Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Sestdiena, 3. decembris, 2016
8. jūnijs, 2016
Drukāt

Daina Šadre: Zelta laikmeta pasaulē nav bijis

Foto no personiskāarhīvaFoto no personiskāarhīva

Daina Šadre

“Latvijas Avīzē” lasāms Dainas Šadres romāns “Ceļmalas puķes”, kurā autore meistarīgi savijusi kopā 1924. un 1994. gada notikumus un triju dzimtu dzīvi. Mīlestība un naids, bailes, drosme un izmisums, senu noslēpumu atbalsis cilvēku dzīvē – tas viss atrodams šajā romānā.

– Ja vien neesat agrāk rakstījusi ar pseidonīmu, šis šķiet esam jūsu debijas romāns. Kas pie tā aizveda, kādi notikumi?

– Jā, šis ir mans pirmais romāns. Agrāk esmu rakstījusi vien īsus stāstiņus pārsvarā par blondīņu (sevis pašas) nedienām un publicēju dažus no tiem “draugiem.lv”, un tieši šie mazie stāstiņi kalpoja par ierosmi garāka darba tapšanai.

Pirms gadiem diviem kāds no maniem draugiem brīdī, kad jutos nomaldījusies trijās priedēs, ieteica piepildīt savu dzīvi ar skaistām lietām. Kad jautāju, kas, viņaprāt, ir tās skaistās lietas, sekoja ierosinājums – raksti, tev labi sanāk. Ilgi pukojos par šo ieteikumu, man šķita, ka nav nekā tāda, ko gribētu un spētu pasaulei pateikt. Taču šī saruna man neizgāja no prāta, un es sāku apzināti meklēt iespējamo sižetu grāmatai. Un tas lēnām nāca. No senām pastaigām pa Mārcienas kapiem, kad pētīju kapu pieminekļus un centos iedomāties, kādi gan varētu būt šo cilvēku stāsti, no raudzīšanās apgaismotos logos un fantazēšanas par to cilvēku likteņiem, kuri dzīvo viņpus aizkariem. Šis romāns jau dzīvoja manī, atlika to tikai palaist vaļā un pierakstīt. Centos to izdarīt pēc iespējas labi, un tā tapa manas “Ceļmalas puķes”.

– Teātra vide romānā, jādomā, nākusi no jūsu personīgās pieredzes, jo esat strādājusi Nacionālajā teātrī un “Teātra observatorijā”. Vai arī citādi romānā kas ievīts no tiešās pieredzes, vai pati nākat no Piebalgas, kur risinās galvenie romāna notikumi?

– Esmu dzimusi Mārcienā. Tā gan nav īsti Pie­balga, taču abas šīs vietas ir ļoti tuvu blakus. Mārciena atrodas rokas stiepienā no Gaiziņa, un mani vienmēr fascinējušas tās ainavas. Tā ir vieta, kur viens paugurs seko nākamajam un no kalnu virsotnēm paveras pasakaini skati uz visu Mārcienu. Šī vide mani allaž sajūsminājusi un uzrunājusi.

Mārcienā nodzīvoju sava mūža pirmos piecpadsmit gadus un, protams, romānu rakstot, esmu daudz iedvesmojusies no šīs vietas pasakainā skaistuma un kolorītajiem cilvēkiem. Bērnībā dzirdētie stāsti par pašas ģimeni, tuvu un tālāku kaimiņu dzīves līkločiem nekur nav izgaisuši. Tie joprojām dzīvo manī un noteikti netieši ir ievijušies romānā. Uzreiz gan jāatzīmē, ka neesmu nevienu no šiem stāstiem kopējusi un tiešā veidā aprakstījusi savā darbā. Izņēmums ir nodaļa par kara laikā bojā gājušajiem Elīnas bērniem. Šādi traģiski notikumi patiešām manas vecmāmiņas dzīvē bijuši. Taču arī šajā gadījumā izmantots ir tikai šis fakts, bet tas, kā viss īsti toreiz norisinājies, ir vien mani minējumi un fantāzijas. Romāna tapšanas pirmsākumos vairākas reizes ar diktofonu somā devos uz Mārcienu. Šo braucienu mērķis tomēr nebija izdibināt kādus man nezināmus noslēpumus, bet gan uztvert senu notikumu aromātu. Esmu bezgala pateicīga visiem, kuri dalījās ar mani savos stāstos un nenobijās no diktofona.

– Romāns liecina, ka interesējaties par vēsturi. Ciktāl esat apzinājusi savu dzimtu, un ko zināšanas par senčiem jums atklājušas jūsu pašu dzīvē?

– Diemžēl jāatzīst, ka līdz šim neesmu padziļināti pētījusi savu dzimtas koku. Tas, ko zinu par saviem senčiem, ir vien manu vecāku un vecvecāku atmiņas un ģimenes leģendas. Tie ir četru paaudžu stāsti un visai nepilnīgi, jo, tāpat kā daudzi no mums, nepaguvu daudz ko pajautāt, kamēr mani mīļie vēl bija šaisaulē.

Vai esmu ko mācījusies no savu senču uzvarām un kļūdām? Teikšu atklāti, neesmu gan. Vien pārliecinājusies, ka dzīvē katram pašam ir jāuzkāpj savā kalnā, jātiek ārā no savu sakāvju un maldu grāvjiem un jāatrod spēks ceļu turpināt. Manā dzimtā ir bijušas ļoti spēcīgas, dzīvesgudras sievietes. To spēku tad arī visu mūžu cenšos sevī atrast.

– Palaikam mēdzam idealizēt pirmskara Latviju; jūsu romāns rāda, ka cilvēki, kā Bulgakovs teica, nemainās. Kā jums šķiet: kāda būtu pasaule, ja cilvēki pēkšņi kļūtu brīvi no kaislībām un netikumiem?

– Šaubos, ka man tāda pasaule patiktu. Tā, manuprāt, ir garlaicīga un bezgaršīga vīzija. Ja mana romāna varoņiem nebūtu katram savu kaislību un arī netikumu, man nebūtu nekā, ko par viņiem teikt, izņemot dzimšanas un miršanas datus.

– Neraugoties uz to, ka cilvēki nemainās, vai domājat, ka pasaules (un Latvijas) vēsturē ir kāds zelta laikmets?

– Domāju, ka nav tāda viennozīmīgi zelta laikmeta ne pasaules, ne Latvijas vēsturē. Kāds varbūt par tādu sauks, piemēram, renesansi vai pirmskara Latviju. Un kādas valsts vai visas pasaules attīstības kontekstā droši vien tā tas arī ir, taču katra valsts un visa pasaule sastāv no katra mums, katra cilvēka. Visos laikos bijuši vieni, kuriem zelts plūst pāri malām, un citi, kuri maizes kumosa dēļ tā piespiesti pie zemes, ka vairs nespēj priecāties ne par saules gaismu, ne putnu dziesmu. Un to otro vārdā es neuzdrošinos pasludināt kādu vēstures posmu par zelta laikmetu ne pasaulē, ne Latvijā.

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+