Daigas Lapānes dzeja: būt pasaules krāšņumā un starot 0
Daigas Lapānes dzejoļu krājums “Mirklis virs valodas” ir romantisks, taču šis ierastais vārds prasa precizējumu. Ja jāizvēlas būtiskākie Daigas Lapānes dzejas vārdi, tad to vidū viens no svarīgākajiem ir “mirdzēt”.
Mirdz gan Visums, gan Dievs, un tieši pasaules redzējums mirdzuma gaismā Daigai ir ļoti svarīgs. Tomēr mirdzēšana ir cieši saistīta ar vēl būtiskākām vērtībām: ar sirds siltumu, ar labestību un, protams, ar mīlestību un smalkjūtīgu pietāti pret visu apkārt esošo. Kāda mūžveca tradīcija tajā iekļauj arī Dievu kā visu vērtību kritēriju. Daigas dzeju rotā pārliecība, ka mīlestības brīnumu visvairāk sniedzis Dievs savā labvēlībā un sirsnībā. Dievs, tātad – svētums, nozīmē virsvērtības.
No Dieva izjūtas, bet, iespējams, no svētuma ieraudzīšanas pasaulē Daigas dzejā jēgpilna ir pietāte pret visu apkārt esošo. Viņas lirikas sieviete principiāli skatās uz pasauli sirds siltumā un labestībā, uztverot dzīvi kā kalpošanu garam, dvēselei. Man ļoti simpatizē Daigas dzeju caurstrāvojošā ticība gaismas mūžīgajai klātesamībai cilvēkā, kas izpaužas dažādi: gan kā rainiskais mūžīgās ritēšanas motīvs, gan kā skalbiskais puķu kults, gan kā smalkjūtīgs dabas norišu jautums, gan arī kā arhetipiska piesaiste lietum, ūdeņiem, zemei dažādos gadalaikos. Latviešu dzejai raksturīgais “Viss jau ir viens” motīvs Daigas dzejā iegūst pārlaicīgu raksturu, tuvinot to mirkļu mūžības izjūtai. Un vēl – Daigas dzejā, protams, ir arī bezgalības alku motīvs, taču pāri tam dabiska piesaiste arī laicīgajam, kurš dabiski ir vienots ar ideālo. Lasītājam Daigas dzeja jālasa lēnām, ieklausoties gan dzejas vārdos, gan to atbalsīs savā dvēselē – tad Daigas Lapānes dzeja būs sastapusies ar savu lasītāju, kuram sveši neiecietība, negatīvisms, skepse un vienaldzība. Būt pasaules krāšņumā un pašai starot – tas ir galvenais, ar ko Daigas dzeja ir nepieciešama mūsdienu vēsajā un racionālajā pasaulē.
