Dabas dāvāts ceļš. Kā nodarboties ar krastošanu jeb pārgājienu gar krastu. Pieredze 1
Ejam gar upes vai kādas citas ūdenstilpes krastu, pārvaram dabas liktos šķēršļus, esam kopā ar piedzīvojuma garu… Tā ir krastošana, zaļais tūrisms. Pārgājiens ar izaicinājumu.
“Pasaulē to dēvē par coasteering, būtībā tā ir sekošana krasta līnijai. Latvijā to pirms vairākiem gadiem nodēvējām par krastošanu. Tā ir došanās pa ceļu, kas ved ļoti loģiski – maršrutu veidojusi pati daba. Termins coasteering oficiāli parādījās septiņdesmitajos gados, bet cilvēki taču allaž ir staigājuši gar upes krastiem, tas ir mūžsens dzīvības ceļš. Vienmēr bijis interesanti paskatīties, kur upe sākas un beidzas, kurp aiztek, kas tās krastos notiek tālāk,” spriež piedzīvojumu sacīkšu rīkotājs Kristaps Liepiņš.
Uz galvas Vidusjūrā
Latvijā krastošana parādījās līdz ar populāro VX piedzīvojumu sacīkšu organizēšanu. Doties gar upi, orientēties apvidū, atrast kontrolpunktu upes vidū – tas bija uzdevums līdzās orientēšanās pārgājieniem, laivošanai, velobraukšanai un virvju trasēm.
“Spēlējoties ar krastošanas nosacījumiem, radās brīnišķīgas distances. Esam izstaigājuši jūras, daudzu upju, ezeru un karjeru krastus. Pat Liepājas mola baisāko daļu, kur parasti neviens nedodas. Aiz Ziemeļu mola jūras vārtiem ir viļņlauzis, milzīgu betona bloku sagāzuma josla. Sacīkstēs iekļāvām uzdevumu šo posmu nokrastot. Nācās gan rāpties kā alpīnistiem, gan iemesties bangojošā jūrā un peldēt. Tas bija viens no ekstrēmākajiem piedzīvojumiem Latvijā, VX sacīkšu dalībnieki joprojām to atceras ar sirds trīcēšanu,” stāsta Kristaps.
Latvijā gan ir visai maz vietu, kur izbaudīt krastošanu. Citās zemēs dodas, piemēram, gar klinšainu jūras krastu, kur ik pa brīdim no liela augstuma nākas lēkt ūdenī, vai iet gar kalnu upi, pārvietojas pa tās gultni, ūdeni, kas brāžas milzīgā straumē.
Kristaps ar domubiedriem ik pavasari rīko piedzīvojumu nedēļu Sardīnijā. Viena diena tajā ir veltīta krastošanai. Tur ir klintis, akmeņu sagāzumi, vietām jāiepeld milzīgās klinšu nišās – dziļās alās, kur skalojas jūra.
“Ja gadās lielāki viļņi, rauj iekšā – tā ir īsta veļas mašīna! Šādā trasē noteikti nepieciešams hidrotērps, ķivere, arī cimdi, lai nesagrieztu rokas, jo dažviet klintis ir asas. Daudzi izmanto glābšanas vestes.
Atceros arī fantastisku krastošanu pirms daudziem gadiem Norvēģijā. Uzkāpām kādā virsotnē pa lielu klinšu sienu, tad nolēmām doties pārgājienā. Izdomājām apiet apkārt pussalai fjordā. Brīžiem vajadzēja kāpt pa pilnīgi vertikālām klintīm, aizvien augstāk, līdz bijām apmēram 50 metru augstumā virs jūras… Visbeidzot izrādījās, ka tālāk vispār nevar tikt. Atpakaļ doties negribējās. Garām brauca jahta, sākām māt, lai mūs paņem. Kad piepeldējām, viņi brīnījās – kur tad jūsu laiva?! Viņi nespēja noticēt, ka tajā vietā varētu kā citādi nokļūt,” piebilst alpīnists.
Ja kāds rauc degunu, ka mums te, Latvijā, nekā nav, viss jau redzēts, uzreiz pavaicāju – vai esi krastojis? Aizej, pamēģini!
