Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
16. februāris, 2016
Drukāt

Daces Pugas tekstilpiezīmes

Foto - Dainis KārkluvalksFoto - Dainis Kārkluvalks

Tekstilmāksliniece Dace Puga personālizstādē "D-Aces pie-Zīmes" ironizē par mūsdienu patērnieciskās sabiedrības spēlēm ar wish list un what to do sarakstiem.

Talsu novada muzejā līdz 6. martam apskatāma tekstilmākslinieces Daces Pugas personālizstāde “D-Aces pie-Zīmes”.

Talsu muzejs par vienu no savu mākslas izstāžu rīkošanas prioritātēm uzskata Kurzemes labāko mākslinieku izstāžu organizēšanu, arī – cerīgi jauno un aktīvo. Iespējams, tas aizsākās jau tālajā 1994. gadā, kad te pirmo reizi notika Kurzemes mākslas dienas, kas ir kā atskaites punkts Kurzemes mākslas attīstībai.

Toreiz un tagad. Ja runājam par “toreiz”, tad jāpiemin divas izcilas tekstilmākslinieces liepājnieces – Erna Ošele (1915 – 2005 ) un Anna Eltermane (1929 – 2009). Erna – izcila ornamenta zinātāja un stilīga interpretētāja, Anna – Kurzemes rietumkrasta piesātināto krāsu pielietotāja, krāšņo saulrietu ieaudēja gobelēnos.

Kā ir šodien? Vēl trīsdesmit gadu slieksni nesasniegusī, jaunā Dace Puga ir gājusi tradicionālo māk­slinieka izglītošanās ceļu. Pēc Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas seko studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās mākslas nodaļas tekstilmākslas apakšnozarē. Tur viņa ieguvusi humanitāro zinātņu mākslas maģistra grādu (2014), “Erasmus” programmas ietvaros pusgadu studējusi Ļubļanas (Slovēnija) Dizaina akadēmijā. 2014. un 2015. gadā Dace sāka piedalīties Latvijas Tekstilmākslas asociācijas rīkotajās izstādēs Latvijā un ārzemēs (Baltkrievijā, Lietuvā), arī – Vācijā. Uzņēmumā “Klippan Saule” un Latvijas Nacionālajā teātrī viņa strādāja paralēli studijām, bet pēc Mākslas akadēmijas beigšanas guva darba pieredzi Tukuma muzejā. Pašlaik Dace Puga, darbojoties izglītības programmā “Iespējamā misija”, ir skolotāja Rīgas Mākslas un mediju tehnikumā.

Mūsdienās ir kļuvis skaidrs, ka mākslinieki, arī jaunie, krāšņus lielformāta gobelēnus tik drīz neaudīs. Un tas – pat neraugoties uz to, ka neviens latvju māk­slas zinātājs nevar aizmirst gobelēna uzplaukuma gadus – pagājušā gadsimta septiņdesmitos un astoņdesmitos. Arī neraugoties uz to, ka, kā teica tekstilmākslas profesore Aija Baumane, pasaules šķiedru mākslas skatēs ir atkal jūtama klasiskās gobelēna tehnikas lēna atgriešanās. Šis samulsuma laiks bija jāpārvar. Daces Pugas izstāde vēsta par to, ka ir iespējams izmantot arī citas iespējas. Tā ir kā jauna mākslinieka piezīmes ar atskatu aizgājušajā, taču pārāk senajā vakardienā, kas sasaucas ar jauniem uzmetumiem – skicēm rītdienai.

Talsu novada muzeja “muižas zāle” ar baronu Firksu pilsētas mājas griestu gleznojumiem un patumšajām tapetēm ir vispiemērotākā telpa Daces akadēmijas studiju laika darbiem – tekstilmozaīkām (“Četras sievietes”, “Svešinieki”, “Mežģīnes”). Pateicoties izvēlētajiem spīguļojošajiem materiāliem un ornamentālajam zīmējumam, tās klusi mirdz, radot pseidosenatnes iespaidu. Eksponēts arī segas-pārklāja prototips “Mežģīnes” (2012), kas ieviests ražošanā SIA “Klippan Saule” laikā, kad Dace tur veidoja audumu dizainu firmas ražojumiem. Arī šobrīd tas nopērkams uzņēmuma veikalā, taču, iepazīstoties ar tajā piedāvāto, gribas noskumt par redzamo dīvaino gaumīgā – negaumīgā piedāvājuma proporciju, iespējams, tādēļ Dace tur vairs nestrādā.

Izstādē skatītāju vispirms uzrunā telpa ar trim lieliem digitālā gobelēna audumiem – abpusēji skatāmām (pozitīvs-negatīvs ), it kā laika skartām nodzeltējušām lielformāta fotogrāfijām un nodzeltējušām “piezīmju” lapiņām pie sienām. Tas ir Daces maģistra darbs – triptihs “Dzimtas mājvietas”.

“Cukuriņi”. “Strautiņi”. Kandavas mājas. Šis stāsts pasniegts personiski un sirsnīgi, mazliet naivi, bet trāpīgi. Mežu ieskautās mākslinieces krustmātes mājas Dursupes “Cukuriņi” palīdzējušas jaunam cilvēkam iepazīt plašo pasauli. “Aizbraucot no šī aizvēja, kur tagad visapkārt ir izcirtums, brīdī, kad suns vairs neskrien pakaļ, manā sirdī ir iestājies miers. Un es saprotu, cik daudz lieka ir mūsdienu pasaulē…” Iespējams, šī uz izstādes piezīmju lapiņām rakstītā atziņa līdzējusi arī Daces iesāktajam ceļam mākslā – ar vienkāršību un skaidrību.

Šī pati sajūta virmo gaisā arī izstādes trešajā telpā, kurā pirmajā mirklī šķiet apspēlēta veļas dienas tēma – it kā jau kaut kur izmantota… Te Dace jautri citē savus akadēmijas pedagogus, kuri šāda veida instalāciju noteikti sauktu par “infantilo konceptuālismu” vai kaut kā līdzīgi… Bet tam varētu piekrist tikai pirmajā mirklī. “Domu veļas dienas” ideja ir absolūti asprātīga: šķūņaugšā aizmirstie palagi, dvieļi, “konverti un ķisendrānas” autorei radījuši asociācijas ar mūsdienu papīru kalniem A4 un citos formātos, what to do sarakstiem, darbības nepieciešamības pamatojumiem un mērķiem, realizācijas plāniem un uzdevumiem laikā un vietā. Ir radušās jaunas saspēles: linu palags ar izšuvumu “stundas plāns” izskatās kā niknumā ārā mests un saburzīts, un spēle ar wish list(i), pēc asprātīga ieteikuma, spēlējama jau nu noteikti jaunmēness laikā, kad vēlmes vislabāk varētu piepildīties. Katrs Daces minimāli apdarinātais (visbiežāk ar izšuvumu), bieži vien pavisam novalkātais drēbes gabals rada dažādas sirsnīgi priecīgas asociācijas un pozitīvas emocijas. Svarīgākais nenomazgāsies, un, ja paliks, tad tas būs būtiski un nozīmīgi. Visaizkustinošākais darbs izstādē ir divas spoži baltas (jaunas) spilvendrānas (kā vēstules), kurām Dace līdzās ziedu izšuvumam ar savu roku “piešuvusi” savus tekstus: “Mīļais draugs…” un “Mīlestībā, Dace”…

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+