Uncategorized

Dabas koncertmeistars. Saruna ar mūziķi Ingu Ulmani3


Ingus Ulmanis
Ingus Ulmanis
Foto – Zigmunds Bekmanis

Tie, kuri skatās televīziju un klausās radio, noteikti būs pamanījuši mūziķi Ingu Ulmani un nodomājuši, ka viņš mainījis savu ampluā. Tomēr tā nebūs taisnība, jo Ingus galvenā nodarbošanās joprojām ir mūzika – ik vasaru Dabas koncertzāle, kur mūzika top kopā ar zinātniekiem un literātiem brīvā dabā, un “Brīnumskapis” bērniem Ziemassvētku priekšvakarā.

 

No bērnības atceros grupu “Jumprava”, vēlāk arī “Lādezers”, kurās spēlēji. Kā kļuvi par tik populāru ansambļu dalībnieku?

Ar mūziku esmu bijis saistīts jau kopš dzimšanas. Skolas laikā man bija spēcīga balss, un iedzimtais balss tembrs mani atšķīra no citiem. Pirmā nopietnā spēlēšana bija septītajā klasē, kad vēl mācījos mūzikas skolā akordeonu. Desmitajā klasē es jau spēlēju nopietnā grupā, mums bija savi fani, kas brauca līdzi uz ballītēm. Kad aizgāju mācīties uz Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolu, muzicēšana turpinājās jau pavisam citā līmenī. Izturēju ļoti lielu konkursu. Pabeidzu kā vokālists, spēlēju Līgatnes grupā “Pasažieri”, kas skaitījās labākā Cēsu rajonā. Un tad Aigars Grāvers uzaicināja uz “Jumpravu”. Vienā mirklī ar savām dziesmām kļuvām ļoti populāri – tā droši vien gadās vienreiz mūžā, jo vēl pēc tik daudziem gadiem šīs dziesmas ļaudis atceras un dzied. Pēc tam bija vairāki citi muzikālie projekti, līdz nonācu grupā “Lādezers”, ar ko tad arī noslēdzās mana rokmūziķa karjera, kaut arī uz koncertiem mūs joprojām aicina. Tas gan vairs nav tik būtiski, jo esmu izvēlējies pavisam citu muzikālo ceļu – veidoju Dabas koncertzāli un “Brīnumskapi”.

Esi viens no LTV1 “4. studijas” un arī Latvijas Radio raidījuma “Monopols” vadītājiem. Kā spēj apvienot darbu un mūziku?

Savulaik, kad nodarbojos tikai ar mūziku, mana muzikālā jaunrade sāka bremzēties. Tad es sapratu, ka man nevajag sevi tik ļoti ierobežot un vajag ļauties arī citām interesēm. Turklāt, ja darām ko vienu, tas mūs sasprindzina. Sākam baidīties no neizdošanās un nespējam atvērties kaut kam jaunam, negaidītam. Esmu secinājis, ka bieži vien pārsteidzošas atklāsmes manā darbā nākušas no malas. Lūk, vides zinātnieki man pavēra acis uz pavisam citām muzikālām grupām, kuras muzikanti parasti neklausās, jo viņiem ir pilnīgi citāda domāšana. Visi darbi ārpus mūzikas, tostarp “LNT brokastis” un lielas apdrošināšanas kompānijas mārketinga direktora amats iepriekš lielā mērā mani dzen uz priekšu, veido mazliet atšķirīgu starp mūziķiem.

Tava kuplā ģimene dzīvo Baltezerā, kur mitinās daudz slavenību. Vai pats arī tāds jūties?

Kad nesen braucu pirkt plīti, mani neviens neatpazina, tas nozīmē, ka nemaz tik slavens neesmu (smejas). Domāju, ka vispārpieņemtā nozīmē slavens arī nekļūšu, jo tas nekad nav bijis mans mērķis. Slava man vajadzīga vienīgi tik daudz, lai cilvēki atnāktu uz maniem koncertiem un uzzinātu, ko es daru.

Bet tavs prezidentu uzvārds? Neesi rados ar bijušajiem valsts vadītājiem?

Mans tētis nāk no Burtniekiem, un Valmieras pusē Ulmaņu ir gandrīz tikpat daudz, cik Kalniņu. Te šis uzvārds nav nekas īpašs. Neesmu gan pētījis, bet, visticamāk, nekādas radniecības saites nedz ar Kārli Ulmani, nedz Gunti Ulmani mūsu dzimtai nav.

Tad jau tu Baltezerā nenonāci pa blatu?

Tas bija laimīgs gadījums. Kopā ar sievu, liekot algu pie algas un ieguldot milzīgu darbu, nopirkām ieķīlātu māju un nu esam to iekārtojuši. Viens es to nevarētu. Turklāt sieva prot labāk apieties ar naudu, jo emociju uzplūdā es varu visu saņemto algu uzreiz iztērēt. Es esmu romantiskāks, viņa pragmatiskāka, un, viens otru papildinot, audzinām arī divas meitas Loti Elvīru un Līvu Anneliju, kā arī lielo dēlu Miku.

Ar ko nodarbojas tava dzīvesbiedre?

Silvija Nora ir Kanādas latviete un ilgus gadus strādājusi ANO Latvijas birojā, studējusi arī filoloģiju un vides zinības, lieliski vadījusi vairākus projektus Latvijas prezidentūras laikā Eiropas Savienībā. Bet vislielākais prieks, ka līdz šim jau divpadsmit gadus viņa vada Dabas koncertzāli – vairāk nekā 40 cilvēku lielo apkalpojošo un brīvprātīgo personālu, kas nodrošina skaņu, gaismu un audiovizuālo priekšnesumu brīvā dabā – unikālu pasākumu Eiropas mērogā. Dabas koncertzālei, kas top kopā ar zinātniekiem, mūziķiem un literātiem, piemīt filozofiska vērtība, kas ir arī mana reliģija un pārliecība. Kopā ar domubiedriem uz to esam ilgi gājuši, un te apvienojas gan pragmatiskais, gan ideālais prāts. Šā gada Dabas koncertzāle risināsies 17. jūnijā Dvietes palienē (Bebrenes tuvumā) un 30. jūnijā Burtnieku ezera krastā. Tās galvenais varonis būs dižslieka, kuras dzīve un darbošanās tiks atainota gan literārā stāstā un mūzikā, gan audiovizuālās projekcijās un dažādās laboratorijās. Tāda pasākuma nav nekur citur pasaulē. Tā ir Latvijas vizītkarte, tādēļ aicinu piedalīties ne tikai tuvākus un tālākus viesus, bet arī vietējos ļaudis, jo ieeja būs par baltu velti. Tikai silti jāsaģērbjas, jāpaņem līdzi sviestmaizes, ūdens, kabatas lukturītis un sega, uz kuras sēdēt.

Tuvojas Jāņi. Tā kā mūzikas skolā esi mācījies akordeonu, vasaras saulgriežu svinībās tu varētu būt uz izķeršanu.

Mūzikas skola vēl negarantē akordeona spēlēšanas virtuozitāti, taču Dievs man ir devis labu dzirdi, un es varu turēt līdzi Jāņa bērniem, proti, nospēlēt tos gabalus, ko Līgo vakarā visi parasti dzied. Tā nu Jāņi sanāk teju vienīgā reize mūsmājās, ja neņem vērā dažus muzikālos projektus, kad es akordeonu atkal ceļu plecos.

Kā savā ģimenē svinat Jāņus, jo parasti jau muzikanti visos svētkos ir ļoti aizņemti?

Tā tiešām ir. Bet Līgo dienas rītā mums ļoti patīk visiem aizbraukt uz pļavu, sapīt vainagus un salasīt jāņuzāles. Šis ir mūsu ģimenes nemainīgais rituāls, pārējā darbošanās gan katru gadu mainās atkarībā no aizņemtības.

 

Pieturzīmes

Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?

Bez ģimenes un mūzikas.

Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?

Sirsnīgs, filozofisks un traks.

Būtiskākais sasniegums darbā?

Dabas koncertzāle.

Labākā izklaide?

Būvniecība. Jo īpaši darbošanās ar koku, kura smarža mani fascinē.

LA.lv