Mobilā versija
+5.5°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
5. marts, 2013
Drukāt

“Cylvāki ir zemis zīdi” 


Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Emīlija Kalvāne (1944) dzimusi Ludzas apriņķa Mērdzenes pagastā, bet lielāko daļu mūža nodzīvojusi Rīgā. Dzeju rakstījusi jau kopš jaunības, M. Ķempes laikos darbojusies Jauno autoru apvienībā, taču krājums neiznāca ideoloģisku apsvērumu dēļ.

 

Latgaliski raksta kopš 1995. gada, dzejai pārsvarā garīga ievirze. Regulāri publicējusies “Tāvu zemes kalendarā”, almanahā “Olūts”, pārstāvēta latgaliešu dzejas antoloģijā “Susātivs”. 2003. gadā iznāca dzejoļu krājums “Lobuo dīna”, nu klajā laists otrais – “Atvosora” (nominēts Latgales kultūras gada balvai “Boņuks”). Komponists Ontons Matvejāns komponējis aptuveni 50 E. Kalvānes dzejoļus. Rak-sta arī komēdijas (piem. “Rupucs zem deča”), ko ar atzītiem panākumiem uzveduši amatieru teātri Latgalē.

 

– Parasti dzejot sāk agrā jaunībā. Kā tas nākas, ka pie jums dzeja atnāca pusmūžā?

E. Kalvāne: – Dzeja pie manis atnāca agrā bērnībā; galvā bieži vien vārsmojās manas bērnišķās pārdomas un arī no vecākiem brāļiem dzirdētās nejaucības. Par tām gan bieži dabūju mātes atzinību pēriena veidā. Kad apguvu rakstītmāku, bija vieglāk distancēties no bargās cenzūras. Taisnība gan, ka līdz pašatzītam līmenim, kad savus vārsmojumus atļāvos saukt par dzeju, man tiešām bija jānoiet autodidaktiskas mācības ceļš pusmūža garumā.

Esmu gandarīta, ka neizšķīdināju Dieva dotā talanta trauslos iedīgļus ūdeņainās peršās, bet ilgi un pacietīgi pa drupačai vācu kopā, audzēju un radināju pie savas sirdsbalss intonācijas.

– Ko jums nozīmē Latgale?

– No dzimšanas līdz 19 gadu vecumam Latgale man bija vienīgā dzimtene, kur uz visu mūžu saglabājušies pirmie iespaidi un nedziestošas atmiņas par galvenajām vērtībām manā dzīvē: tēva nams, mātes valoda, paaudžu mijiedarbība, sakņu apzināšana, aizgājušo piemiņas godināšana. Nereti man jautā, kāpēc rakstu latgaliski. Atbilde likumsakarīga – esmu latgaliete un ar to lepojos. Es domāju un naktīs sapņoju (nereti pat murgoju) latgaliski, kāpēc lai šīs izjūtas rakstveidā izliktu citādi? Protams, tajā pašā laikā neignorēju savu valsts valodu – kopnacionālo. Sava Kalnciema kultūras nama vajadzībām rakstīju gan dzeju, gan komēdijas, gan savulaik – rakstus vietējai avīzei, gan uzvedumus bērnudārzam kopnacionālajā valodā. Pēdējā laikā (ne)veselības dēļ atpalieku no aprites…

– Līdzās dzejai, kas nereti ir ar garīgu ievirzi, rakstāt arī komēdijas. Kā šīs divas jomas sadzīvo?

– Garīgā dzeja atnāca nesen, apmēram pirms desmit gadiem, un drīz vien pārvērtās par dziesmām latgaliešu dižgara A. Matvejāna mūzikas ietvarā. Šī sadarbība bija vērtīgākais un skaistākais posms manā dzīvē.

Tajā laikā piedzīvoju vairākas atklāsmes, kas totāli izmainīja manu dzīvesveidu. Tās darīja mani stipru savās nelaimēs un pārdzīvojumos, jo iemācīja mani visu darīt Dievam par godu un katru dienu dzīvot kā pēdējo; bez nopūtām un vaimanām – par ko man tas?

Kad apstākļi tuvināja pilnīgam fiziskam un garīgam sabrukumam, Dievs man deva spēcīgu antidepresantu – labu humora izjūtu, kas ļāva pasmieties reizēs, kad asaras lija un elpa žņaudzās ciet. Sāku smieties par dzīves negācijām, un līdzcilvēki smējās man līdzi. Tā radās komēdijas, kas pieprasītas Latgales amatierteātros. Ļauju tās iestudēt bez kādiem atlīdzības noteikumiem un esmu gandarīta, ka mans humors nevis moralizē, bet palīdz dzīvot šajos sarežģītajos manas mīļās zemītes atlabšanas laikos.

 

***

Cylvāki ir zemis zīdi,

Zīdūt, dvēseleite, dzīdi!

Prīcā tai kai ceiruļs laistīs,

Osoruos kai rosa – skaisti!

 

Dzīdi, dvēseleite! Dzīžūt

Dzīsme paleidz pacīst, pīdūt,

A kod tu naidā īsadedzi,

Mīlesteibys nasaredzi.

 

Taisnī, grieceigī i svātī,

Vysi Dīva rūku sātī,

Asam Muorys zemis zīdi,

Dzīdi, dvēseleite, dzīdi!

 

Nabādoj, ka uora pļovā

Myuža zīdiešona tova,

Nav nikaidi trādi-rīdi,

Kod caur suopi prīcu dzīdi!

 

Leita laiks Kuorsavā

Tymsi muokūni

Sauleiti giusta,

Zibiņs gaisu

Ar peicku škyusta.

 

Vaca sīva

Pi Kristus mūcenis

Lyudz sirsneigi Dīva,

Lai pažāloj vuoluos

Sakostuo sīna,

Lai dūd jai nūceju

Svīdruotū prācu sorguot,

Atlaist grākus

I nasūdeit puoruok borgi.

 

Bet bierneni šaļtim

Pa syltom paļtim

Kai zvierbuli perās

Zam dubultuos dzeļvēdzeris.

 

***

Mīlesteiba nanūvecej,

Viņ ar godim vairuok zyna:

Izlīk rūku tev iz placa,

Sasyldūt vairs nadadzynoj.

 

Mīlesteiba napīkust

I naskrīn vairs kai aizsvyluse.

Viņ, aplykuse placu skustu,

Dasāst tyvuok vieja pusē.

 

Mīlesteiba nasakleivoj

Zam puori darejumu nostys,

Jei caur pīdūšonu dzeivoj

Dziļuos uzticeibys krostūs.

 

Atvosora

Apklusušys laksteigolys,

Ceiruļam seņ kņuobeits cīt.

Vosora kod ceļa golā, –

Vēļ maņ atvosora zīd.

 

Mikeleits nu reita rosys

Rūžukrūnī zeilis ver.

Bite zīdam mada prosa,

Saulis spāka atsadzer.

 

Zīdi, muna atvosora,

Cikom tevi solna kluos! –

Naskumšu, kod īvys zorūs

Cytim ceiruļs trailynuos.

 

Latgolai

Mes zīdēsim solnā, mes dzīduosim prīkā i bādā.

Mes smīsimēs osoruos, rauduosim prīcuodamīs.

Mes vessim pi oltora moz ticeigūs sovūs pādūs,

I sūli pa prīšku pats Dīvs myusim naradzams īs.

Kod aizīsim myužeibā, nabyus tys pasauļa gols:

Vēļ rudzi brīss teirumā, pakolnā vuolyudze skrīs,

Bārns atdareis muti, sauks Latgolu myusejā bolsā,

I atbaļss, caur sirsneņu treisādams, atsasauks.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+