Mobilā versija
+0.5°C
Zigrīda, Zigfrīda, Zigrīds
Ceturtdiena, 23. novembris, 2017
10. oktobris, 2017
Drukāt

Dabas naivais viedums (3)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Skats no Aijas Zariņas izstādes "Tavs bērns II". Priekšplānā pa kreisi – darbs "RA-dīt". 2017. Audekls/eļļa, 151 x 195 cm. Pa labi – "Aust". 2017. Audekls/eļļa, 172 x 221 cm.

Galerijā “Daugava” (Ausekļa ielā 1) līdz 14. oktobrim apskatāma Aijas Zariņas izstāde “Tavs bērns II”.

Antropologi uzskata, ka seno civilizāciju priekšstati par pasaules uzbūvi bijuši cieši saistīti ar animismu – ticējumu, ka visiem priekšmetiem, vietām un radībām ir dvēsele. Nedaudzās līdz mūsdienām saglabājušās aborigēnu ciltis joprojām Visumu uztver kā vienotu, apgarotu veselumu un atšķirībā no mums nepretstata cilvēku akmenim vai gaisam, jo neredzamais Gars, viņuprāt, caurauž pilnīgi visu. Zinātne, kā daži uzskata, tā vietā, lai mācītu cilvēkiem dzīvot harmonijā, uzstādījusi mērķi pakļaut dabu savai gribai un interesēm. Rezultātā trauslās pasaules uzbūves likumsakarību saiknes tiek izpostītas ar tehnoloģisku iejaukšanos, virzot cilvēci tuvāk kārtējai ekoloģiskai katastrofai. Neskatoties uz to, ka kopš Nikolaja Kopernika laikiem plaisa starp materiālo un garīgo pasauli jeb starp zinātni un reliģiju nepārtraukti paplašinājusies, neizpaliek arī mēģinājumi atrast to iztrūkstošu posmu, kas varētu izskaidrot pasaules uzbūvi, atkal savienojot Matēriju ar Garu. To meklē ne tikai filozofi vai reliģiski domātāji, bet arī mākslinieki. Aijas Zariņas izstāde “Tavs bērns II” arī pievēršas šai tēmai, neparastā veidā sakausējot kopā dabu, folkloru un ezoteriku.

Galerijā “Daugava” izstādīti astoņi mākslinieces šogad tapuši darbi. Apjoma ziņā nelielā izstāde vienlaikus ir atgādinājums, ka gleznotāja strādā intensīvi arī tad, kad nerīko lielas personālizstādes vai grupas izstādes, un turpina nepārtraukti meklēt vizuālas atbildes uz jautājumiem garīgajā un eksistenciālajā sfērā. Spriežot pēc nosaukuma, šķiet, ka Aija Zariņa vēlreiz atgriezusies pie Zemes bērna tēmas, ko bija iesākusi jau 2011. gadā izstādē “Tavs bērns”. Tomēr, ja ar interneta palīdzību atsvaidzinām atmiņā, kādi darbi toreiz bija apvienoti zem šā nosaukuma, jāsecina, ka šoreiz izstādes vēstījums piedzīvojis radikālas pārmaiņas. Pirms sešiem gadiem Aijas darbi bija harmonijas un miera apliecinājums un runāja par nepieciešamo saskaņu ar dabu (jeb Zemi), bez kuras māksliniece nevar iedomāties savu eksistenci. “Esmu skaistās Latvijas bērns,” toreiz rak­stīja Aija, un šajā apliecinājumā varēja sadzirdēt ne tikai viņas individuālos uzskatus, bet faktiski visas plašās latviešu ainavistu saimes vienoto balsi. Arī tagad, runājot par savām saknēm ar Latvijas zemi, skan aicinājums atgriezties pie pamatvērtībām, pie cilvēka un dabas saprašanas un simbiozes, tomēr katrs darbs izstaro pesimismu un sāpi par harmonijas atgūšanas neiespējamību.

Skatītājs atduras pret Aijas uzburto ļoti dramatisko pasauli, kurai ir šķietami pasakaina, bērnu zīmējumam līdzīga forma, taču tā vairs nenes prieku, bet pauž iekšējas šausmas un totālas destrukcijas priekšnojausmu. Māksliniece uzskata, ka tehnokrātiskā sabiedrība vairs neievēro harmoniju ar apkārtējo pasauli, kurā dzīvoja mūsu senči. Iekšējie cilvēka resursi tiek nošķirti no garīgās pasaules, kas iekodēta mūsu pasakās, ticējumos un dziesmās. Tāpēc arī stāsts patiesībā vairs nav par cilvēkiem, jo Zemes bērni šajā gadījumā ir rūķi un dabas gari, kas mājo kokos, upēs, kalnos utt. Tie ir spēki, kas palīdz matērijai saplūst ar garu, atgūstot veselīgu vienotību, līdzīgi kā Rīvas upe vienā no Aijas gleznām ietek jūrā, savienojot abas stihijas. Šis saplūšanas process arī ir māksla, kas piepilda telpu vai audekla virsmu ar radītāja domu. Gara matērijas sintēze – tā ir māksla.

Aija Zariņa, "Saullēkts Ziedaiņos". 2017. Audekls, eļļa, 266 x 150 cm.Aija Zariņa, "Saullēkts Ziedaiņos". 2017. Audekls, eļļa, 266 x 150 cm.

Vērojot, kā Aijas Zariņas gleznās saule katru vakaru mirst un noriet caur koka saknēm, lai no rīta uzlēktu no jauna koka zaros, svarīgi atcerēties, ka viņas mākslas emocionāli atraisītā maniere ir sava veida sveiciens pasaules ekspresionismam. Tas ir sveiciens transavangardam, “jaunajiem mežoņiem”, grupai “Tilts” un atsevišķi Emīlam Noldem, kā arī latviešu-krievu māksliniekam Aleksandram Drēviņam. Tas nav apzināts veltījums vai atsauce, bet norāda uz to, ka Aija Latvijas māk­slā ir viena no pasaules ekspresionisma mantiniecēm, kura savā daiļradē uzticas emocijām, nevis prātam. Un, tāpat kā pirms simt gadiem viņas imaginārie domubiedri, viņa savā glezniecībā sapņo par patiesu saplūšanu ar dabu un meklē pirmatnīgus mežus, jūru, kāpas, kas kliedz mežonīgo krāsu balsī.

Aijas daba vienmēr ir simbols un arī noslēpums, kas prasa, lai mēs to atminētu. Daba ir mistiska un pilna ar būtnēm, kuras, kā uzskata māksliniece, dzīvo kopā ar mums vai blakus tai materiālajai realitātei, ko spējam saprast un tradicionāli uzskatām par vienīgo. Bet Aijas darbos mācība par matēriju ierakstīta garajās rūķu bārdās, un radīšanas spēks jeb māksla kļūst par visspēcīgāko gara ieroci, karojot pret uzbrūkošu tehnokrātisku pasauli. Diemžēl ne rūķi, ne dabas pirmatnējais potenciāls šajās krāšņajās gleznās nedod nekādu cerību, ka situācija kādreiz mainīsies, un līdz ar to pārņem rūgta nožēla, ka, vakarā sēžot mājās uz lieveņa un vērojot saulrietu, jādomā, ka šīs skaistās debesu krāsas ir sajauktas ar gaisa piesārņojumiem un, visticamāk, pēc nākamās Zemes biosfēras katastrofas kā dinozauri izmirs arī rūķi.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Mana izstāde tieši veltīta harmoniskai cilvēka tālākai attīstībai. Padziļinot izpratni ar daudzdimensionālo matērijas dabu. Ko starp citu apliecina pēdējo gadu zinātnes atklājumi gan makro, gan mikro fizikā. Liekas tas saistas ar prāta atziņām. Tie sakrīt ar garīgā mantojuma gadsimtiem krātajām idejām. Nevajadzētu rakstītājam spriest tik aprobežoti un meklēt te trans humanitārās idejas. Tieši māksla un kultūra ir nevis emocijas atšķirt no prāta, bet tā ir cilvēka un sabiedrības tālāka attīstība- dzīves jēga.

  2. Lielisks raksts.Autoram ir pieticis laiks iedziļināties Aijas Zariņas izstādē un nodoties apcerēm par laiku, kura dzīvojam – mūsu laiku.Daba ir mūžīga un pielūgsmes vērta.

Draugiem Facebook Twitter Google+