Mobilā versija
Brīdinājums -1.5°C
Oļģerts, Aļģirds, Aļģis, Orests
Sestdiena, 20. janvāris, 2018
11. janvāris, 2018
Drukāt

Cukura reforma: sentiments stiprāks par ekonomiku. 30 svarīgākie notikumi Latvijai (15)

Gata Šļūkas zīmējumsGata Šļūkas zīmējums

Savā 30 gadu jubilejā “Latvijas Avīze” atskatās uz aizvadītajiem gadu desmitiem un notikumiem, procesiem, kuri bijuši īpaši svarīgi mums un Latvijai.

Katrā ģimenē ja ne ievēro, tad vismaz zina Kārļa Ulmaņa teicienu, ka katrā tējas tasītē jāieber trīs karotītes cukura – vienu par Liepājas, vienu par Jelgavas un vienu par Jēkabpils cukurfabriku. Pasaules tirdzniecības organizācija, kurai pasūdzējās Brazīlija, 2004. gadā piespieda Eiropas Savienību atcelt eksporta subsīdijas, samazināt cukura eksportu par pieciem miljoniem tonnu un ļaut pasaules trūcīgākajām valstīm pārdot cukuru Eiropā. Pašā savienības iekšienē cukura cena trīsreiz pārsniedza pasaules cenas. Iedzīvotāji par cukuru maksāja divkārt: no viņu nodokļiem tika maksātas subsīdijas, bet pēc tam veikalos maksāja paaugstinātu cenu. Tāpēc 2006. gada martā ES tika nolemts stutēto cukura ražošanu nolikt uz konkurētspējas pamatiem, bet ražotājiem piedāvāja trīs iespējas. Pirmā: turpināt ražot, bet par 36% zemāka iepirkuma cena. Otrā: pārprofilēt rūpnīcas, no cukurbietēm ražojot, piemēram, bioetanolu. Trešā: slēgt rūpnīcas, saņemot treknas kompensācijas – vairāk nekā 70 miljonus eiro.

Zinātnieks Andris Miglavs sarēķināja, ka, īstenojot ES uzspiesto cukura reformu, Latvijas cukura rūpniecība jau 2010. gadā vairs nebūs dzīvotspējīga. Latvijā cukura ražošanas efektivitāte bija viszemākā no visām ES dalībvalstīm (5,2 t/ha, kad ES vidēji 9 t/ha). Latvijas cukurbiešu audzētāji un Jelgavas un Liepājas cukurfabriku īpašnieki rēķināja līdzi un 2006. gada decembrī pieņēma lēmumu cukura ražošanu pārtraukt. “Iesālītais cukurs – pasaules alga”, “Divām cukurfabrikām Latvijā par šauru”, “Cukura ražošanai nākotni neredz”, “Ardievas Jelgavas cukuram” – ar šādiem virsrakstiem avīzē tolaik vēstījām par rūgto izvēli.

Zīmīgi, ka gan tolaik, gan tagad – pēc desmit gadiem – par cukura rūpniecības iznīcināšanu sašutuši ir nevis tie, kas cukuru ražoja, bet tie, kas to patērē. Jau 2006. gadā tauta lamāja valdīšanu, kas pieļāvusi nozares pazudināšanu, bet lielveikalos 40% jau izvēlējās lētāko “EiroShoper”, “Optima”, “Dansukker” baltos kristālus.

Vai patērētāji zaudējuši? “Reforma bija neveiksmīga. Viens no tās mērķiem bija cenu samazināšana, bet praksē redzam, ka cukura cenas ir ļoti augstas,” ir atzinusi Laimdota Straujuma, kas reformas īstenošanas laikā bija Zemkopības ministrijas valsts sekretāre, vēlāk ministre un premjerministre.

Latviešu nacionālais pašlepnums bija iedragāts un dusmas par veselas rūpniecības nozares izzušanu vērsa pret sliktās ziņas paudēju – “nogalinot ziņnesi” Miglavu. Ko šodien saka Agroresursu un ekonomikas institūta Lauksaimniecības attīstības un ekonomisko attiecību daļas vadītājs Dr. oec. Andris Miglavs? “Sliktu ziņu nemaz nav!” Viņš jo­projām uzskata, ka šī ir patiešām viena no vislabāk izpildītajām tirgus režīma pārmaiņām, ko ES vispār ir veikusi: tie, kas spēj racionāli ražot, to patiešām turpina darīt un dara pat lielākā apjomā. Tiem, kas nespē, ir bijusi iespēja pašiem to mēģināt saprast, pieņemt atbilstīgu lēmumu un par godīgu atlīdzību no tirgus aiziet. Un Eiropas patērētājiem nav jāapmaksā citvalstu patērētāju rēķini (nav jāfinansē eksports).

“Latvija nav vientuļa. Cukura reforma nebija mūsu reforma, un Latvija nav vienīgā valsts, kas izbeidza cukura ražošanu,” norāda lauksaimniecības zinātnieks. Vēl Īrija, Portugāle, Slovēnija. Dramatisks samazinājums vēl četrās – Grieķijā, Spānijā, Itālijā, Ungārijā. Arī Vācijā, Beļģijā un Lietuvā. Polijā sējplatības samazināja vairāk nekā par trešdaļu, kas ir deviņas Latvijas cukurbiešu sējumu platības.

Miglavs kafiju un tēju tagad dzer bez cukura. Vai tāpēc?

“Cukuru veikalā pērku ievārījumiem un konservēšanai, turklāt lētāk nekā 2006. gadā. Caurmērā par 70 eiro centiem, kas būtu 50 santīmi. Laikā līdz 2014. gadam cukura cena Latvijā patiešām atgriezās pirmsreformas līmenī (atšķirībā no visiem citiem pārtikas produktiem) un praktiski atbilda pētījumā prognozētajai,” norāda Miglavs. “Šo 12 gadu laikā ir mākslīgi radīta inflācija, naftas cenas mainījušās un naudas cena arī, PVN palielināts – tāpēc nominālās vērtības salīdzināt nav pareizi. Ja salīdzinām ar piena, maizes un gaļas cenu evolūciju šajā periodā, cukurs ir lētāks nekā 2006. gadā.”

Tā vietā ir ienākusi rapša un kviešu audzēšana, kas nesastopas ar tirgus grūtībām. Arī šodien cukura ražošanu atsākt nav izdevīgi. Pat linu audzēšanai Zemgalē ir lielāks ekonomisks pamats, uzskata ekonomikas zinātnieks. Taču ko skaitļi var padarīt pret trim karotītēm cukura, kas izkusis tautas sentimentā?

Pievienot komentāru

Komentāri (15)

  1. Interesanti, kā tie lietuvieši jorojām audzē cukurbietes un nežēlojas? Kā viņiem sanāk?

    • Atbilde par Lietuvu ir visai vienkārša, bet ar vairākām, sasvstarpēji papildinošām daļām.
      1) LT cukurfabrikas, atšķirībā no mūsu abām fabrikām, nebija vientuļi (biznesā savrupi) un savstarpēji konkurējoši uzņēmumi. Trīs no 4 LT cukurfabrikām pirmsreformas brīdī piederēja reģiona cukura biznesa monopolistiskajam milzim Danisco (tagad tā iekļāvusies vēl lielākā biznesa vienībā NordicSugar, kas savukārt ir Eiropas otrā lielākā cukura ražotāja Nordzucker Group daļa) – un šī kompānija, atbilstīgi savai stratēģijai restrukturēja savas ražotnes, no trijām fabrikām atstājot ražošanu tikai vienā, bet būtiski modernizētā. Turklāt – Paņevežu fabriku Danisco slēdza šīs pašas reformas ietvaros un ar tās piedāvātajām kompensācijām. Bet – ceturtā fabrika piederēja vertikāli integrētam Lietuvas agrobiznesa daudznozaru milzim Arvi grupai.
      2) Lietuva, kaut tik tuva mūsu kaimiņvalsts- lauksaimniecības ziņā ir jūtami siltāka – pavasaris sākas agrāk un vasaras ir siltākas un garākas. Tas ir pietiekami, lai cukura raža no hektāra Lietuvā būtu par 20-40% augstāka kā bija Latvijā. Mūsu augstākās cukura ražas bija ap 6 tonnām, bet Lietuvā pašreizējā cukurbiešu ražošana spēj sniegt virs 10 tonnām cukura no 1 ha, kas nozīmē arī efektīvāku biešu ražošanu saimniecību līmenī- ražotāji spēj akceptēt zemākas biešu cenas.
      3) Rekonstruētā cukura industrija ir tehnoloģiski modernāka un efektīvāka – viena pati modernizētā Kedaiņu fabrika (tās modernizāciju finansēja Danisco) 90 dienu sezonā saražo vairāk par 100 tūkst. tonnu cukura, kas vairāk kā 1,5 reizes pārsniedz visas agrākās Latvijas rūpniecības 2 fabriku spēju.
      Kaut kā tā…
      Ar cieņu – A.M.

  2. [Taču ko skaitļi var padarīt pret trim karotītēm cukura, kas izkusis tautas sentimentā?]
    Tā viš’ i’ un to var redzēt arī dažos komentāros.

  3. Bet kas notiek ar zemi, kad tikai rapsi un kviešus audzē?

  4. Vācijā likvidēja-Vācija jau nav Latvija. Varēja modernizēt un ražot. Iznīcināt jau viegli.

  5. Tad nav ko ekspluatēt Jelgavas cukura zīmolu. Lai tirgo savu Danscukeru.

    • Kāpēc neekspluatēt, ja ir dīvaini pircēji, kas vienkārši alkst pirkt papīra tūtas ar uzzīmētu Jelgavas zīmolu un par katru zīmējumu vēlas (ir gatavi) maksāt vismaz 30 centus vairāk kā par “parasto” cukura krāsojumu?

  6. atkal sākas vaimanas Atbildēt

    vienu gadu cukura cena bija mazliet lielāka -gandriz 70 centi, bet standartā eiropā cukurs makša 40-45 centi kilogramā. un šāda cena jau ir atgriezusies, uz jauno gadu ar atlaiditi nopirku pat pa 38 centiem kilogramā. tas ka mums te cenas kosmiskas jau ir pavisam cits stāsts un nekādi nav saistits ar pasaules tendencēm cukura cenās. protams pie tādas cukura cenas ražot cukuru pie mums no cukurbietēm 100 gadus vecā fabriķi butu neprāts. tā ka vis pareizi ka paņēma kompensācijas nevis mocijās tālāk

    • bet vaimanā jau TU, nekā nesaprotot no kārtīgi kvalitatīva cukura ražošanas un pati rijot to savu “labo” cukuru !

  7. Kāda sakarība cukura cenām Latvijā ar ES mākslīgajām cenām ???
    Kāpēc man jāpērk jevropas jēlcukurs, ja uz vietas ražotais bija pilnā pabeigtā tehnoloģijā ražots ?
    Jelgavas cukurfabriku prihvatizēja noziedzīga banda ar rajona padomes tiešu atbalstu un fiksi vien likvidēja, jo paspīdēja izdevība nokampt dažus Jūdas grašus, salīdzinot ar reālo fabrikas vērtību !
    Ar veiklām rēķināšanas metodēm angažētie “ekonomisti” jau var sarēķināt, ka nevis pircējs maksājis par cukuru veikalam, bet veikals ir piemaksājis par cukura izvēlēšanos…

    • māksligas cenas ir kā reiz latvijā Atbildēt

      standartā te cukurs maksā videji 20-30 centus dārgāk par kilogramu nekā eiropā

      • Baidos, ka piemirsušās nebūšanas ar Cukurfabrikas notekūdeņiem, kas ieplūda Lielupē. Liepāja jau strādāja ar Kubas jēlcukuru. Ne viss kas labi Eiropai ir labi Latvijai. Nozares izzušana ir darba vietu zudums, par ko God. Miglavs nebilst ne vārda! Arī biškopji un konditori vairs nevar sasniegt bijušo kvalitāti. Latvijā audzis ir Latvijā audzis!

        • pie “Cukurfabrikas notekūdeņiem” vainīga slāviskā paviršība un slinkums, nevis cukura ražošana kā tāda !

        • Patiesībā nav gluži taisnība, ka darbavietu zudums nebūtu vērtēts. Tik kopā atcerēsimies arī to, ka pētījumu veicām un lēmumus pieņēma Latvijas straujākās ekonomiskās izaugsmes laikā – 2006/2007.gadu mijā, kad darbaspēks bija faktiski neapmierināmā deficītā, un algas gadā auga par 20%. Jā, pēc 2 gadiem arī mūsu tautsaimniecību piemeklēja dziļa un vairākus gadus ilga lejupslīde. Un, iespējams, tad jau mirklīgais vērtējums būtu citāds. Kaut šodien jau atkal darbaspēks kļuvis par tik skarbu deficītu, ka uzņēmēji sāk pieprasīt atvieglināt darbaspēka ievešanas iespējas, bet personāla izmaksu pieaugums tuvojas 10 % gadā.

      • ” … maksā videji 20-30 centus dārgāk par kilogramu nekā eiropā… ” dēļ vizināšanas tūkstošiem kilometru un daudzo starpnieku bara, kuri visi grib ēst “sviestmaizes ar melnajiem ikriem(daži pat sarkanajiem)” :)))

Draugiem Facebook Twitter Google+