arī ASV, un tās tirgum paredzētais nosaukums esot “Alans Šepards bija pirmais!”.

“Alkonauts numur viens”?

20060328163742-4756
Tostarp savā lokā liela daļa kosmonautu un citu kolēģu Juriju dēvēja krietni vien nepagodinošāk, proti – nevis par “pirmo kosmonautu”, bet gan par “alkonautu numur viens”. Raksturīgu epizodi savās dienasgrāmatās, kas apkopotas mūsdienās izdotajā grāmatā “Apslēptais kosmoss”, aprakstījis N. Kamaņins.

Tas noticis 1961. gada rudenī, kosmonautu grupai apmeklējot Sevastopoli, kur kādas kārtējās svinīgās pusdienošanas beigu daļā Jurijs no izdzertā alkohola bijis jau krietni vien iesilis. Tas novedis pie negadījuma, kas krietni vien sabojāja viņa paša un, acumirklī nonākot atklātībā, sabojātu arī citu kosmonautu un, iespējams, visas valsts reputāciju. Katrā ziņā Jurijs pats bijis tikai par mata tiesu no nāves ļoti stulbos apstākļos.

Aptuveni pusnaktī viņš atrasts bezsamaņā guļam uz ietves ar vairākās vietās pārsistu seju un bīstami noasiņojot pie sanatorijas nama, kurā izmitināti viesi. Brēku sacēlusi viņa sieva Valentīna. Drīz ieradušies flotes ārsti un izšķīrušies turpat uz vietas veikt strauju operāciju, kas izglābusi viņa dzīvību. Slēdziens bijis šāds: caursists pieres kauls virs uzacs, liels asins zudums, ieteikts trīs nedēļas ilgs absolūts gultas režīms. Dzīvos.

Bet – kas tad bija noticis? Aptaujājot attiecīgās sanatorijas iemītniekus, noskaidrots: pamatīgi piedzēries, Jurijs pievakarē aizmidzis, taču ap pulksten desmitiem vakarā pamodies, mazliet iedzēris vēl un “juties visnotaļ normāls un jautrs”. Kosmonautu sievas sēdējušas viesistabā pie galda un spēlējušas kārtis, atskaņotājā skanējušas skaņuplates, notikušas arī dejas. Jurijs pat palīdzējis sievai nolikt gulēt līdzi paņemto meitiņu.

Taču tad pēkšņi viņš teicis, ka iešot atkal gulēt un aši nozudis. Drīz viņam sekojusi arī sieva, taču guļamistabā vīra neesot bijis. Viņa atgriezusies un jautājusi, vai kāds no klātesošajiem nav redzējis, kur Jurijs palicis, taču saņēmusi tikai mīklaini zīmīgu “skatīšanos griestos un klusēšanu”. Valentīna kaut ko nojautusi, tāpēc strauji sākusi apstaigāt pirmā stāva istabas. Tādas tur bijušas trīs. Pirmo divu durvis vaļā un neviena cilvēka. Bet trešās istabas durvis izrādījās aizslēgtas. Tās drīz no iekšpuses atvērusi 27 gadus vecā sanatorijas medmāsa Aņa. Valentīna satraukumā jautājusi: “Kur ir Jurijs?”, Aņa atbildējusi: “Jūsu vīrs tikko izlēca pa balkona logu…”

Tas bija pirmais stāvs. Balkons atradās divu metru augstumā virs zemes, zem tā uzreiz asfaltēts celiņš ar betona apmalēm. Tumsā veiktā lēciena laikā Jurijs ar abām kājām aizķēries aiz daudzgadīgajiem dekoratīvajiem vīnogulājiem, zaudējis līdzsvaru un bezpalīdzīgi tieši ar seju atsities pret aso betona apmali.

Aņa satraukti izstāstījusi, ka pēc nostrādātās maiņas bija istabiņā atgūlusies vēl nenoģērbusies un lasījusi grāmatu. Pēkšņi ienācis Jurijs, strauji no iekšpuses aizslēdzis durvis un, saucot: “Nu, kas ir, vai tad sāksi kliegt?” meties viņai virsū un sācis skūpstīt. Drīz jau pie durvīm atskanējuši klauvējieni, un viņš meties laukā pa logu…

Neticamās versijas par Gagarina bojāeju

RIA10-619404_3780
Tā kā izmeklēšanas komisijas veikums un vēlāk sekojošais oficiālais paziņojums par Jurija Gagarina bojāejas iemeslu 34 gadu vecumā nav bijis īpaši pārliecinošs, vēl mazliet pakavēsimies arī pie citām versijām, lai arī cik neticamas vai pat fantastiskas tās pirmajā acumirklī varētu likties. Tādu ir daudz, bet populārākās ir šādas – sprādziens gaisā, kabīnes dehermetizēšanās, dzinējā nokļuvis nejaušs priekšmets. Tomēr vispopulārākā un noturīgākā versija ir par īpaši sagatavotu diversiju, ko atbalsta arī rakstnieks Meļņikovs. Proti, Gagarins pamazām kļuvis sociāli nevadāms, kas draudējis ar lielā noslēpuma nākšanu gaismā.

Joprojām nav skaidri zināms, kas pēdējā dzīves gadā ar viņu vispār noticis. Mēļo, ka, izmantojot savu tautas deputāta statusu, viņš tiešām sācis kļūt bīstams pastāvošajam režīmam. No otras puses, viņš tomēr izjutis tik lielu spiedienu un bezcerību, ka jau kļuvis par gluži reālu alkoholiķi. Tam varētu arī puslīdz ticēt, jo joprojām visur, kur vien viņš parādījās, turpināja klāt bagātīgus dzīru galdus, un tās bija situācijas, kurās, atbilstoši stabilai krievu tradīcijai, nemaz nebija iespējams atteikties iedzert. Tostarp viņam aizvien retāk atļāva lidot, un tas viņam nepatika visvairāk. Tāpēc viena no versijām pauž, ka liktenīgā lidojuma laikā Gagarins vienkārši bijis pamatīgi piedzēries, ko it kā apstiprinot arī atklātās alkohola pēdas viņa mirstīgajās atliekās, ja par tādām var dēvēt to, kas palika no viņa pāri katastrofā.

Kļūstot par “pasaulē pirmo cilvēku, kurš lidojis kosmosā”, Gagarinam nācies daudz braukāt pa pasauli, un vēl kāda versija pauž, ka vienā tādā vizītē viņu savervējuši ārvalstu specdienesti. Kādā brīdī sajutis, ka ir “atšifrēts”, viņš izlēmis izdarīt pašnāvību, lai tādējādi vismaz saglabātu pirmā kosmonauta slavu.

Ir arī eksotiskākas baumas, piemēram, Gagarina un instruktora Seregina pilotētās izmēģinājumu lidmašīnas zonā pēkšņi uzradies NLO. No objekta plūstošā telepātiskās ietekmēšanas spēka dēļ abi piloti paralizēti, tāpēc vairs nav spējuši vadīt savu lidmašīnu.

Vēl tikai jāpiebilst, ka arī savulaik leģendārā pareģotāja Vanga “skaidri un gaiši” pateikusi – pirmkārt, Jurijs Gagarins nemaz nav gājis bojā, otrkārt, viņš sveiks un vesels dzīvojot ASV… Citas pareģotāju versijas ir vēl “cēlākas” – Gagarinu nolaupījuši citplanētieši, viņš pārvietots uz kādu ļoti attālu planētu, no kuras, joprojām esot tajā pašā vecumā, atgriezīšoties kaut kad šajā tūkstošgadē, lai tad cilvēcei pavēstītu “pilnībā visu patiesību”.

Bet 2003. gada 24. martā preses konferencē, kas bija sarīkota saistībā ar 35. gadadienu kopš Jurija Gagarina bojāejas, leģendārais padomju kosmonauts Aleksejs Ļeonovs pavēstīja presei, ka guvis piekļuvi komisijas, kas nodarbojās ar Jurija Gagarina bojāejas izmeklēšanu, slepenajiem materiāliem. Un tie nav iepriecinoši oficiālās versijas aizstāvjiem. Oficiālā versija apgalvo, ka liktenīgajā dienā Jurija pilotētā lidmašīna veikusi strauju pagriešanās manevru, taču tas neizskaidrojamu iemeslu dēļ nav sanācis, tādēļ lidmašīna taisnā ceļā ietriekusies zemē.

Ļeonovs apgalvo, ka tās esot murgainas muļķības. Patiesībā 1968. gada 27. martā Gagarina un kolēģa Seregina pilotētās izmēģinājuma lidmašīnas ceļā negaidīti patrāpījusies cita lidmašīna – “SU–15” –, kas pacēlusies gaisā no cita lidlauka. Acīmredzot abi šie lidojumi nav bijuši savstarpēji saskaņoti. Tiesa, otras lidmašīnas pilots nezin kāpēc pārkāpis režīmu, nolaižoties līdz 450 metru augstumam un, veicot forsāžu, pēkšņi nonācis mākoņos 10–15 metru attālumā no Gagarina lidmašīnas, tādējādi banāli apgāžot viņa pilotēto lidmašīnu, kas lidojusi ar ātrumu 750 kilometri stundā, iedzenot to nekontrolējamā spirālē.

Ļeonovs izteicies, ka tā neesot nekāda kārtējā versija, bet gan komisijas slepenajos materiālos konstatētais patiesais Jurija Gagarina bojāejas iemesls. Turklāt esot arī zināms otras lidmašīnas pilota vārds, kurš turklāt vēl ir dzīvs. Taču, kā vēsta Ļeonovs, viņam “atļauts” pavēstīt Gagarina patieso bojāejas iemeslu, ievērojot norunu, ka paliks neminēts otras lidmašīnas pilota vārds.

Ģimenes lāsts

41FP110407B199
Jau pirms leģendārā lidojuma 1961. gada 12. aprīlī Jurijs sievai Valentīnai esot uzrakstījis atvadu vēstuli, ko viņa pirmo reizi izlasījusi tikai vairākus gadus pēc vīra bojāejas. Viņš to nebija nodevis viņai tieši rokās, acīmredzot uzskatot, ka tā “ir spēkā” tikai tajā gadījumā, ja viņš iet bojā, un, ja tā notiks, vēstuli katrā ziņā atradīs. Kā zināms, Jurijs tajā reizē palika dzīvajos, savukārt vēlāk vēstuli vienkārši aizmirsis. Ko viņš tajā rakstījis? Tas pagaidām paliekot noslēpums.

Zināms tikai tas, ka no vīra nāves izraisītā satricinājuma Valentīna tā arī lāgā neesot spējusi atkopties, kļuvusi ļoti noslēgta (vai arī viņai tā “pārliecinoši” likts darīt?), praktiski neesot izgājusi no sava dzīvokļa Zvaigžņu pilsētiņā, kontaktējusies tikai ar meitām Jeļenu un Gaļinu, pametusi arī darbu Galvenās lidojumu pārvaldes medicīnas laboratorijā, priekšlaikus devusies pensijā, visu laiku veltot saviem mazbērniem Jekaterinai un Jurijam.

Galerijas nosaukums

Uzziņa: vairāku pilsētu Goda pilsonis

RIA10-615301_4880
Neskatoties uz visu šaubīgo un neviennozīmīgi vērtējamo Jurija Gagarina personībā, viņš ir šādu pilsētu Goda pilsonis:

– Baikonura, Kaluga, Novočerkaska, Ļuberci, Sumgaita, Smoļenska, Viņņica, Sevastopole, Saratova, Tjumeņa, Orenburga (Krievija);

– Sofija, Pernika, Plovdiva (Bulgārija);

– Famagusta, Limasola (Kipra);

– Atēnas (Grieķija);

– Sendenī (Francija);

– Teplice (Čehija).

Gagarinam arī svinīgi pasniegtas Ēģiptes pilsētu Kairas un Aleksandrijas simbolisko vārtu zelta atslēgas.

Uzziņa: Gagarina “R–7 / Vostok–1” – vācu raķetes kopija

41FP110407B662

Raķete “R–7 / Vostok–1”, ar kuru lidojis Jurijs Gagarins, esot Otrā pasaules kara beigu posma vācu ballistisko raķešu “Fau–2” visnotaļ precīza kopija, ko padomju inženieri tikai mazliet uzlabojuši un modernizējuši, vēlāk pasludinot to par savu izgudrojumu.

LA.lv