Latvijas mākslinieki Somijā izveido unikālu skatuvi 0
Parasti arhitektiem pasūta būves, kas dzīvo pēc iespējas ilgāk. Arhitektiem Austrim Mailītim, Robertai Fišerei un māksliniekam Andrim Eglītim somi pasūtīja estrādi, kam jāiztur daži gadi un pēc tam jāatgriežas dabā.
Tāda bija arī Latvijas mākslinieku veidotā meža skatuve “Koku opera. Vējgāzes” pasaules pirmatskaņojumam, kas augustā notika vēja izpostītā meža nogabalā Kainu reģionā Somijā.
No mūku teātra pie meža teātra
Meža skatuve operai “Koku opera. Vējgāzes” ir jaunākais un viens no neparastākajiem Austra Mailīša darbiem. Laikmetīgā brīvdabas opera tika uzvesta skujkoku mežā uz koka platformām, kuras ar laiku bioloģiski sairs.
Tas ir īpašs projekts Eiropas un pasaules mērogā, kas rosina domāt par cilvēka apzināto un neapzināto saziņu ar mežu. “Neskartais mežs man ir mūžīgās dzīvības simbols. Šeit viss ir skaists un harmonisks.
Mežā nav nāves cilvēciskajā izpratnē un viena dzīvības forma viegli pārtek citā. Tas izraisa apbrīnu, šo sajūtu es mēģināju izpaust savā darbā. Šis teātris nekad netiks nojaukts, tas ir uzbūvēts, lai pārtaptu mežā un dzīvotu mūžīgi,” stāsta Austris.
Viss sākās pirms trim gadiem, kad festivālu “Sansusī” apmeklēja Mustarindas mākslinieku un zinātnieku rezidences dibinātājs Anti Majavs un noskatījās komponistes Annas Ķirses “Koku operu”. Izrāde aizkustināja somu mākslinieku, un viņš nolēma to uzvest Somijā. 17.–18. augustā tur notika pirmās brīvdabas izrādes. “Māksla var mainīt pasauli un šī opera deva balsi dabai,” atzīmēja Anti, kura uzvārds, starp citu, no somu valodas tulkojams kā bebrs…
Kā tapa ideja
Somijas ziemeļos klimata pārmaiņu rezultātā ziemās bieži vien zeme nesasalst pietiekami dziļi. Slapjš sniegs, sasalstot koku galotnēs, izveido lielus apledojuša sniega blāķus, kas bieži nolauž koku galotnes un reizēm arī nogāž kokus ar visām saknēm.
“Tieši vējgāzes ņēmām par pamatu, būvējot dabas koncertzāli. Domājām, kā izmantot vēja izgāztos kokus, kā izveidot scenogrāfiju, kas saistīta ar vēju un gaismu. Iedvesmai studēju arī sāmu bungu arhaiskos zīmējumus, kas ataino viņu pasaules modeli un šamaniskos meža rituālus. Kaut ko no arhetipiskās meža godināšanas izjūtas, cerams, izdevās radīt.”
Radošā grupa atrada dabisku amfiteātri. Pēc fotofiksācijas Rīgas studijā tika izveidotas skices, fotokolāžas un 3D modeļi un rasējumi. Izaicinājums bija operas skatuvi dabiskā mežā papildināt ar arhitektoniskiem un scenogrāfiskiem elementiem, lai neizjauktu meža haotisko kārtību.
Būvēt saudzējot
Somijā darbs notika mākslinieku rezidences darbnīcās, kur tika gatavotas detaļas un konstrukcijas. Skatuves pamatbūvi veido sešas platformas, kas tika brīvi izvietotas vidē. Tās veidoja no apdedzinātām brusām ar 5 cm spraugām. Autori nevēlējās izmantot metāla konstrukcijas un ķimikālijas. Tādēļ koka detaļas tika sastiprinātas ar dažādu veidu salaidumiem un tapām.
Pret kukaiņiem un atmosfēras iedarbību koku aizsargāja ar apdedzināšanu, kas piešķīra izrādei nepieciešamo melno toni. Konstrukcijām tika izmantotas izgāzto koku saknes un stumbri ar visiem zariem, kas balstīja platformas.
Trīs platformas tika pakāpienveidā izmantotas kā sēdvietas skatītājiem. Uz trim skatuvēm darbojās mākslinieki, četras nelielas platformas dziedātājiem tika paceltas gaisā, viena pat 12 metrus.
Autoriem vajadzēja garantēt vismaz piecu gadu konstrukciju noturēšanos dabiskos apstākļos. Zem platformām augošie kociņi drīz tām izsprauksies cauri, un konstrukcijas ar laiku bioloģiski sairs. Bet līdz tam laikam koncertzāle kalpos kā viens no Mustarindas dabas taku maršrutiem.
“Atskatoties uz projekta tapšanu, jāsaka paldies koktēlniekam Artim Rubuļņīkam, manam novadniekam no Latgales, ar kuru kopā mēs šo neparasto darbu uzbūvējām,” smaida Austris.
“Brigāde auga. Tapšanas sākuma posmā mēs bijām tikai pāris cilvēki, bet vēlāk nāca palīgā somu namdari – uz beigām jau Mustarindā rosījās apmēram 50 talcinieku no Latvijas un citām ziemeļvalstīm, strādājot gan pie skatuves, gan izrādes kopumā. Pats komplekss garantēti funkcionēs vēl vismaz piecus gadus. “Zaļā teātra” kā dabas svētku svinību ideja ir suģestējoša un kāpēc šādu un vēl fantastiskāku būvi nevarētu radīt izcili skaistajā Latvijas mežā, ko apbrīno visa pasaule?” spriež Austris.
