Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
11. jūnijs, 2013
Drukāt

Dailes teātra “Preilenīte” atslēgas vārdi ir “naivisms” un “parodija”


Foto - Jānis DeinatsFoto - Jānis Deinats

Jukuma Paleviča joku luga “Preilenīte” Kārļa Auškāpa režijā tapusi kā Dailes teātra 8. studijas bijušo audzēkņu kopdarbs. Dailes teātrī šī studija ienāca pirms desmit gadiem ar Raimonda Paula un Guntara Rača mūziklu “Leģenda par Zaļo Jumpravu”, diplomdarbu izrādēm Tenesija Viljamsa “Orfejs nokāpj pazemē” un Antona Čehova “Mežainis”.

 

No kursa vadītāja un teātra šāda bijušo kursabiedru izrāde ir jauks žests, kaut par materiāla izvēli var būt dažādi viedokļi luga neuzliek lielākos un sarežģītākos uzdevumus, komēdijās Dailes aktieri ir jau diezgan trenēti, neatklājas arī līdz šim apslēptas un neredzētas aktieru prasmes vai temperamenta šķautnes. Tomēr uzdevums iedvest dzīvību 19. gadsimta beigās sarakstītajai joku lugai, kurai raksturīga totāla naivitāte, pasakas morāle – labais tiek atlīdzināts ar labu, sliktie dabū pārmācīšanu – viengabalaini krāsoti raksturi utt. prasa arī labu humora izjūtu, vienotu spēles ritmu, teatralitātes sajūtu un garšu, prasmi radīt spilgtu raksturu.

K. Auškāps pēdējos gados īpaši pievērsies latviešu joku lugām – Dailē iestudēti Ā. Alunāna “Džons Neilands”, R. Blaumaņa “Zagļi”. “Preilenīte” iet šo iestudējumu pēdās. Vispateicīgāk tā būtu skatāma brīvdabas izbraukumos, siltā un smaržīgā vasaras vakarā, uz zaļumu apjumtas skatuves, ar bufeti aiz stūra un gaidāmās zaļumballes vieglprātīgās noskaņās.

Iesprostoti Dailes teātra mazajā skatuvē, notikumi dažbrīd šķiet pār mēru uzputoti. “Preilenītes” atslēgas vārdi ir “naivisms” un “parodija” (šoreiz par Preilenītes lasītajiem mīlas romāniem un spāniski kaislīgajiem varoņiem – spāniskais motīvs ir diezgan svaigs un amizants), travestī lomas, to papildina Vaidu Jura (Jura Vaivoda) joku melodijas un A. Gornava telpas iekārtojums lubu bildīšu stilistikā.

Visprecīzāk un ar gaumi savu pozitīvā varoņa lomu nospēlē Intars Rešetins, ar lielisku humora izjūtu atdzīvinādams parasti visgarlaicīgāko varoni. Aijas Dzērves čaklā un labā pameita Ance piemīlīgi un neticīgi božas un ar temperamentīgu dejas soli iekrāso netipiskāku vaibstu 
tradicionāli pareizajā varonē. Sarmīte Rubule negatīvo varoni Karlīni apvelta ar kaislīgas lubu romānu lasītājas vaibstiem, un viņas trakā vēlme dzīvi izdzīvot pēc romānu paraugiem reizēm ir pat sirsnīgi aizkustinoša. Aldis Siliņš blandoņa Vēža lomā ir lokans kā ķermenis no komēdijas “Ja mana sieva to uzzinās” un neīstā precinieka vaigs gluži vai spīd no viltības un blēdīguma. Laura Subatnieka krodzinieks Vāvere aprobežotā tēva lomā ir vienveidīgāks un monotonāks. Travestī lomās iejutušies Gints Grāvelis un Lauris Dzelzītis. G. Grāvelis krodzinieka sievas Trīnes tēlā ir neuzspēlēti sievišķīgs, klusinātāks un neuzkrītošāks, bet arī smalkāks un precīzāks – reaģējot uz partneru darbību un vārdiem. L. Dzelzītis precinātājas Kalna Dārtas kostīmā vairāk nodarbojas ar tīšu skatītāju smīdināšanu un trikiem, viņa Dārta ir vīrišķis brunčos. 8. studijai piepulcējies Ā. Rozentāls policista un krogus puiša lomā. Izrāde ir kā kursa ballīte – dauzonīga un reizēm paskaļa. Vieglprātīga kā noskaņojums vasaras sākumā.

 

Izrāde “Preilenīte” Dailes teātra Mazajā zālē

Izrādes sižeta centrā nesmukā, slinkā meita pret smuko, čaklo pameitu, neīstais un īstais precinieks. Šis ir sens un jocīgs stāsts par cilvēku vājībām un tikumiem.

Režisors: Kārlis Auškāps, Anša Gornava telpas iekārtojums, Jura Vaivoda muzikālais noformējums.

Lomās: Lauris Subat-nieks, Gints Grāvelis, Sarmīte Rubule, Aija Dzērve, Lauris Dzelzītis, Intars Rešetins, Aldis Siliņš, Āris Rozentāls.

Tuvākā izrāde: 19. septembrī.

 

Kā šampanietis dzirkstošs teijāteris

Rakstnieks un publicists Ēriks Hānbergs: “Skatoties izrādi, iejutos laikos pirms vairāk nekā simt gadiem, kurus pats neesmu piedzīvojis, kad spēlēja nevis teātri, bet teijāteri. Mēģināju iztēloties publiku pilsētas un lauku kultūras namos, kas atnākusi vērot, kā viens vai otrs labi pazīstams cilvēks iejuties lugas tēlā.

Man patika, cik dzirksteļojoši un virtuozi Dailes teātra jaunie aktieri izspēlēja šo teijāteri un pasniedza skatītājiem kā dzirkstošu šampanieti. Vecvārdiem, vāciskas un krieviskas izcelsmes aizguvumiem piesātinātajā autora tekstā režisora iestarpinātās mazās replikas asprātīgi atgādināja, ka mēs neieskatāmies tikai pagājušā laika dīvainībās, bet arī šodienā, kad sabiedrībā reiz valdījušie mantkārības un viltības principi diemžēl tiek pārmantoti un nāk mums līdzi no paaudzes paaudzē. Jo sabiedrība ir daudzveidīga, pretrunu pilna – ne tikai godīga un tikla, bet arī blēdīga. Jura Vaivoda muzikālais noformējums jeb joku melodijas ļoti veiksmīgi savijušās kopā ar notikumiem uz skatuves, radot gaišu viegluma sajūtu.”

Sagatavojis Zigmunds Bekmanis

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+