Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Trešdiena, 7. decembris, 2016
18. augusts, 2015
Drukāt

Daina Dagnija. Tālas acis

Foto - Baiba PriedīteFoto - Baiba Priedīte

Daina Dagnija. 1944. gada vasara. 1980, audekls, eļļa, 188x169 cm.

Marka Rotko mākslas centrā līdz 15. septembrim apskatāma Dainas Dagnijas izstāde “Sievietes spēks un brīvība”.

Reiz kādā sarunā Daina Dagnija pieminēja, ka Aiga Dzalbe vienīgā pamanījusi viņas mākslā “bērna tēla interpretācijas” (NRA, 2004. 23. III). Dainai tas ir ļoti nozīmīgi. To atcerējos Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā Dainas Dagnijas gleznu izstādē “Sievietes spēks un brīvība”.

Daugavpilī līdzās gleznai “1944. gada vasara” (1980) ir eksponēta Kati Davidas grāmata “Bērni kara laikā: II Pasaules karš bērnu acīm” (A Child’s War: World War II through the Eyes of Children”, Four Walls Eight Windows, New York, 1989). Grāmatā reproducēta Dainas glezna, kuru rakstniece pirmo reizi ieraudzīja mākslinieces darbnīcā Ņūdžersijā, kas atrodas netālu no Ņujorkas. 1991. gada 9. marta vēstulē Dainai Kati Davida no Ženēvas raksta: “Es esmu neticami laimīga, ka Tava glezna ir uz vāka manām kara laika bērnības atmiņām. (..) Es izvēlos bērnības kara krāsas. Nekas nevar būt labāks.”

Gleznā redzamas divas meitenes – Daina un viņas mazā māsa Maija. Abas baltām bantēm, baltām zeķēm, baltos izšūtos priekšautiņos puķu izraibinātā zaļā pļavā. Daina raugās uz priekšu tālumā, cauri skatītājam, turot rokā dzeltenu ziediņu. Maija ar lelli pacēlusi acis augšup, kur dzeltenās debesīs lido maza melna lidmašīna. Pļavas puķes kāpj debesīs kā zvaigznes un pārvēršas melnos krustiņos. Ritms nav izjaukts, ritms turpinās, tikai dzīvei ir atņemta krāsa. Tā ir saspiesta laikā un paplašināta mērogā.

“Nebija plāna taisīt melnus punktus debesīs, bet gribējās atsvaru,” atceras Daina. “Vasarās dzīvojām pie vecāsmātes Numurmuižā. Viņai bija govis, zirgi. Kad skrējām pa laukiem, kur ziedēja gundegas, rozā vālītes un kaķpēdiņas, ģērbāmies citādi. Tēva māsa Elza, kas dzīvoja Bauskā, bija tekstilmāksliniece. Pie manas gultas bija viņas austais gobelēns, viņa man izšuva priekšautiņu “Es savai māmiņai kā sirsniņa azotē”. Kad 1978./1979. gada mijā krustmāti Elzu atkal satiku Rīgā, viņa man gribēja dot naudu. Es teicu, ka gribētu kādu no viņas rokdarbiem. 1944. gadā bēgot uz Vāciju, mums bija tikai pāris koferu, pilni ar bērnu drēbēm. Brālītim bija deviņi mēneši. Nekas cits. Bērnu drēbes. Mēs drīkstējām katra paņemt līdzi vienu lelli. Maijai bija latviešu tautu dēls baltām zeķēm, gaišiem matiem no drēbes. Viņa to sauca par Āni. Bet Elzai nebija nekas palicis pāri, kad krievi pārrāva fronti un ienāca Zemgalē – mājās nepalika ne diedziņa.

Pirmajā braucienā uz Rīgu es satiku arī mammas brāļa sievu, kas bija 12 gadus dzīvojusi izsūtījumā Sibīrijā. Viņa teica: “Tev vienmēr bija tādas tālas acis.””

“1944. gada vasara” ir atmiņu gleznojums. Kad pienāk laiks skaidroties, atmiņa nenozīmīgo izdzēš, bet nozīmīgo izkāpina un izpleš. Visa Dainas Dagnijas glezniecība ir personiski pārdzīvota. Tā sākas ar ārēju vērojumu, ar izbrīnu par pasaules izšķērdīgo daudzveidību un piedzīvo koncentrētus uzliesmojumus. Dainas Dagnijas jūtīgums un uztveres tiešums rada pateicīgu vidi, kurā abstraktu krāsu ekspresija iegūst humānu skatījumu.

Daina Dagnija studēja Ņujorkas Mākslas studentu līgā (1954 – 1955; Art Students League of New York), turpat, kur divdesmitajos gados Marks Rotko un vēlāk arī bijušie daugavpilieši Sigurds Vīdzirkste un Voldemārs Avens. Pirmajā gadā Daina apmeklēja gleznošanas klasi vakaros pie Roberta Brakmana, jo dienās zīmēja akrila puķītes uz cimdiem kādas vācietes rokdarbu uzņēmumā. Vasarā pie vecākiem Detroitā viņa uzgleznoja ukraiņu imigrantu puiku Vladu. Par šo portretu, kas glabājas pie mākslinieces un kurā akadēmiskais zīmējums apvienojas ar sociālu komentāru, Dainai piešķīra mācību stipendiju vienam gadam. Taču vēlākie līgā tapušie darbi, kas liecinātu par modernisma ietekmi, ir zuduši.

No Detroitas mākslas un lietišķās mākslas biedrības skolas (1956 – 1959; Art School of the Detroit Society of Arts and Crafts) pedagogiem Daina piemin itāļu izcelsmes amerikāni Semu Puči, kam Daina likās tik eiropeiska. Viņš topošo mākslinieci gribēja zīmēt.

Šonāra mākslas institūtā Losandželosā (Chouinard Art Institute; 1960) Daina kļuva par pārliecinātu abstrakto ekspresionisti, kas alka pēc dzīves tikai un vienīgi mākslā. Bet, satiekot Juri Krūmiņu, iemīlējās un, lai varētu doties viņam līdzi uz amerikāņu kara bāzi Japānas salā Okinavā, 1960. gada beigās apprecējās.

Ar 1961. gadu tad arī sākas izstāde. Subtropiskais klimats, intensīvi, sulīgi, brīvi krāsu salikumi iemiesojas gleznās un arī skicēs, kas izstādē tiek projicētas uz ekrāna. Šajos darbos parādās cilvēki – sievietes un bērni kā koši tropu tauriņu spārni. Daina no abstrakcijas sāka veidot figurālas kompozīcijas. Tās turpinājās arī Amerikas periodā. Amerikas darbiem nāca klāt sociālpolitisks vērojums. Lielformāta audeklos triepiens ir gluds, neredzams. Optiskā vibrācija tiek panākta ar krāsas laukuma pretkrāsas kontūru. Figūras ir gandrīz cilvēku augumā. Novietotas tuvu grīdai, gleznas rada iespaidu, it kā skatītājs un personāži būtu no viena lējuma. Gleznās iemiesojas Latvijas bēgļi – “Imigranti” (1969) – tā ir Dainas ģimene, kas 1951. gadā ieceļojusi Amerikā. Seko paralēlismi ar dzimtām: “Afgāņu bēgļi” (1980), afrikāņu “Dzimtas portrets” (1975), galu galā Amerikas nācijas portrets “ASV divsimtgades parāde” (1976/1977). Bērni ir redzami visur. Pēc sasteigtās laulības viņa viena audzināja divus dēlus, un domas ievirzījās “spēka un brīvības” gultnē.

Nav šaubu, ka abos jēdzienos ietverts arī to reverss – sievietes vājums, atkarība, izmisums, strupceļš. Un arī augstākais līmenis, kas palīdz pārvarēt bezcerību. Par to liecina Dainas Dagnijas slavenais cikls “Sieviete un govs”. XI kompozīcija (1985) ar Mičiganas rozā ziedu pļavu tagad pieder Daugavpils Marka Rotko mākslas centram.

Bet pirms tam būtu jāmin “Melnais gājiens” (1974), veltījums Sigurdam Vīdzirkstem. Abi mākslinieki satikās viesībās. Viņa, koloriste un figurāliste. Viņš – matemātiski orientēts, monohroms abstrakcionists. Viņus vienoja kopīga interese par glezniecību un dzeju kā esenciālu un eksistenciālu izteiksmi. Dainai viņš vienmēr bija Vīdzirkste.

“Melnajā gājienā” ir iegleznotas sēras par Vīdzirkstes nāvi. Gleznas tapšanu iedvesmoja neliela fotogrāfija, ieraudzīta avīzē. Sievietes bija saķērušās elkoņos, bet pietrūka kāda motīva, kas ļautu turpināt “gājienu”. Un tad parādījās Izīdas ragi. Kā sakrālā spēka klātbūtne iespējai atdzimt. Ar šo darbu aizsākas Dainas Dagnijas mītpoētiskā domāšana.

2001. gadā Daina Dagnija atgriezās Latvijā. Ar idealizētu priekšstatu par dzimteni. Kad izrādījās, ka arī šeit mākslu pārņem mārketings, viņa uzgleznoja trīs darbu ciklu “Džentlmenis un bullis”. Trešajā (2009) redzams Endijs Vorhols buļļa mugurā ar Amerikas Savienoto Valstu karogu fonā.

Izstādi noslēdz mandalas, kurās ierakstās rokas darbības rādiusā tapušās saules. Te plūst dzīvības ūdeņu straumes, mājo embriju formas. Līdzās uzplaukst dzīvības koki. “Sāpju koks” ar melniem zariem (2014) ir veltījums Ukrainai. Glezniecība pārtop par šamanisku rituālu, kas operē ar mistiskām cilmes šūnām kosmiskās tīklenes struktūrā.

“Tu esi tik ļoti apdāvināta, par daudz apdāvināta savā jomā,” jau pieminētajā vēstulē raksta Kati Davida. “Tur vairs nav vietas viltībai, sāncensībai, biznesa nodomam. Tu esi tāda personība, kas man patīk vislabāk. Bet reiz, reiz Tu tiksi atklāta, un tad es būšu ļoti, ļoti priecīga!”

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+