Foto no personiskā arhīva

Dzejniece, scenāriste, dziesmu tekstu autore Ineta Atpile-Jugane  dzimusi 1977. gadā bijušā Balvu rajona Bērz­pils pagastā.

Lasītākie

Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli” 32

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30

Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 154

Lasīt citas ziņas

Studiju gadi Inetu atveda uz Rēzekni, kur Rēzeknes Augstskolā (RA) tika iegūts bakalaura grāds filoloģijā, kā arī latviešu valodas, literatūras un kultūrvēstures skolotājas kvalifikācija; Latvijas Universitātē iegūts maģistra grāds literatūrzinātnē. Ineta Rēzeknes Augstskolā strādājusi par Baltu filoloģijas pētnieciskā centra vadītāju, bet no 2000. gada strādā Latgales kultūrvēstures muzejā Rēzeknē – bijusi latgaliešu literatūras, vēlāk kultūrvēstures nodaļas vadītāja, bet šobrīd ir Latgales kultūrvēstures muzeja direktores vietniece zinātniskajā darbā. Inetas pirmā nopietnā dzejas publikācija – dzejoļu kopa RA jauno autoru kopkrājumā “Emociju šķērēs” (1998). Ir trīs dzejas krājumu autore – “Neatburtā uguns” (2001), “Reveranss. Sarkans uz sarkana” (2008) un “Otkon giunu sapynus” (2015). Trešais krājums ir īpašs ar to, ka tā ir bērnu dzejoļu grāmatiņa latgaliešu valodā, ko Ineta radījusi kopā ar savu meitiņu Agnetu. Grāmatā ir Inetas dzejoļi un Agnetas ilustrācijas, kā arī ievietotas mammas un meitas sarunas par katru dzejoli. Kopš 2007. gada Ineta ir Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūras/Latvijas Autoru apvienības biedre. Viņa ir arī Rēzeknes novada vokālās studijas “Skonai” uzveduma “Dasadūrt dabasim” dzejas un dziesmu tekstu autore; dziesmu klipu scenāriju autore: Sovvaļnīks – “Latgola”, “Poparts” – “Muna sirds”, “Ginc&Es” – “Rīta dzejoļi tev” (kopā ar Latgolys entuziastu grupu “Biļdis”). Inetas dzejoļi ir ļoti muzikāli, un tos izpilda daudzas Latvijas grupas un mākslinieki. Ineta darbojas arī Latgolys entuziastu grupas “Biļdis” radošajā komandā un ir scenārija līdzautore filmai “Vīna vosora deļ vysu” (2012), scenārija autore īsfilmai “Muola varā” (2013), bet šobrīd tiek strādāts pie dokumentālās filmas par Latgales dziedātāju Aiju Rimšu. 2014. gadā viņa saņēma latgaliešu kultūras gada balvu “Boņuks 2013” nominācijā “Labākā dzeja”.

– Dzejas krājums “Otkon giunu sapynus” ir ne tikai tavs pirmais dzejas krājums latgaliešu valodā, bet arī pirmais dzejas krājums bērniem. Vai ir grūti rakstīt bērniem?

Kokteilis

VIDEO. “Par šo jautājumu var piedot Kaimiņam visus grēkus.” Kaimiņš uzdod kultūras ministrei šī brīža kutelīgāko jautājumu

Kokteilis

VIDEO. Aktieris Kaspars Dumburs atklāj, vai gatavs spert nākamo soli attiecībās ar Sanktpēterburgā dzimušo draudzeni

Veselam

Zinātnieki atklājuši iemeslu, kas varētu izskaidrot gados jaunu cilvēku biežo saslimstību ar vēzi

I. Atpile-Jugane: – Jā, man ir grūtāk. Vieglāk ir rakstīt, domu neierobežojot, bet, rakstot bērnu dzeju, sanāk sevi ielikt nedaudz lielākos rāmjos – lai bērns saprastu, lai dzejolis būtu raits. Rakstot citai auditorijai, ar to vajag rēķināties mazāk, varu justies brīvāka. Bet bērnu dzejoļos var ielikt vairāk rotaļas elementu, paskatīties uz pasauli no cita redzespunkta.

– Ar kādām sajūtām sagaidi Dzejas dienas?

– Īstenībā par to nekad nedomāju. Man to atgādina telefona zvani un aicinājumi apmeklēt skolas. Cenšos apmeklēt dzejas pasākumus. Man rudens neasociējas ar Dzejas dienām. Kādreiz ļoti patika, ka pavasarī bija “Latgaliešu poēzijas dienas”. Tas bija citādi, bija cita noskaņa, jo Dzejas dienas visā Latvijā parasti svin septembrī, bet pavasarī, kad gaiss pilns plaukuma, arī dzeja skan un dzīvo citādi.

– 18. septembrī Latgales kultūrvēstures muzejā notiks Dzejas diena, kuras laikā jaunieši varēs saņemt tavas literārās konsultācijas dzejas rakstīšanā. Kā radās šī ideja?

– Katru gadu mani aicina tikties ar Rēzeknes pilsētas skolu radošajiem skolēniem, kuri kaut ko raksta. Pagājušajā gadā rīkoju veselu nodarbību, kā radoši rakstīt. Ir attiecīga atmosfēra, metodika, un visi skolēni iesaistās. Vienmēr ir kāds, kurš pienāk, lai uzzinātu ko vairāk, bet parasti jau vairs nav laika vai vēlāk kautrējas pajautāt, citreiz atsūta savus darbiņus palasīt. Tādā vecumā, kad raksti, ir svarīgs viedoklis no kāda, kurš spēj to objektīvi novērtēt, ieteikt vai vienkārši parunāt par to, par ko nerunā ar skolotāju, mammu. Tāpēc izdomājām sniegt iespēju jauniešiem individuāli tikties ar mani un parunāt par dzeju, tās tapšanu, publicēšanu. Tā es varu padalīties savās zināšanās un pieredzē. Varbūt iedvesmot kādu jaunam pakāpienam!

– Ar Valsts kultūrkapitāla fonda stipendijas atbalstu tev top un nākamgad iznāks jau ceturtais dzejas krājums “Mūdynuot muokiuņus”, kas būs latgaliešu valodā. Ko tev nozīmē rakstīt latgaliski?

– Rakstīt latgaliski ir garšīgāk, personiskāk, jā, arī ekskluzīvāk, jo labi apzinos, ka mani lasīs un sapratīs mazāk nekā tad, ja grāmata būtu latviski. Es nekad neesmu tiekusies uz milzu auditoriju. Man tas nav vajadzīgs. Tie, kurus interesē, kā es dzīvoju ar vārdu savā latgaliskajā pasaulē, savā tekstā, – tie atradīs, un ceru, ka pakāpsies tuvāk debesu līnijai, vismaz manējai.

Vēl nepublicēti Inetas Atpiles-Juganes dzejoļi no topošā dzejas krājuma “Mūdynuot muokiuņus”.

***

Jauni pakolpojumi i īspiejys spielis laukumā,

kuramā esi īmasts.

Specapgierba i aizsardzeibys dežurfrāžu vītā

vīnkuorši vuordi.

Ar jim it kai navar nikuo,

a var vysu.

Jī namoksoj vairuok par sirdsapzini,

nu dabuot var daudz.

Vysi jau gaida jaunus paviersīņus

i klopotu lobuošonu.

I naz par kū nav vairs boltu i malnu lauceņu zam kuoju,

a sorkona streipe pi horizonta dabasu dečūs.

Matamuo kauleņa vītā – dūmys.

I grybās ticēt, ka kaids ta vysu zyna.

Tu (nū)gaidi nuokamū guojīni.

A es vacūs kalendaru trauslajuos lopuos

storp mieneša fāzem i vuorda dīnom

90 dīnys

rezerveju apladuošonai.

***

Apķieru cārmyušku.

Vysi vektori skrieja

kotrs iz sovu pusi.

Kur zveinis, kur aste,

kur nārisms, kur plašummaneja.

Lātys iudiņa biletis niule

i bezkruosaina kaidreiz zyluo laguna.

Applyudušys laivys i

apskoluoti īteikumi namiert.

Namiert i namaut.

Nivīns krosts nasauc i skaļbi aicynūši nasmuordoj.

Vin zveinis daaug par jaunu.

Treša dale nu vysa – smilkts i ryugtys lasis

jaunys nedelis zvaigznuojā.

***

Nakriškonu sen nabeja

itamā vakancē.

Jei vīnkuorši klusi stuovieja

i lyudzēs.

Beja jau pyrmūdine.

Dabasūs nazkas nūklaudzieja

i sabyrza.

Lyudzu, lyudzu…

***

Līkās, es zynuoju,

ka vyss nūtiks, kai parosti.

Suokumā varēs laistīs, a piečuok luopēt spuornus.

Tys ir taipat, kai kotru reitu aut vīnu i tū pošu kūrpi,

lasēt vīnu i tū pošu lopyspusi nazkurā gruomotā,

atsagrīzt vīnā i tymā pošā teikumā,

kura golā navajag smaideņa,

tys jau lein uorā nu kotra burta.

Apbreinuot vīnu i tū pošu lūgu pret vokorim.

Braukt kotru dīnu ar vīnu i tū pošu autobusu,

sēdēt vīnā i tymā pošā siedeklī,

i nu golvys zynuot,

kas raksteits iz pretejuo siedekļa atzveltnis.

Dzert kopeju nu vīnys i tuos pošys kruškys,

kur cukura gryuds aizmirss kopeja garšu,

i drupeit par daudzi jyut kaneļa rygteibys.

Mieginuot daīt vēl tiuļuok,

nu gribeišonys sasatryukt i paīt sūli atpakaļ.

Aizmierst, ka juoaizmierst.

Dežavu.