Ekonomika
Īpašums

Lietuvieši nostiprinās Kurzemes krastā 16

Foto – Valija Beluza

Ik pa brīdim uzvirmo neapmierinātība, ka lietuvieši iekāro mūsu valsts teritoriju, īpaši novados, kas tuvāk jūrai. Taču Eiropas Savienības likumdošana nevienam ES pilsonim neliedz kādā dalībvalstī iegādāties īpašumu, turklāt paši vien tos viņiem esam pārdevuši, un šoseju malas joprojām izraibina uzraksti “For sale”.

Divvirzienu kustība

Abpus robežai dzīvojošie migrē arī, lai apciemotu radiniekus un sakoptu aizgājēju kapa vietas: gadsimtu ritumā nāburgi precējušies krustu šķērsu. Tāpat vilina biznesa, iepirkšanās un atpūtas iespējas. Lietuvieši augstu vērtē Kurzemes pludmales: uz teju 2,9 miljoniem Lietuvas iedzīvotāju ir tikai aptuveni 40 kilometru jūrmalas. Ja sezonas laikā Palangā cilvēki spiežas kā siļķes mucā, kāpēc gan nedoties pārdesmit kilometru tālāk?
Pretējā virzienā kursē mūsu tautieši. Daudziem vēl atmiņā padomju varas norieta periods, kad mūsu veikalu plauktos vējš svilpoja un šoseju uz kaimiņzemi sauca par dzīvības ceļu.
Rucavas novada Palaipes (ciems Kurzemes galējos dienvidrietumos) iedzīvotāji uz Lietuvu dodas regulāri: līdz leišu robežai tikai viens kilometrs. Tur var nodot depozītā tukšās plastmasas pudeles, izdevīgi iepirkties lielveikalos “Akropolis” un “Lidl” un mājupceļā pamieloties iecienītajā krogā “Jozis”. Aizbrauciet uz Kretingu, paskatieties, kā cilvēki dzīvo mazpilsētiņā! Kafejnīciņas, izklaides no vienas vietas, privātmāju verandās tirgo kūpinātas zivis. Dienvidu virzienā vērts stūrēt arī, lai parādītu bērniem krāšņo Jūras un Dzintara muzeju, delfināriju. Lina izstrādājumu klāsts pie viņiem ir apskaužams, kaimiņzemes labumus uzskaita leišmalē dzīvojošie.

Papes magnēts

Iebraucot Latvijā, automašīnas ar citu valstu, galvenokārt Lietuvas numurzīmēm, parasti veic kreiso pagriezienu un dodas virzienā uz Papes ezeru un dabas parku. Pēc desmit, divpadsmit kilometriem ir atpūtas bāzes, kempingi, viesu nami. Pludmales kafejnīcas “Amber Wind” īpašniece Dina Alberta smej, ka grantētais putekļainais ceļš kā filtrs atsijā izlepušus tūristus no skarbās piejūras vides cienītājiem. Lietuvieši esot viņas mīļākie klienti: bez tiem biznesiņš nemaz nevarētu pastāvēt.
Galvenajā pieturvietā “Dzintarvēji” jeb Fišerejā, kas 1939. gadā tapusi zivju pieņemšanai un pārstrādei, vasaras sezonā darbojas Tūrisma informācijas punkts, laivu, katamarāna un velosipēdu noma, ko piedāvā Rucavas novada Lauku attīstības biedrība.

Braucot uz atpūtas bāzi “Pas Antana”, aiz muguras un pretī tikai velosipēdi un automašīnas ar LT numurzīmēm. Būtu vēl vairāk, ja ne putekļainais ceļa segums.

Zuļe un Antans Eiduki stāsta, ka “krievu laikos” šeit darbojusies Šauļu autobusu parka atpūtas bāze. Antans sākumā vadājis atpūtniekus, vēlāk strādājis par komandantu. Kad uzņēmums vairs nespējis bāzi uzturēt, to privatizējis un abi pārcēlušies uz pastāvīgu dzīvi. Pēc precēm un medicīnas pakalpojumiem dzīvesbiedri dodas uz dzimteni: gan lētāk, gan vieglāk savu vajadzību izklāstīt. Divās mājās ir četrdesmit gultasvietu, sanitārais mezgls, duša un virtuve – atsevišķā ēkā. Kolektīvai lietošanai. Latvijas pilsonim Antanam ir licence zvejošanai, zivis uz vietas nokūpināmas. Kā magnēts lietuviešus piesaista demokrātiskās cenas, pagalma iekārtojums viņu nacionālajā stilā, iespēja kontaktēties dzimtajā valodā. Vietu iecienījuši vidējās paaudzes cilvēki, kam svarīgs miers un aptuveni 300 m attālais jūras krasts. Jauniešiem esot vajadzīgas pramugas (izklaides – no lietuviešu val.).
Arī tālāk vīd kempingi un viesu nami. Gan lepnāki, gan pieticīgāki. Pagalmos cilvēku un mašīnu kā biezs.

Ļuda un Jonas Rapalis no Kauņas šeit pirms gadiem četrdesmit iegādājušies piekrastes zvejnieka saimniecību, kā paši atzīst, apejot likumu – nokārtojot mantojuma līgumu. Pie mājām “Agatniekiem”, kur lietuviešu ģimene mīt no aprīļa līdz novembrim, uzraksts lietuviski brīdina, ka privātā teritorijā iebraukšana aizliegta. Mastā plīvo Latvijas un Lietuvas senais karogs. Lietuvas pilsonis Jonas uzsver, ka šis, ar dižkungu Vītautu zirga mugurā, ir viņu zemes īstais karogs. “Runāšu ar jums tikai latviski: kādos ratos sēdu, tādu dziesmu dziedu. Mazmeitai Barbarai Onai iesaku mācīties arī ķīniešu valodu: nākotne pieder cilvēkiem, kuri saprotas bez tulka palīdzības,” Jonas pēc profesijas ir psihologs, tāpēc nav brīnums, ka ar latviešiem satiek ļoti labi. Sevi viņš sauc par brīvo strēlnieku, jo padomus karjeras stratēģiskajā plānošanā sniedz gan dzimtenē, gan Latvijā.
18. gadsimta otrajā pusē būvētā dzīvojamā ēka ar niedru jumtu rūpīgi atjaunota, čukurs ticis pie jumja zīmes, virs pagraba izbūvētas atpūtas telpas dēliem Tomasam un Jonasam un trīs mazbērniem. Klētī un bijušajā aitu stallī manāma cilvēku klātbūtne. Atpūšas te gan radi, gan draugi, vīrs sazvērnieciski piemiedz ar aci. Blakus dzīvojošie lietuvieši savas mītnes izmantojot līdzīgi. Uzņēmējdarbību reti kurš reģistrē, jo viņiem šķiet,ka nodokļu nauda neieripo vietējās pašvaldības maciņā.

Taču tieši iedzīvotāju ienākuma nodoklis no saimnieciskās darbības, tāpat kā zemes un ēku nodoklis, kas lauku tūrisma pakalpojumu sniedzējiem ir augstāks nekā privātmāju īpašniekiem, nonāk pašvaldības budžetā, tātad rada iespēju uzlabot vietējo ceļu stāvokli, veicināt infrastruktūras attīstību.

Jāsāk ar likumiem

Rucavas novada pašvaldības vadītājs Jānis Veits vispirms atgādina, ka 1921. gadā kaimiņvalstis apmainījušās ar teritorijām. Lietuviešiem atdota Latvijai piederējusī Palanga un Sventāja, bet ar to nepieticis. “Vajadzēja rekreācijas zonu paplašināt uz mūsu pusi. Valdošie vēji ir no dienvidiem, un rūpnīca “Akmenes cementas” un Ignalinas atomelektrostacija uzceltas pie robežas. Astoņdesmitajos gados no tankkuģa avārijas laikā izplūdušais mazuts sabeidza piekrasti, domājām, vai vēl būs iespēja tūrismu attīstīt, bet izdevās naftas produktus savākt un apbedīt ar māla kārtu izoderētā katlavānā.” Cerīgs bijis Baltijas valstu ostu apsaimniekošanas projekts, kur Papes osta vairāk būtu glābšanas osta – avārijas seku likvidēšanai. Mainoties prezidentiem, plāns augstā līmenī vairs nav pacelts. “Kad strādājām pie Papes un Jūrkalnes attīstības projekta, profesors Valdis Segliņš ieteica apskatīt, kā jūras piekrasti attīstībai izmanto Lietuvas Nidā (Nida ir arī mūsu pagastā). Neringas pašvaldība paaugstinājusi maksu par vieglās automašīnas iebraukšanu aizsargājamā dabas teritorijā – Kuršu kāpā. No jūnija līdz augustam tā ir 20 eiro, līdz ar to infrastruktūra tur sakārtota.”

Arī Rucavas novadā domā, kā attīstīties. Ir rakstīti projekti par zonējumu piekrastē, zvejnieku nobrauktuvēm, atpūtas vietām, to iezīmēšanu kartē un reālu izbūvēšanu. Jāizmanto arī LEADER projekta iespējas velosipēdistu celiņu izbūvēšanai. “Jā, tas ir fakts, ka lietuvieši piekrasti izpērk, pakāpeniski tur veic būvniecību, un vietējie iedzīvotāji jau uz rokas pirkstiem saskaitāmi. Kāpēc lietuvietis var iegādāties zemes gabalu, villu un luksusa mašīnu? Pļaujot taku ap Papes ezeru, ievēroju, ka sagrabējušās mašīnas ir ar Latvijas numurzīmēm. Vai to esam pelnījuši? Uzskatu, ka esam gudra un strādīga tauta, tikai mums kaut kas nav kārtībā. Pašvaldība pagastā ceļ to līmeni, kas paceļams, bet tā nevar regulēt akcīzes nodokli, kas Lietuvā jau iekļauts degvielas cenā, un nevar atļaut zvejot lašus, ko drīkst Lietuvas pusē. Pie mums viens gāzes balons maksā tikpat cik Lietuvā divi.”

Pārstrādātajā Rucavas teritorijas plānojumā neitrālā zona ir samazināta, parādījušās parka un lieguma zonas, kur būvēt vispār nedrīkst. ES nozīmes aizsargājamo teritoriju tīkls “Nature 2000” paredz kompensāciju, bet tā neatsver iespēju konkrētajā vietā izdzīvot. Vari sēdēt uz soliņa, vērot saulrietu, klausīties putnu dziesmas, bet, ja tev neļauj būvēties, īpašumam nav jēgas. Attīstībai un dabas saudzēšanai jābūt samērīgai, attīstību sekmējošai, pārliecināts J. Veits.

“Lietuvieši īpašumus kaut kādā veidā pārpērk, kādreiz to pierādījām caur tiesu, bet nu Rucavai ir sava būvvalde, kas seko katram būvniecības objektam un ceļ trauksmi. Lai pašvaldībai būtu vairāk līdzekļu attīstībai, domājam par iebraukšanas maksas ieviešanu, bet pirmajā lasījumā politiskais lēmums nebija veiksmīgs. Jāsāk ar nodokļu sistēmu, jau ievadītas sarunas ar VID. Ja būs lielāki ienākumi, varēsim sakārtot infrastruktūru. Šobrīd cilvēks, piemēram, ceļ privātmāju, bet iekārto tajā viesu namu. Mēs nedrīkstam bez saimnieka atļaujas iet privātā teritorijā un skaidrot, vai visi tur sabraukušie ir brālēni, māsīcas un citi radi. Pretenzijas mums ir arī pret to, ka savus gružus vasarnieki izgāž konteineros Rucavas centrā. ”

Zemes tirgu regulē likumdošana un pirktspēja

“Lietuvieši, kuri pašlaik lūkojas pēc īpašuma Nīcas novadā, ir ārsti, zobārsti un juristi. Jūrmalciemā pēc iedzīvotāju reģistra ir aptuveni 260 vietējo iedzīvotāju. No 160 zemju īpašumiem tur lietuvieši ir nopirkuši sešus,” informē Nīcas novada domes priekšsēdētājs Agris Petermanis.

Par citām vietām novadā – Grīnvaltiem, Pērkoni, Bernātiem, Kalnišķiem, Nīcu, Klampju ciemu un Rudi – kaut arī tās atrodas netālu no jūras, šobrīd neesot intereses. “Lietuviešiem ir izsniegtas trīs vai četras būvatļaujas, un viņi būvēs, ko paredz teritorijas plānojums, lielākoties – dzīvojamās ēkas. Pērn kāda rīdziniece, kurai pieder vasaras māja Jūrmalciemā, sacēla trauksmi par to, ka blakus būvēties grasās lietuvietis. Objekta iecere bija nodota sabiedriskai apspriešanai, jo pēc teritorijas plāna tur drīkstēja celt nevis dzīvojamo māju, bet gan darījumu iestādi. Viņš to nosauca par laivu nomas ēku. Vai cilvēks tiešām laivas nomās, tirgos – tas tālāk ir viņa bizness, bet atvaļinājumu tur pavadīs noteikti un par īpašumu kā darījumu iestādi maksās lielāku nodokli.”

Mājas no Liepājas līdz Bernātiem galvenokārt uzbūvētas līdz neatkarības atgūšanai, un daudzviet pie zemes gabaliem vīd uzraksti “Pārdod”. Bet uz jautājumu, kāpēc nepērk latvieši, nav atbildes. “Dažs novadnieks papukst: nepārdodiet zemi lietuviešiem. Taču zemes pirkšana un pārdošana notiek saskaņā ar likumiem,” uzsver Agris Petermanis.

Nīcenieks Jānis Roga lietuviešu interesē par īpašumu iegādi neredz nekādu problēmu: “Tā ir normāla tirgus situācija, solis attīstības virzienā, un ar aizliegumiem neko nevar panākt. Būtu pirktspēja, arī latvieši pirktu īpašumus gan te, gan citā valstī. Ja esam nespējīgi, to izmanto citi.”

Liedagā pie Pērkones sastaptais Dainius Lauziks kopā ar meitiņām Emiliju un Adeliju šeit jau trešo vasaru pavada atvaļinājumu: “Meitenes man jautā, kāpēc mēs nedzīvojam pie jūras. Nopirkt te māju nevaru, bet noīrēt istabu viesu namā gan. Cenas ir zemākas nekā Palangā, pludmale daudz klusāka un tīrāka.”

Vairāk kopīga nekā atšķirīga

Visgarākā robeža (588 km) Latvijai ir ar Lietuvu, un no baltu valodām tieši mūsējām ir tuvākā radniecība. Lietuviešiem gadskārtu nosaukumi gandrīz kā latviešiem: pavasaris, vasara, ruduo, žiema.

Krišjāņa Barona “Latvju dainās” apkopoti 460 tautasdziesmu varianti ar leksēmu “leiši”. Tā apzīmē ne tikai etnisko piederību, bet dažreiz arī Sēlijas vai Zemgales iedzīvotājus. Par vārdu “leitis” ne mazums šķēpu krustots. Daži uzskata, ka tas ir vēsturisks vārds, no senā pašnosaukuma leičiai, citi tajā saklausa nedaudz nicīgu pieskaņu. Jonas Rapalis zina, ka leiši bijuši stipri un drosmīgi puiši, nodevu, nodokļu ievācēji, Latvijā diskusija par vārda politkorektumu aktualizējās 30. gados, latviešu valodas eksperti Jānis Endzelīns un Juris Plāķis turējās pie “leišiem”, praksē bieži vien lietoja abus vārdus, un tikai pēc kara oficiālos tekstos pilnībā pārgāja uz “lietuviešiem”.

Ja vēl nav nogaršots baltais sviests jeb leitis, jābrauc uz Rucavu pie Mirdzas Ārentas. Viņa ir ne tikai baltā sviesta meistare, bet arī seno adījumu rakstu zinātāja. Vai tik jestros cimdu rakstus mūsu rokdarbnieces nav no lietuvietēm pašpikojušas? Lai Duvzares iedzīvotājs leiti satiktu, pietika pārbrist Sventājas upei vai aizbraukt pie brāļuka tirgus dienā.

Dažam Palangas iedzīvotājam, kur “kambaru noma” populārs ienākumu avots, izdevīgāk jebkuru kaktiņu vasarā izīrēt, pašam apmesties pierobežas kempingā un uz darbu ik dienu braukt no turienes.

Kopumā veikali, kafejnīcas un tūrisma uzņēmēji Lejaskurzemē tikai priecājas par klientiem – lietuviešiem. Pieklājīgi un sirsnīgi. Tiesa gan, temperamentīgāki, skaļāki par mums un dažkārt – nekaunīgāki. Piemēram, noīrē apartamentus viena ģimene, bet vakarā ciemos ierodas vesels tabors. Kad saimnieks palūdz ballēties klusāk, viesi prasa atļauju uzsliet teltis, kaut arī tas naktsmītnes piedāvājumā nav iekļauts. No vietējiem dzirdēta neapmierinātība, ka pludmales tīkotāji viņu sētās un pļavās bez atļaujas novieto automašīnas. Tās, protams, ir tikai nianses, ko der ielāgot, pašiem esot tūrista statusā: par tautu mēdz spriest arī pēc indivīda uzvedības.

Vairāk uztrauc pašu kuslums un īsredzība

Par īpašumu nonākšanu cittautiešu rokās viedokļi atšķiras. Sākot ar “Latvieti, nepārdod tēvzemi svešajiem!” līdz “Nevajag kā sunim uz siena kaudzes tupēt”.

Eglons Brūns, zemnieks no Otaņķu pagasta saredz dabīgu procesu: “Mūsējie negrib laukos strādāt un citus ar’ negrib laist. Bet Dievs nemīl tukšumu – nenāks iekšā lietuvieši, nāks ķīnieši vai citi. Zviedri sen jau negrib savas zemenes lasīt, īriem nepatīk ar šampinjoniem ņemties, un tur brauc strādāt cilvēki no Latvijas. Pats Vācijā naudiņu pelnīju, citādi nebūtu māju saremontējis un jaunu dārzu iestādījis. Bet, ja latvietis saka – pārdošu visu un braukšu prom pavisam, tā ir šaurās pierītes domāšana. Esam pārāk izlepuši, naudu saņemt gribam, bet ne par reāli padarīto. Lietuvieši ir čaklāki, uzņēmīgāki par mums, prot gan tirgoties, gan strādāt. Man blakus dzīvo divas dūšīgas lietuviešu ģimenes – darbojas ar lopiņiem, zemi apstrādā. Varbūt ārzemniekiem zemi vajadzētu nevis pārdot, bet iznomāt. Jo šobrīd ir tā – kam nauda, tas rīkojas. Ko nevar nopirkt par naudu, var pa lielu naudu.”

Skatres piemājas saimniecības “Strautu” saimnieki Miķelis un Austra neslēpj satraukumu: “Sanāk, ka latviešiem neko nevajag. Pape un Nida jau iztirgota. Kam uzņēmība, lai šeftē. Lietuvieši māk domāt un saimniekot, pie mums daudz klajumu, izcirstu mežu. Skaudība tautiešu starpā progresē, bet daudzi uz ārzemēm aizbraukušie neatgriezīsies un bērnus latviski nemāca. Pilsētniekiem ir tendence pirkt vecās lauku mājas, bet lauksaimniecības zemi mūspusē izmanto lielākoties dāņi. Mēs audzējam ģimenes vajadzībām, neko nepelnām, bet minimālais iedzīvotāju ienākumu nodoklis no saimnieciskās darbības 50 eiro gadā vienalga ir jāmaksā un degviela jāpērk dārgā. Varbūt latviešu tauta iznīcībai nolemta?”

Galerijas nosaukums

Uzziņa

Lietuvieši ir Ziemeļeiropas tauta, kuras prāvākā daļa dzīvo Lietuvā. Liela lietuviešu diaspora dzīvo ASV, lietuviešu minoritātes ir Baltkrievijā, Polijā, Dienvidamerikā un bijušās PSRS valstīs. Kopā vairāk nekā 4 miljoni cilvēku sevi uzskata par lietuviešiem. Vairākums ticīgo ir Romas katoļi, nelielas protestantu minoritātes ir Biržos un Ķēdaiņos.

Pēc iedzīvotāju reģistra datiem 2015. gadā Latvijā dzīvoja 27 423 lietuvieši (1,3%). Vairākums novados gar Latvijas–Lietuvas robežu, Jelgavas, Liepājas pilsētās, Lejaskurzemē.

####

Lauku tūrisma pakalpojumi likuma izpratnē ir lauku teritorijās vai lauku apdzīvotās vietās sniegtie viesu izmitināšanas pakalpojumi speciāli ierīkotās viesu izmitināšanas mītnēs vai citās pielāgotās telpās, kurās gultas vietu pamatskaits nepārsniedz 12 un papildu gultas vietu skaits nav lielāks par 6, kā arī ar tiem saistītie papildu pakalpojumi, kas balstās uz vietējiem kultūras un dabas resursiem.

####

Pēdējos 20 gados novērojama izteikta tendence samazināties LIZ (lauksaimniecībā izmantojamās zemes) platībai. Atbilstoši VZD datiem, uz 2016. gada 1. janvāri lauksaimniecībā izmantojamā zeme aizņem 2 352 614 ha jeb 36,5% no Latvijas kopplatības.

Vidēji Eiropā uz vienu iedzīvotāju ir 369 m2 apbūvētas zemes, Latvijā – 655 m2.

Pēc īpašuma tiesību statusa lielākā daļa zemes – 48,1% no kopējās valsts teritorijas, ir fizisko personu īpašumā un lietošanā. Nākamais lielākais zemju īpašnieks ir valsts, kam īpašumā un piekritīga ir 28,4% no kopējās platības. Juridisko personu īpašumā ir 16,3% zemju, bet pašvaldībām pieder un piekrīt – 4,8% zemju.

Tieslietu ministrija vairs neuztur informāciju un nepublicē zemesgrāmatu nodaļu informāciju par zemes īpašumu platībām darījumos ar zemes īpašumiem, kuru rezultātā nekustamo īpašumu ieguvušas ārvalstu fiziskās un juridiskās personas. Līdz ar to nav iespējams analizēt situāciju novadu pašvaldībās, kā arī to, kāds ir ārvalstu personu īpašumā esošo zemju platības kopējais īpatsvars.

Avots: Zemes politikas plāns 2016.–2020. gadam.

###

Grozījumi likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos”, kas stājās spēkā 2017. gada 1. jūlijā: 

• Izmaiņas paredz stiprināt valsts valodas prasības ārzemniekiem, kuri vēlas iegādāties zemi Latvijā. Ārzemniekiem būs jāprot valsts valoda vismaz B līmeņa 2. pakāpē. Iepriekš Saeimā atbalstītajā variantā gan fiziskajām, gan juridiskajām personām tika noteikts prast latviešu valodu vismaz A līmeņa 1. pakāpē un valsts valodā prezentēt zemes turpmākas izmantošanas plānu lauksaimniecībā, kā arī atbildēt uz pašvaldības komisijas jautājumiem.

• Pašvaldības no 2018. gada neapbūvētu lauksaimniecības zemi varēs iznomāt ar izpirkuma tiesībām uz laiku līdz 12 gadiem, nosakot nomas maksu gadā 4,5% apmērā no zemes kadastrālās vērtības. Uz šādu zemes iegādes kārtību varēs pretendēt fiziskā persona, kura gada laikā pēc nomas līguma noslēgšanas sāks zemes apsaimniekošanu. Zemi varēs izpirkt ne agrāk kā ceturtajā gadā.

LA.lv