Mobilā versija
Brīdinājums -2.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
27. jūnijs, 2013
Drukāt

Dabas vērotājs Māris Miķelsons copē atzīst divus rīkus – spiningu un grunteni

Foto - Aldis SāvičsFoto - Aldis Sāvičs

Māris Miķelsons dzimis un audzis Jaunpils pusē un savas makšķernieka gaitas sācis jau deviņu gadu vecumā, kad viņu šajās gudrībās ievadīja vectēvs vai opis, kā viņu mīļi dēvē Māris. Jaunpils puse zināma kā vieta, no kuras rokas stiepiena attālumā atrodas vairāki nelieli ezeriņi un upītes, kuros tad nu Māris arī ievingrinājis roku spiningošanā.

Protama lieta, ka arī pirmo kātu viņam nopircis opis. Māris augumā tāds ražens padevies. Fizkultūras skolotājs ieteicis vairāk pievērsties sportam. Māris tā arī darījis, un sports maz pamazām viņa dzīvē ieņēmis galveno lomu, tāpēc makšķerēšanai laika vairs nav atlicis. Treniņi, sacensības, sacensības, treniņi, tā ritējusi diena pēc dienas līdz laikam, kad pirms gadiem sešiem nejauka muguras trauma likusi no sportošanas paiet malā. Puisis, būdams enerģisks un kustīgs, tūlīt pat atcerējies par savu kaislību uz ūdeņiem, un tagad no darba un ģimenes brīvos brīžus regulāri velta ūdeņu apmeklējumiem. “Man nevajag zivis, man svarīgs ir process,” stāsta Māris. “Es varu stundām ilgi sēdēt ezera vai dīķa krastā, lēnā garā riktēt rīkus un skatīties, kā rāmajā ūdens spogulī laiku pa laikam šļakstinās zivis. Skats, kad aiz lauka, kurš pievīts ar rasā zaigojošiem zirnekļu tīkliem, no meža maliņas paceļas saules ripa, man šķiet visjaukākā ainava, kādu vien baudījušas manas acis. Dažreiz tā aizraujos ar dabas vērošanu, ka tikai copes biedra aicinājums doties ezerā izrauj no šīs sirreālās pasaules.”

Māris copē atzīst divus rīkus – spiningu un grunteni. Grunteni viņš lieto tad, kad viņa iemīļotajā Zebrus ezerā ūdens kļūst kafijbrūns un ar spiningu zivīti vairs izmānīt nav iespējams. Tad puisis grunteņu āķus aprīko ar prāvām naktenēm, beigtām zivtiņām vai to filejas gabaliņiem, ķer zandartus un nododas tik tīkamajai dabas vērošanai.

“Nakts ezera krastā ir līdzīga pasakai,” jūsmo Māris. “Karstās dienas tveices nogurdinātais ezers atdzīvojas, dienas dziedoņus nomaina naktsputni, līdz iestājas pilnīgs klusums un miers, un tikai grunteņu zvaniņi laiku pa laikam liek atrauties no dabas gleznām un doties pārbaudīt gruntenes.”

Ar spiningu Māris rīkojas veikli un pārliecinoši, šogad viņš to uzskatāmi pierādīja “Mammas dabas” atklātajā spiningošanas čempionātā Kaņiera ezerā, pārliecinoši izcīnot otro vietu. Par savējiem Māris dēvē Lilastes, Zebrus un Babītes ezeru, ļoti patīk ķert līdakas kādā Jaunpils puses privātdīķī. “Pirms Jāņiem stāvēju ceļu krustojumā un domāju, kurp doties – uz Zebru vai dīķi,” savu stāstu turpina Māris. “Nolēmu tomēr braukt uz dīķi. Šoreiz gribējās kaut ko pamainīt, paņēmu līdzi makšķeri ēsmas zivtiņām un nolēmu ķert līdakas ar dzīvo ēsmu. Saridāju makšķerīti, uzspraudu uz āķīša treknu balto un sāku vilkt raudiņas – vienu pēc otras. Sagatavoju līdaceni un, aprīkojis āķi ar spraunu raudiņu, iemetu starp ūdenszālēm. Pagāja pusstunda, bet cope nesekoja, pamainīju vietu – nekā. Tad manu uzmanību piesaistīja ūdens apļi aiz patālā niedru pudura, spiningotāja instinkts ņēma virsroku, paņēmu kātu, bet tad apjautu, ka man somā ir tikai rotiņi. Piekabināju pie pavadiņas karabīnes rotiņu un uzmetu līdz ar pašu niedru puduri. Trešā numura balts “Mepps” pieskārās ūdenim, es divreiz apgriezu spoli un jutu, ka kaut kur aizķeras, tikai, stingrāk pavelkot, ķērājs pagāja uz sāniem. Piecu minūšu cīņa beidzās ar uztveramajā tīkliņā ieslidinātu skaistu līdaku, gandrīz piecu kilogramu vērtē. Šis vakars kārtējo reizi pierādīja, ka spinings man kalpo labāk nekā makšķere.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+