Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
12. janvāris, 2016
Drukāt

Čurļonis un “Neraudi, māt!”

Foto - Diāna JanceFoto - Diāna Jance

Kauņas M. K. Čurļoņa Nacionālā mākslas muzeja administratīvajā virsvadībā ir divpadsmit mākslas un memoriālie muzeji.

Sērijā “Baltijas dimensija”, kurā rakstām par nozīmīgākajiem kultūras un mākslas faktiem Igaunijā un Lietuvā, šoreiz – par spilgtākajiem akcentiem Kauņas  kultūrvidē.

Paši lietuvieši uzsver, ka okupācijas gados mērķtiecīgi nīcināta neatkarīgās Lietuvas arhitektūra, tomēr vēl joprojām Kauņā saglabājies īpaši daudz art deco un funkcionālisma stila celtņu. Trīs ir nozīmīgas visas Eiropas mērogā un atrodas pavisam netālu viena no otras.

Pirmā ir Čurļoņa Nacionālā mākslas un Dižkunigaiša Vītauta Kara muzeja apvienotā celtne. Turpat netālu kalnup ved viens no diviem Kauņas un visas Lietuvas funikulieriem, kam dots Zaļā kalna (Žaliokalnio) vārds. Uzbūvēts 1931. gadā, tas ir viens no vecākajiem joprojām strādājošiem funikulieriem Eiropā. Stāvais, mazliet ilgāk nekā minūti ilgais brauciens pa sliežu ceļu ir īpaša pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu kultūras mantojuma pieredze, brauciena laikā skan funikuliera mūzika, ko komponējis Kauņas mūsdienu komponists Giedris Kuprevičs. Biju ļoti pārsteigta gan par lēto biļeti (50 centi vienā virzienā), gan arī par starpkaru laika uniformā tērpto mašīnistu laipno attieksmi pret pasažieriem – funikulierim nav noteikta darbības sarak­sta, un tas paceļ vai nolaiž pasažierus, kad vien tie vēlas.

Zaļā kalna virsotnē paceļas stingrās funkcionālisma līnijās būvēta milzīgā Kristus Augšāmcelšanās baznīca, kuras pamatakmens iemūrēts jau 1934. gadā, un projekts tolaik uzskatīts par ievērojamu Eiropas modernās arhitektūras mākslas darbu. Lielākā daļa būvdarbu notikuši par tautas ziedotiem līdzekļiem, un, sākoties Otrajam pasaules karam, galvenie darbi jau bijuši pabeigti. Vācu okupācijas laikā baznīca izmantota par noliktavu, savukārt padomju okupācijas laikā ar īpašu 1952. gadā Staļina izsludinātu dekrētu baznīcas ēka pārbūvēta par radio detaļu fabriku. 1988. gadā Lietuvas katoļu baznīcai izdevās atgūt šo ēku, un, klātesot vairāk nekā pieciem tūkstošiem dievlūdzēju, to visbeidzot svinīgi iesvētīja 2004. gadā.

Jau 1907. gadā, pēc pirmajām lietuviešu mākslinieku izstādēm, Kauņas sabiedrībā radās doma par mākslas muzeja dibināšanu. 1921. gadā ar Lietuvas Seima lēmumu aizsāka veidot Čurļoņa mākslas galeriju, tai sākotnēji atrodoties Mākslas skolas telpās. Savukārt no 1936. gada Čurļoņa muzejs ieguva pastāvīgas telpas vienotā ēku ansamblī ar Lietuvas dižkunigaiša Vītauta Kara muzeju. Māksla un kara māksla atrodas turpat līdzās, kaut gan ieejas katrā muzejā ir no savas puses. Starp citu, Kara muzejā ik dienu pulksten 12 četrdesmit deviņi zvani atskaņo lietuviešu kara laika dziesmu “Neraudi, māt!”.

Mūsdienās Kauņas M. K. Čurļoņa Nacionālā māk­slas muzeja administratīvajā virsvadībā ir pavisam divpadsmit dažādi mākslas un memoriālie muzeji Kauņā, tās apkārtnē, un, protams, Čurļoņa memoriālā māja Druskininkos. Kopumā Kauņā ir aptuveni piecdesmit dažādi muzeji.

Čurļoņa muzejs pārsteidz ar pārdomāto Eiropas un, protams, Lietuvas māk­slas kolekciju, tomēr tā lielākā vērtība ir Čurļoņa māk­slas darbu apkopojums. Muzejā glabājas 220 gleznas, 52 grafikas, 10 zīmējumu albumi, un Mūzikas zālē gandrīz nepārtraukti skan komponista mūzika. Gandrīz ik nedēļu tajā notiek koncerti vai mākslas stundas. Muzeja plašajā izglītības pro­grammā bieži tiek pieminēta paša mākslinieka daudzpusība. Kā pirmais abstraktais gleznotājs Lietuvā Čurļonis sintezēja mākslu un mūziku, veidojot mākslas darbu refleksijas mūzikā un izgleznojot mūziku gleznās.

Čurļonis aizgāja mūžībā vēl pirms neatkarīgās Lietuvas valsts atjaunošanas 1918. gadā, un, kaut arī viņš bija neapšaubāms Lietuvas patriots, viņu lepni pieminēja visu padomju okupācijas laiku. Ar retiem izņēmumiem tos nacionālos varoņus, kuri nomira bijušo brīvo valstu neatkarības laikā, nedrīk­stēja pat īsti pieminēt, kur nu vēl godināt. Mākslinieka sievu – ievērojamo lietuviešu literāti un valsts darbinieci Sofiju Kimantaiti-Čurļonieni (1886 – 1958), kurai šogad aprit 130. jubileja, – padomju okupācijas laikā pieminēja reti. No 1929. līdz 1937. gadam viņa kā sociālo lietu komisāre pārstāvēja Lietuvu Tautu Savienības pilnsapulcē (mūsdienu Apvienoto Nāciju Organizācija) Ženēvā.

Čurļoņa vārdu un māk­slu pazina visā bijušajā Padomju Savienībā. Mūsdienās pat grūti iedomāties tādu situāciju – 1975. gadā krievu astrofiziķis Nikolajs Čerņihs, kurš strādāja Ukrainas PSR observatorijā Krimā, Čurļoņa vārdā nosauca asteroīdu nr. 2420… Starp citu, Čerņihs kopumā atklāja 537 asteroīdus un tos nosauca dažādos nozīmīgos vārdos, tostarp godinot gan Rīgu, gan Puškinu, gan Rērihu… 1964. gadā lietuviešu alpīnisti Čurļoņa vārdā nosauca 5794 metrus augstu Pamira kalnu grēdas virsotni.

Rīgā pirmā nopietnākā iepazīšanās ar Čurļoni aizsākās jau 1910. gada aprīlī, kad Baltijas tautu tuvināšanās nolūkos tika sarīkota lietuviešu mākslas izstāde ar tā laika spēcīgākajiem lietuviešu mākslas darbiem, arī 28 Čurļoņa gleznām. Nu jau vairāk nekā gadsimtu daudzi latviešu mākslinieki un komponisti savā daiļradē ir iedvesmojušies un apbrīnojuši kaimiņzemes mākslinieku.

 

VĒRTS REDZĒT KAUŅĀ

M. K. Čurļoņa Nacionālais mākslas muzejs – patstāvīgā ekspozīcija, vairāk: http://www.ciurlionis.lt.

M. Žilinskas mākslas galerija – līdz 30. aprīlim apskatāma izstāde “Sejas no pagātnes” no grāfu Oginsku kolekcijas.

A. Žmuidzinavičjus kolekcijas muzejā – līdz 17. janvārim Sofijas Rickevičjūtes mākslas instalāciju izstāde “Vasaras vēji”.

5. februārī Kauņas filharmonijas zālē notiks Kauņas pilsētas simfoniskā orķestra un Kauņas valsts kora “Orķestra dzimšanas dienas koncerts”.

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+