Kokteilis
Mīli

Dabūt galvu vēderā. Kā atpazīt ciešanas, ieklausoties ķermenī, un izmantot tās savā labā 16

Foto – Shutterstock

Ciešanas nav dabiskas – neviens zvērs vai putns pēc savas brīvas gribas netiecas pēc tām. Iespējams, tāpēc, ka slinkums neļauj veikt liekas kustības, un minētie astaiņi un spārnaiņi pie ciešanām nenonāk. Ar cilvēkiem cita lieta – mēs it kā negribam ciest un tomēr dažkārt apzināti, citkārt neapzināti uzprasāmies uz ciešanām. Kāpēc?

Mēs esam audzināti ciešanu kultūrā – literatūra, māksla, pēdējos gadsimtos arī kinematogrāfija vēsta, ka galvenajam varonim (un arī varonei) īsto pievilcību piešķir ciešanu oreols. Ir vairāki mīti: sātans ir naida pilns, viltīgs un nežēlīgs, tāpēc pasaulē ir tik daudz naida, viltības un nežēlības; cilvēki ir nepilnīgi un grēcīgi, bet grēcīgajiem ir nosliece tiekties pēc varas, tāpēc iznākums ir kari, apspiešana un ciešanas.

Vainīgs prāts

Kas ir ciešanas? Ikdienā šķiet, ka dzīvojam nepārtrauktās lielākās vai mazākās ciešanās – sāpēs, raizēs, bailēs un vispārējā neapmierinātībā.

Psiholoģijā ciešanas uzskata par jūtu veidu, taču praksē pastāv arī viedoklis, ka ciešanas reāli neeksistē un ir tikai psiholoģiskas reakcijas, mūsu prātā izveidojušās bailes. Būtībā tās ir cilvēka iztēles auglis! Ciešanas savijas ar vainas izjūtu, kad sākam pārdzīvot par pagātni, ko nevaram mainīt. Līdzīgi ir ar bailēm par nākotni, jo jau atkal raizēs par to nedzīvojam šeit un tagad. Mūsu domāšana – mūsu gudrais prāts – rada ciešanas, jo tad, kad vēlamies kaut ko darīt, bet baidāmies, sākas nemitīga prāta riņķošana reālā bezdarbībā un… ciešanas pastiprinās, rodas slimības, bieži vien, piemēram, sirds un asinsvadu kaites.

Ciešanu cēlonis lielākoties ir tas, ka neizprotam savu patieso būtību, to, ko mums patiesi vajag, un jo sevišķi to, kas mums patiesi der. Ārējā pasaule (tostarp citi cilvēki) mūs nevar ietekmēt, ja mēs paši tam nedodam atļauju – neieslēdzam zaļo gaismu.

Cilvēka nervu sistēmai piemīt īpašība, ka tā laiž cauri tikai atlasītu informāciju. Bieži vien šo atlasi veic un atļauju dod mūsu bezapziņa – apziņas daļa, kuru mēs gandrīz nevaram apzināti regulēt. Pēc tam mēs brīnāmies: kā tā, es taču to nemaz negribu! Piemēram, kurš saprātīgs pieaugušais gan gribētu baidīties no zirnekļiem? Bet zemapziņā ir kāds ieraksts, kas spēj sabojāt visu dienu pēc maza zirneklīša sastapšanas agrā rītā. Tā kā zirneklis prātam nešķiet gana cienījams slikta noskaņojuma iemesls, prāts meklēs (un atradīs!) citas problēmas, par kurām uztraukties. Tā vai citādi diena ir sabojāta…

Mēs jūtam ar vēderu

Var izklausīties dīvaini, bet vēderā ir smadzenes. Mazliet gudrāk sakot, tā ir vēdera sajūta (angliski – gut feeling), kas ir mūsu pasaules uztveres sākuma (pamata) sajūta. Sava veida bezapziņas prāts, kurš spēj uztvert signālus, kas nav tieši pakļauti apziņas kontrolei. Vēdera sajūta ir instinktīva (acumirklīga), intuitīva pozitīva vai negatīva reakcija uz ārēju stimulu – vārdu, skaņu, tēlu, smaržu, krāsu vai ko citu.

Intuīcija ir dziļākās sajūtas, kas cilvēkam attīstījušās gadu tūkstošos un palīdzējušas ātri pieņemt lēmumus. Vispirms jau lai aizsargātu sevi un izdzīvotu. Kad ir neskaidras, nesaprotamas situācijas, tieši intuīcija palīdz ātri tikt skaidrībā par to, kas notiek un ko darīt.

Taču intuīciju un prātu grūti salīmēt kopā. Kad cenšamies pateikt vārdos, ko sajutis vēders, sākotnējais vēstījums it kā aizslīd projām. Bieži vien ir tā, ka sajūtam vienu, bet prāts, izmantojot mums pierastus vārdus, iestāsta kaut ko pavisam citu. Piemēram, runājam ar mums tuvu cilvēku, un pēkšņi visu ķermeni pārņem stindzinošs aukstums, sāk sāpēt galva (negatīvs signāls). Gribas pārtraukt sarunu, bet prāts neļauj – kā nu tā pēkšņi beigsi tērzēt!

Tas ir jautājums: kas esmu ES, kas atrodas starp ārējo tēlu un tēlu, kas darbojas manī? Tāpēc ir svarīgi dabūt galvu vēderā – trenēt vēdera sajūtu. Ir pat vingrojumi, galvenokārt dziļā elpošana ar vēderu, diafragmu, kas palīdz sajust saules pinumu kā sava organisma enerģijas centru un atsijāt derīgo un nederīgo tieši sev. Kas der vienam – neder citam, kas der vienā dzīves brīdī – neder citā.

Ciešanu signāli no pagātnes

Ārēju kairinātāju izraisīti ciešanu signāli patiesībā nāk no pagātnes – tie atgādina, ka mēs atceramies pat to, ko neatceramies (ciešanu signālam kājas aug ļoti dziļā bērnībā). Tāpēc jau katram ir savi signāli, kas atkarīgi no personiskās vēstures. Piemēram, vienam gaišzila krāsa ieslēgs atmiņas par mīļotās vecmāmiņas māju Latgalē (pozitīvs signāls), bet otram – par augstprātīgās sporta skolotājas tērpu (negatīvs signāls). Pagātnes signālu aktivizē tagadnē aktuāla vajadzība, tāpēc ir svarīgi izprast, vai šī vajadzība virza uz ciešanām vai dzīvīgumu.

Viss, kas darbojas mūsos, ir tēls – individuālās pieredzes pēdas, kas izraisa sajūtas, dabiskas un emocionālas pārmaiņas. Viss ieprogrammētais, nofotografētais, klasificētais, reģistrētais ir kā milzīgs bezapziņas katalogs. Šīs pēdas šķietami ir haotiskas, taču būtībā seko precīzai bezapziņas darbībai un var kā ķīlis iespiesties starp patiesajām sākotnējām sajūtām un prāta vēstījumiem.

Pretošanās noteiktiem signāliem liecina par organisma aizsardzību, pārvarot to, kas tam svešs. Kad konkrētajā brīdī atspoguļojam apziņā uztverto signālu, var iefiltrēties pagātnes vēstījums un fiksēt vienu tēlu, kurš izraisa kaut kādu, datora vīrusam līdzīgu darbību. Tādos brīžos pirmais palīgs cilvēkam ir viņš pats: jāapzinās – es zinu, saprotu, kā ir ienācis pagātnes vēstījums, un fiziski sajūtu tā nozīmi šābrīža situācijā. Teiksim, mēs vēlamies sākt jaunu darbu, biznesu, jaunu nodarbi savā brīvajā laikā, bet rokas un kājas kā sastingušas, galvā dīc ods – liecies taču mierā! Pajautāsim sev, kad un kurš mums to ir teicis. Jā, mamma, tētis, omamama tā mēdza sacīt, kad mūsu darbošanās viņiem bija neizturama.

Kas nosaka pagātnes vēstījumu atlasi? Pagātnē iegūtie kompleksi (sasaistīta dzīvības enerģija), kurus visbiežāk rada aizliegumi, salīdzinājumi, noraidījumi. Tie nogulsnējas šūnās. Katrs signāls iedarbina nervu impulsu virzību no mūsu sajūtu orgāniem uz centrālo nervu sistēmu. Prāts automātiski iedarbina jau pārdzīvotu situāciju un liek to skaidrot. Tādējādi mēs varam pieņemt lēmumu, kas nav derīgs aktuālajā situācijā, un sagādāt sev ciešanas.

Ciešanas izrauj no sastinguma

Zinot, kādas emocijas mūsos tiek izceltas saulītē, dažkārt varam no ciešanām izvairīties. Kā? Esot drosmīgiem, godīgiem pret sevi! Jāpārskata personiskā pārliecība, lai izārstētu ciešanu simptomu, lai atraisītos no apzinātas vai neapzinātas domas – tāds jau man tas liktenis.

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Ciešanas savā ziņā ir labs ceļa rādītājs: ja ciešanu simptoms (slimība, psiholoģisks nemiers, trauksme) ilgstoši neizzūd, tas nozīmē, ka kļūdāmies savā izvēlē un darbībās. Ja kļūdu saprotam un spējam to atzīt, ir lielāka iespēja mainīt izvēli. Piemēram, cilvēks izdarījis racionāli pamatotu izvēli un pieņēmis labi apmaksātu darba piedāvājumu, taču iekšējais miers dilst ar katru nedēļu, aug it kā nepamatota trauksmes sajūta, aktivizējas šķietami izārstēta hroniska slimība. Organisms signalizē – kaut kas ar šo darbu nav kārtībā. Un ir vērts to uzklausīt.

Vēl labi ir tas, ka ciešanas rāda: mēs esam dzīvi, mūsos ir dzīvības impulss, kas cenšas izrauties no stinguma un izjauktā iekšējā līdzsvara, ko izraisījusi audzināšana, mācīšana. Mēs varam izvēlēties un ļaut dzīvot dzīvības impulsam.

Tēli, kas sūta signālus, ir realitātes nesēji, bet tie nav visa realitāte – realitāte ir dzīve. Tāpēc neabsolutizēsim tēlus, necelsim tos tronī! Jāmēģina just, redzēt, kāds tēls stāv aiz muguras, kad jūtamies slikti (ir bailes, vainas izjūta vai kas cits). Ko tas mums saka, draud, pārmet? Un ko šeit un tagad, dziļi ieelpojot un sajūtot savu līdzsvaroto spēku, varam tam atbildēt?

Vērtīgi ir iemācīties pazīt fizioloģiskas pārmaiņas signāla uztveršanas brīdī: elpošanas biežumu un dziļumu, sirds ritmu, siltuma, aukstuma sajūtu utt. Apzināti just katrā mīļā brīdī. Tas nav iespējams? Ir, jo mēs taču esam dzīvi, un reāli dzīvs un jutīgs ir mūsu ķermenis.

Vide pati par sevi cilvēkam ir neitrāla – negatīvu nozīmi videi piešķir mūsu prāta vēstījumi. Ko darīt? Ja jūti sevī nevēlamu vārdu, tēlu, skaņu, izzīmē to, izraksti, izdziedi, izspēlē ar mūzikas instrumentu…

Uzzīmēto vai uzrakstīto var sadedzināt.

Signālu kultivēšana

Būsim godīgi pret sevi: vai, apzinoties savu iekšējo situāciju – ciešanu signālus, nevēršamies pie cita cilvēka, lai simulētu savas problēmas izzināšanu un tādējādi rastu mierinājumu? Gandrīz ikvienam paziņu lokā atrodams kāds, kurš regulāri vēlas paraudāt uz pleca, gari un plaši iztirzāt vienu un to pašu problēmu, taču neko nemaina, jo svarīgāk ir saglabāt likteņa piemeklēta varonīga cietēja oreolu… Šādi problēmu nevar atrisināt. Tā mēs tikai dodam sev tiesības pakļauties savām ciešanām, neuzņemoties par tām atbildību un slavinot sevi kā mocekli.

Varbūt ciešanu signālus dažkārt ir vērts apzināti pastiprināt? Jā, reizēm tas palīdz labāk saprast pamatcēloni, reizēm tāds pastiprinājums ļauj atraisīties no tieksmes ciest. Piemēram, žēlo sevi tik spēcīgi, kamēr sāc smieties… Skaties filmu, kas izraisa ciešanas, kamēr viss ķermenis kliedz – nē, man to nevajag, es gribu dzīvot un dzīvoju! Un tad izdarīt ko tādu, kas rada tūlītēju prieku.

Līdzās sliktajiem ir arī citi signāli – labie, kurus vērts kultivēt. Kā to darīt? Ja vēlamies veidot dzīves balto joslu, atsauc atmiņā labo pieredzi: to, kas izdevās, un sevišķi to, kā izdevās. Ļauj katrai ķermeņa šūnai just labo pieredzi – kā tā smaržo, garšo, izklausās, kā to jūtam savās kustībās. Tomēr patiesības pēc jāpiebilst: cilvēks, kurš pilnībā atgriezies sevī, visu uztver mierīgi un apzinās pašreizējo situāciju, viņam nevajag atmiņas un salīdzinājumus.

Protams, eksistē ciešanas, no kurām teju neiespējami izvairīties. Taču, iepazīstot savu signālu sistēmu un trenējot vēdera sajūtu, dzīvi var padarīt ievērojami baudāmāku.

Sengrieķu domātājs Platons ir teicis: jūs izgudrojāt alfabētu, lai iemācītos, kā padarīt precīzāku savu atmiņu, taču vienlaikus jūs iemācījāties, kā aizmirst savu dvēseli. Dvēsele – tā ir mūsu būtība, kuras nozīmīga pamatdaļa ir bioloģiskais organisms, kas ir patiess un rāda lietu īsto dabu, kas mums der un kas neder. Cilvēku var uzskatīt par varoni, svēto, taču viņa ciešanas liecina par to, ka viņš ir atrauts no savas būtības.

Saistītie raksti

Zīmīgi ir teicis Buda: mūsu prieki un laime ir mūsu iepriekšējo pozitīvo rīcību augļi; arī mūsu ciešanas, bēdas un nelaimes ir mūsu negatīvo rīcību sekas. Viss, ko mēs pārdzīvojam, ir mūsu pašu, mūsu prāta radītas karmas izpausme. Buda par ciešanu cēloni ir uzskatījis neapmierinātību par to, ka viss dzīvē mainās, viss ir nepastāvīgs. Tā ir būtiska mūsdienu cilvēka pretruna: vēlamies stabilitāti un vienlaikus gribam izvairīties no rutīnas, gribam jauno un vienlaikus krājam veco, gribam mainīt un vienlaikus baidāmies. Piemēram, daudzi baidās no novecošanas, taču vecums ir ļoti jocīgs jēdziens. Zinātnieki atklājuši, ka, padarot savu dzīvi daudzveidīgāku, šūnas atjaunojas. Taču mēs nereti sēžam uz ierastā komforta dīvāniņa, baidoties no pārmaiņām, un… novecojam.

Ciešanas ir arī eksistenciāla aizsardzība – attaisnot savu nepilnvērtību

Ciešanas izraisa un pastiprina pašapliecināšanās, kas pārvēršas patoloģiskā līderismā (vara par katru cenu un pār jebkuru, lai tikai nejustos maziņš un niecīgs). Kāpēc ciešanas? Tāpēc, ka varas nekad nepietiek, vajag vēl un vēl… Ir slikti, jo ne visi apkārtējie ir gatavi kalpot tādai varaskārei. Tāpat paštīksmināšanās – es esmu vislielākais cietējs, es esmu sevišķs cietējs! Reizēm cilvēki sajūsminās par to, ka redz citos savu ciešanu atkārtojumu.

 

36,6 °C konsultante ANITA LASMANE, psiholoģijas doktore, Ekonomikas un kultūras augstskolas docente

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

LA.lv