Kultūra
Teātris un kino

“Daile ir kvalitātes standarts.” Saruna ar Dailes teātra direktoru Andri Vītolu0


Andris Vītols.
Andris Vītols.
Foto: Karīna Miezāja

Šodien priekškaru vērs šīs sezonas pirmais jauniestudējums Dailes teātra Lielajā zālē – Reja Kūnija “Neiespējamā misija” Dž. Dž. Džilindžera režijā. Bet Mazajā zālē pirmā izrāde – Rolanda Atkočūna veidotais Ivana Viripajeva lugas “Nepanesami ilgi apskāvieni” – pirmizrādi piedzīvoja jau aizvakar, 18. septembrī. Savukārt Kamerzālē pirmais jauniestudējums – Nikolaja Korobova Luidži Lunari luga “Trīs šūpolēs” – notiks parīt, 22. septembrī. Ar šo sezonu Dailes teātris aizsāk savu simtgadi, bet apaļo jubileju svinēs nākamgad. Par šo un nākamo sezonu, teātri un dzīvi saruna ar Dailes teātra direktoru ANDRI VĪTOLU.

Kā tas nākas, ka atšķirībā, piemēram, no Nacionālās bibliotēkas, Mākslas akadēmijas un Latvijas Universitātes, jūs savai jubilejai pievēršat uzmanību pa divi lāgi?

Andris Vītols: Dailes teātris tika dibināts 1920. gada 19. novembrī ar Raiņa lugas “Indulis un Ārija” izrādi. Novembrī teātrim apritēs deviņdesmit deviņi gadi, tādējādi šoruden sākas simtā sezona.

Bet jubilejas sezona būs nākamā, kad būs apritējuši apaļi simts gadi.

Par šiem skaitļiem un to, kura tad ir īsti svinamā sezona, mums bija diskusija arī teātrī un izšķīrāmies, ka lielāko uzmanību jubilejai pievērsīsim nākamajā sezonā.

et gatavošanās jau allaž rit ilgāku laiku. Grāmatu ar pagaidu nosaukumu “Dailes virsotnes” vajadzētu sagatavot līdz šim rudenim, lai paliek vēl gads korektūrai, salikšanai, drukāšanai. Autori ir Edīte Tišheizere, Līvija Dūmiņa, Orests Silabriedis, Jānis Lejnieks. Tā stāstīs par režisoriem un skatuves māksliniekiem, bet pie hronoloģijas neturēsies, citādi, ja vēlētos aptvert visus simt gadus, vajadzētu izdot četras vai piecas grāmatas.

Šajā sezonā liela uzmanība tiks pievērsta tieši saimnieciskām lietām.

Jā, no ārpuses siltināsim aizskatuvi un skatuves torni. Taču pārmaiņas skars arī skatītāju foajē, kur tiks iestrādāti neredzami radiatori, foajē tiks siltināts jumta segums un grīda, ēkas saimnieciskajā daļā mainīs logus un durvis, tiks modernizēta apgaismes un apkures sistēma, un beigās mums tiek solīts, ka par siltumenerģiju maksāsim 25 procentus mazāk nekā pašlaik.

Lielās zāles publika rudenī un ziemā būs izjutusi uz savas ādas, ka izrādes sākumā, atveroties skatuves priekškaram, zālē ir viena temperatūra, bet, kad izrāde sākusies, pēc desmit minūtēm gaiss apmet kūleni – siltais no zāles ieplūst skatuvē aktieriem, kuriem no spēlēšanas vien jau tā ir gana karsti, bet aukstais gaiss no skatuves torņa ievirmo zālē, un dāmas sāk tīstīties šallēs.

Arī mēģinājumos, kad skatītāji nepiepilda zāli, vēji tajā svilpo ne pa jokam.

Turpmāk šo neērtību nebūs.

Otra lieta – Dailes teātra priekšlaukums. Visu laiku sarežģījumus radīja tas, ka tam ir divi īpašnieki. Teritorija tieši pretī teātrim pieder “Valsts nekustamajiem īpašumiem”, savukārt zaļais skvērs ar Irbītes pieminekli ir Rīgas domes īpašums. Nu panākta vienošanās līdz 2020. gada novembrim atjaunot šo laukumu. Metu konkursā uzvarējis arhitektu birojs “Made”. Nevienam, nākot uz teātri, nevajadzēs klupt, arī cilvēki ratiņkrēslos bez aizķeršanās varēs tam piebraukt.

Sakārtota vide sakārto arī prātu un sajūtas un, cerams, tā vairs nebūs tik pievilcīga no kultūras attālinātiem indivīdiem, kuri šad tad apgrozās teritorijā ap Irbītes pieminekli.

Un vēl viens būtisks jaunums – no 2019. gada novembra uzsāksim atsevišķu izrāžu titrēšanu angļu valodā – “Lauvu ziemā” 1. novembrī, “Salemas raganas” 21. novembrī. Ceram, ka tas varētu piesaistīt arī angļu valodā runājošu tūristu uzmanību teātrim.

Vasarā negaidīti izskanēja ideja, ka akustisko koncertzāli varētu ierīkot Dailes teātrī. Mulsināja viens aspekts – bet kā tur varētu sadzīvot LNSO, kuram koncertzāle arī iecerēta kā mājvieta, ar teātra trupu?

Kādreiz var īstenoties pat šķietami neiedomājamas idejas, ja visi pie tām ķeras kopā. Taču tagad ir saprasts, ka vienā zālē nevar būt akustiskā koncertzāle un spēlēt teātri. Tāpēc šis priekšlikums vairs nav aktuāls.

Koncertzāles specifika tomēr ir pārāk īpaša, lai to savienotu ar teātri.

Ja pārbūvētu, sanāktu, ka jaunceļamā Dailes zāle būtu aizmugurē un tai priekšā atrastos par koncertzāli pārveidotā pašreizējā lielā zāle. Īsti labi tas nebūtu. Turklāt tagad veicam manis jau minētos siltināšanas darbus par 1,7 miljoniem eiro (ES nauda un KM līdzfinansējums). Un, ja pēc pieciem vai septiņiem gadiem zāli pārbūvētu par koncertzāli, šī nauda būtu nomesta zemē.

Bet joprojām atvērts paliek jautājums par lielās zāles rekonstrukciju, jo tūkstoš vietu zāle ir par lielu. Tas nu ir skaidrs, ka dramatiskā teātrī pēdējā rinda nedrīkst atrasties tālāk par divdesmit metriem no skatuves, jo cilvēki vienkārši nevar uztvert aktieru sejas pantus.

Bet Dailē pēdējā rinda atrodas apmēram 30 metru attālumā. Tāpēc atklāts paliek jautājums – vai domājam par jaunu skatuvi skvērā blakus teātrim, vai varbūt saimnieciski prātīgāk būtu transformējama lielā zāle, kuru var izmantot gan kā tūkstošvietīgu, gan ar septiņsimt sēdvietām. Bet tā ir tālāka nākotne.

Skaidrs ir, ka jau šogad kaut kas jādara ar lielās zāles tehniku, kas darbojas 42 gadus, bet gaismas un skaņas tehnikai nolietošanās vecums ir jau desmit gadi. Kādreiz citu valstu teātru vadītāji atbrauc, paskatās un atsaka – nē, te mēs izrādi nevaram uzlikt, jo esam pieraduši strādāt ar datorvadāmām skatuves iekārtām… Par šīm visām lietām ir iesāktas sarunas.

Kur, jūsuprāt, Rīgā būtu vispiemērotākā vieta akustiskajai koncertzālei?

Teorētiski to varētu ierīkot kādā no rūpniecības ēkām vai arī tās nojaucot, atbrīvotā laukumā. Piemēram, rūpnīcā VEF, ja vien tur jau nebūtu labi iekārtojušies dažādi biroji, mākslas telpas. Ķengarags ar “Sarkano kvadrātu” šķiet tā kā par tālu.

Ievietot koncertzāli pilsētas nomalē nebūtu īsti lāgā.

Tāpēc es izšķirtos par tuvo Pārdaugavu – Uzvaras parku vai vienu tā malu.

Tad gan tā dēvētais Uzvaras piemineklis būtu jānojauc.

Kāpēc? (Iesmejas.) Lai paliek. Uzcelsim koncertzāli, blakus krodziņus, nāks tūristi, cita publika, būs cita aura un arī piemineklis vairs nebūs nekāds vienas noteiktas sabiedrības kulta objekts.

2020. gadā, kad Dailes teātrim būs apritējuši simt gadi, jums pašam paies desmit gadi direktora amatā. Kāda tagad ir sajūta par teātra direktora misiju?

Priekšstats ir mainījies. Ieņemot šo krēslu, likās, ka teātra direktors vairāk ir tāds ekonomists, kurš seko līdzi tēriņiem, dala naudu, rūpējas par telpām, ražošanas līdzekļiem, bet ļoti lielu daļu mana darba aizņem nevis naudas skaitīšana, bet arī ēteriskas, netveramas lietas. Protams, nevaru pateikt, kas jāiestudē, lai dabūtu nominācijas un balvas, bet mums abiem ar māksliniecisko vadītāju Dž. Dž. Džilindžeru jāorientējas kā mākslas, tā arī saimnieciskajās, teātra budžeta lietās.

Sezonas ieskaņas preses konferencē izskanēja, ka 41 procentu no Dailes teātra budžeta veido valsts dotācija, bet 59 procenti jānopelna pašiem. Kā jūs apmierina šī proporcija?

Optimāli tas nav. Var jau dzīvot arī ar šādu budžeta proporciju, taču, ja kaut viena izrāde nesanāk, uzreiz ir mīnusi. Bet teātrim vajag drošības sajūtu. Vajadzētu varēt atļauties arī noriskēt, atļauties meklējumus. Negribu teikt, ka šajā sistēmā ir tikai sliktais. Lietuvā, piemēram, teātri uztur no valsts budžeta, līdzīgi kā tas bija padomju laikos.

Neviens neinteresējas, cik teātris nopelna.

Protams, arī tur teātru direktori un mākslinieciskie vadītāji vēlas pilnas zāles. Taču pirms diviem gadiem, ja nemaldos, tāda vēriena teātri kā Daile Lietuvā gadā apmeklēja 60 000 skatītāju, bet Dailē tie ir 200 tūkstoši, Nacionālajā teātrī apmēram 170 tūkstoši. Šī ir pozitīvā puse tam, ka teātrim ir krietni jāpelna. Tas tomēr mudina domāt par skatītāju un viņa interesēm.

Optimālā proporcija būtu – no valsts 60 procenti dotācijā un paši mēs nopelnītu četrdesmit.

Ir zemes, kur 80 procentus dod valsts un tikai 20 procentus teātri pelna paši. Piemēram, Polijā, līdzīgi arī citās valstīs. Savukārt Amerikā, piemēram, teātri no valsts nesaņem neko, bet tur ir stipri attīstīta sponsorēšanas sistēma. Taču atkal risks – teātra padomē sponsoram ir liela teikšana repertuāra veidošanā. Nez, kā būtu, ja Dailes teātra padomē vārds būtu, piemēram, “Latvenergo” vai “Latvijas mežu” valdes locekļiem.

Visu cieņu Kultūras ministrijai, jo šos desmit gadus par māksliniecisko programmu nav bijis neviena norādījuma. Mans uzdevums jau ir radīt vietu, lai mākslinieki varētu radoši izpausties, un es arī neesmu īsti drošs, vai vajag tādas ik sezonas koncepcijas….

Var pilnībā piekrist Dž. Dž. Džilindžera teiktajam, ka nevar divpadsmit izrāžu idejas palikt zem vienas visaptverošas sezonas koncepcijas “cepures”. Tāpat kā JRT mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis jau kuro sezonu konceptuāli “sakārto kosmosu”, arī Dailei bija gana visaptveroša virsvīzija, derīga mūžam – skaidrība, kaislība, vienkāršība…

Būs jāpapēta, kā tā cēlās un radās. Katrā gadījumā nākamo, jubilejas, sezonu veltīsim Dailes teātrim, vismaz lielās zāles izrādes. Būs oriģināluzvedums par teātra dibinātāju Eduardu Smiļģi, Raiņa “Indulis un Ārija” kā teātra pirmā izrāde, visiem zināmais “Teātris” ar Džūliju Lamberti, ko slavenajā filmā ar tādu pašu nosaukumu spēlēja Vija Artmane. Droši varu teikt, ka mums ir aktrise, kas Džūliju Lamberti var nospēlēt uz skatuves.

… Rēzija Kalniņa?

Protams. Tomēr gala izvēle paliek režisora rokās (iestudēs Laura Groza-Ķibere. – V. K.). Vēl būs izrāde par pēdējo aktieri, kas Šekspīra laikā spēlēja sieviešu lomas, arī citas teātrim veltītas izrādes un notikumi.

Iepriekšējā sezonā palielinājāt abonementu cenas, bet šajā sezonā tās atkal pazeminātas. Kādēļ tā mētājaties?

Abonementu lieta tā īsti nav līdz galam izsvērta. Reizēm pat pazib doma, varbūt tā sistēma ir vecmodīga? JRT tādas nav, M. Čehova Rīgas Krievu teātrī arī ne, ir tikai pie mums, Nacionālajā teātrī un Liepājas teātrī. Mums savulaik bija astoņas abonementu izrādes, bet apmēram pirms septiņiem gadiem samazinājām līdz sešām. Ar šo sezonu cenas samazinājām, jo cerējām – un tas arī attaisnojās –, ka tos iegādāsies vairāk cilvēku. Un abonementu skaits ir pieaudzis par astoņiem procentiem.

Varbūt pat nav tik svarīgi, cik saņemam naudā, bet gan tas, cik cilvēku iegādājas abonementu un atnāk uz izrādēm. Šie cilvēki ir kā tādi teātra vēstneši, kuriem citi piezvana un pavaicā – nu kāda bija izrāde, ir vai nav vērts skatīties? Lielajā zālē piecu izrāžu abonements, piemēram, 6. vai 7. rindas vidū maksā 70 eiro, tātad sanāk, ka viena izrāde – 14 eiro. Bet atsevišķi pirkta biļete – 22 eiro. Skatītājam iegādāties abonementu ir izdevīgi.

Taču abonementa īpašnieks pērk “kaķi maisā”, jo iepriekš ir zināms tikai tas, kurš režisors ko nākamajā sezonā iestudēs…

No vienas puses, jā, taču, no otras, nē. Protams, ja esi iegādājies abonementu, redzēsi dažādu režisoru atšķirīgu žanru izrādes, no kurām viena var patikt, bet cita ne. Taču esmu pārliecināts, ka vārdu savienojums – Dailes teātris – tomēr ir zināms kvalitātes standarts. Kāda izrāde var nesanākt, taču ar nākamo atkal reabilitējamies. Mēs turam savu latiņu.

Kāda ir jūsu sajūta pirms pirmizrādēm?

Iestudēšanas procesā kādreiz iet kā pa celmiem, ir visdažādākie jautājumi, piemēram, kāpēc Mazajā zālē vajag horeogrāfu? Direktors ielūkojas visur, taču reizēm ir sajūta – diena pagājusi, esi noskrējies, bet ko īsti izdarījis? Var jau lepoties, ka šis ir mans teātris, bet nevar teikt, ka esmu to uzbūvējis, kā, piemēram, horeogrāfs par savu kustību partitūru izrādē.

Teātris bija pirms manis un paliks pēc manis.

Jānoķer gandarījums katrā lietā, apzinoties, ka katrā izrādē ir kāda daļiņa arī mana darba. Kad biju tehniskais direktors, klājās vieglāk – dekorācijas, gaismas… Tagad Džilis liek kopā repertuāra skeletu, runā ar režisoriem par izrādēm, bet arī teātra direktora kabinetam viņi garām nepaiet.

Ko nozīmē būt direktoram teātrī, kur mākslinieciskais vadītājs ir personība ar skandalozitātes pieskaņu gan iestudējumu arī citos teātros, gan izteikumu dēļ?

Man jau nav, ar ko salīdzināt (pasmaida). Mēs ar Džili esam kopā izauguši, kaut soļus spēruši katrs savā lauciņā. Tas viņa tēls varbūt vairāk uz āru nekā cilvēka paša būtība.

Te ir teātris un arī Džilindžers tajā ir iekšā visas divdesmit četras stundas.

Viņam ir gan pretinieki, gan fani. Esam strīdējušies, ir bijis, ka stingrāk pievelku finanšu deķi, un viņš to saprot, bet arī es zinu, ka viņam jāīsteno mākslinieciskā vadītāja ieceres, un tad jāpiekāpjas direktoram. Mums ir stipri lietišķas attiecības. Tāds nu esmu arī pēc rakstura – lietišķs un rezervēts. Reizēm skumji, bet reizēm palīdz, ka pārāk tuvu neko nepielaid.

Vai mākslinieciskais vadītājs pie jūsu kabineta durvīm pieklauvē arī ar šaha dēlīti padusē? Viņš esot labs šahists.

Saistītie raksti

Džilis šīs savas prasmes izmanto kā dzīvē, tā profesionālajā darbībā. Un tas ir labi. Šahs ir spēle, un arī uz skatuves notiek spēle. Bet man nepatīk ne zaudēt, ne vinnēt. Mēs ar māksliniecisko vadītāju runājam par filmām, politiku, protams, izrādēm un to apjomiem, kas man bieži šķiet par garu. Toties grāmatas man patīk biezas (pasmaida).

Ko no iepriekšējā sezonā Dailes teātrī iestudētā pats skatāties ar vislielāko baudu?

“Salemas raganas”. Vispirms jau aizkustina pati tēma – kā visvairāk saistībā ar sociālajiem tīkliem un komentāriem tajos var gluži bez pamata nomelnot un apvainot cilvēku. Otra – “Kalpones”. Sēdēju zālē pavērtu muti, kad pirmajā cēlienā spēlēja Ķuzule un Segliņa. Otrajā cēlienā – iesaistoties Rēzijai Kalniņai – šķita, ka neko tik lielisku teātrī vispār neesmu redzējis.

LA.lv