Viedokļi
Komentāri

Dainis Īvāns: Nolēmām, ka brīvie un dzīvie sanāks Ģertrūdes baznīcā 16


Dainis Īvāns
Dainis Īvāns
Foto – Timurs Subhankulovs

1991. gada 21. augusta pusdienlaikā, kad Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma Konstitucionālo likumu par pilnīgu valsts neatkarības atjaunošanu un 1990. gada 4. maijā noteiktā „pārejas perioda” izbeigšanu, mūsu tālākais liktenis nebūt vēl nebija skaidrs.
Maskavas Kremlī kopš 19. augusta nakts saimniekoja PSRS Valsts Ārkārtas stāvokļa komiteja. PSRS prezidents Mihails Gorbačovs, kurš 20. augustā bija plānojis tā saucamā jaunā “Savienības līguma” parakstīšanu, trešo dienu atradās pučistu izolētā vasarnīcā pie Melnās jūras. Maskavā tauta cēla barikādes ap Kremlim opozicionārās Krievijas Federācijas parlamenta ēku. Čella vietā šaujamieroci rokās ņēma mūziķis Mstislavs Rastropovičs. Uz pučistu sūtīta tanka runu teica mūsu tā laika sabiedrotais Krievijā – Boriss Jeļcins. Un mēs varam pat lepoties, ka cīņu par demokrātiju Maskavā toreiz iedvesmoja arī latviešu cīņa par brīvību 1991. gada janvāra barikāžu laikā Rīgā. Tautas garaspēka pārākumu pār agonizējošas lielvalsts karaspēku bijām pierādījuši. Tāpēc svarīgi apzināties, ka mūsu liktenis arī tobrīd neizšķīrās Maskavas upes, bet gan Daugavas krastos. Maskavā karoja spēki, kas vēlāk bija spiesti pieņemt Latvijas neatkarību ar spēkiem, kas tam pretojās visiem līdzekļiem. Latvija kopš 1990. gada 4. maija neatkarības akta PSRS vadībai nemainīgi deklarēja, ka netaisās palikt varmācīgi inkorporēta nedz „vecajā”, nedz grasās „brīvprātīgi” iestāties „jaunajā” Padomju Savienībā. Latvija par spīti PSRS saimnieciskajām, politiskajām un militārām važām kopā ar Lietuvu un Igauniju gāja savu ceļu. Jau pirms bēdīgi slavenā augusta puča Augstākā padome lika pamatus zemes reformai, okupācijas laikā zaudēto īpašumtiesību atjaunošanai, lata ieviešanai, atjaunoja robežsardzes un muitas dienestus. Latvija 1990. gadā kā pirmā no PSRS inkorporētajām republikām pārtrauca nodokļu iemaksas PSRS budžetā un atjaunoja savu valsts ieņēmumu sistēmu. Latvija vairs neieskaitīja līdzšinējos vismaz 40% no saviem ienākumiem PSRS bruņošanās izdevumiem un ignorēja obligāto iesaukumu PSRS armijā.

Latvijas Republikas Konstitucionālā likuma pieņemšanas brīdī Doma laukumu Rīgā atkal bravūrīgi tricināja PSRS restauratoru bruņumašīnas. No tām izlēkušie kaujinieki bezspēcīgā niknumā mēģināja izkustināt akmeņus no barikādēm ap Jēkaba ielas parlamenta ēku un iztrenkāt sanākušos neapbruņotos cilvēkus. Latvijas kompartijas Centrālās Komitejas pirmais sekretārs Alfrēds Rubiks, neslēpdams prieku par Maskavā notikušo apvērsumu, jau 19. augusta rītā bija solījis izrēķināties ar komunistiskā režīma pretiniekiem un latvju neatkarības atjaunotājiem. PSRS Baltijas kara apgabala pavēlnieks ģenerālmajors Fjodors Kuzmins, lai „nerastos pārpratumi”, to pašu telefonsarunā atkārtoja mūsu Augstākās Padomes priekšsēdim Anatolijam Gorbunovam. 19. augustā Latvijas Republikas Augstākā Padome kā pirmais no pasaules parlamentiem bija pasludinājusi, ka apvērsums Maskavā ir antikonstitucionāls, un Latvija nedz iesaistīsies sarunās ar pučistiem, nedz pildīs viņu rīkojumus, bet varmācības eskalācijas apstākļos izmantos visus nevardarbīgās pretošanās līdzekļus. Tālab militārs uzbrukums mūsu parlamentam Konstitucionālā likuma pieņemšanas brīdī 21. augustā nenotika nejauši. Pirms gauži iespējamās likumdevēju mītnes ieņemšanas deputātiem vajadzēja paspēt nobalsot par deputāta Andreja Krastiņa iepriekšējā dienā sagatavoto projektu un tā stāšanos spēkā no pieņemšanas brīža. Kaujai gatavojās pēc janvāra barikādēm dibinātā pirmā policijas bataljona puiši ar dažiem šaujamieročiem un Rīgas miliči ar degmaisījuma pudelēm. Taču kad uz balsošanas ekrāna parādījās 133 -PAR, 13 PRET, PSRS “glābēju” uzbrukums PSRS “demontētājiem” zaudēja jēgu. Bruņutransportieru rēkoņa apklusa. Kļuva skaidrs, ka Brīvība turpināsies pat atkārtotas okupācijas gadījumā un diezin vai kāds tad ticēs stāstiem, ka varmākas ir “sacēlusies tauta”, bet upuri “nacionālie ekstrēmisti”.

PSRS centrālo varas iestāžu, režīma spēka struktūru un Latvijas kompartijas 1991. gada vasarā organizētās provokācijas, tai skaitā uzbrukumi muitas punktiem, Lietuvas muitnieku slepkavība, dažādu objektu spridzināšana, ekonomiskā blokāde un politiskā šantāža vairs cilvēkus nespēja nobiedēt, gluži otrādi, vienoja noteiktākai, straujākai un reizē nevardarbīgai rīcībai.
Tautas frontes deputāti arī bija vienojušies, ka bijušās un nākamās Saeimas ēkas varmācīgas sagrābšanas gadījumā brīvie un dzīvie 21. augustā 18.30 sanāks Jaunās Ģertrūdes baznīcā, lai organizētos tālākai cīņai.

Droši vien Latvijas cilvēku vairuma noskaņojumu brīdī, kad viss vēl varēja beigties ar represijām, precīzi raksturo dzejnieces Vizmas Belševicas reakcija uz augusta puču. Uzzinādama par to, viņa izmisumā iekritusi savas lauku mājas zālienā: „Labāk mirstu nekā atgriežos kur bijām!”. Stingro pārliecību „ne par kādu cenu” nepieļaut bijušā atgriešanos līdz pat liktenīgajam augustam kaldināja, rūdīja visi trešās atmodas notikumi un atklāsmes. Gan dzīvā ķēde “Baltijas ceļš”, gan 4. maija balsojums par neatkarību, gan 1991. gada janvāra barikāžu aizstāvēšana un apziņa, ka esam nesuši smagus upurus, tai pašā laikā neizliedami nevienu sava ienaidnieka asins lāsi. Šo fenomenu ar vārdiem „tā bija jūsu cīņa un jūsu uzvara, un nevienam jūs par to neesat pateicību parādā!” novērtējis Augstākās Padomes Preses centra 1991. gada „vēstuļu draugs”, Alberta Einšteina institūta vadītājs, nevardarbīgās pretošanās pētnieks, par „krāsaino revolūciju” tēvu dēvētais profesors Džīns Šārps. Vispār jau 1991. gada 21. augustā Latvijai varēja pavērties tikai viena no trim perspektīvām: vai nu pretoties asiņainai diktatūrai, ja veiktos pučistiem, vai ilgstoši stīvēties ar PSRS vadību, ja Mihails Gorbačovs atjaunotu zaudēto varu pilnā apjomā, vai strauji panākt Latvijas starptautisku atzīšanu, kas arī notika, un kā redzams pēc tā laika dokumentiem, tāpēc, ka bijām tai gatavojušies, ka spējām rīkoties strauji un izlēmīgi, ka Latvijas tautas gribu pietiekoši pārliecinoši jau agrāk bijām darījuši zināmu pasaulei.

Vēsturnieks Ādolfa Šilde, runādams par 1918. gada 18. novembra Latvijas Republiku atzinis, ka „ārpolitikai Latvijas valsts sākuma gados piekrita lielāka loma nekā vēlākajos gados” . Gluži tāpat bija valsts atjaunošanas periodā 1991. gadā. Neilgi pēc 1990. gada 4. maija, piemēram, Francijas prezidents Fransuā Miterāns, vēstulē Augstākajai padomei apliecinādams Latvijas okupācijas neatzīšanas faktu, par ko viņam paldies, pieklājīgi mudināja par visu vienoties ar Kremli un „nepārcirst izveidojušās saites” ar Maskavu. Līdzīga nostāja bija britu premjerministrei Margarētai Tečerei. Savukārt kāds Šveices Ārlietu ministrijas Politiskā departamenta direktorāta vietnieks Anatolijam Gobunovam, viņu saukdams par Latvijas PSR vadītāju, nosūtīja tobrīd Rietumu politikai tipisku diplomātiskās vienaldzības vēstījumu: „Mēs patiesi ceram, ka sarunu process starp Jūsu valdību un PSRS centrāliem varas orgāniem, ievērojot pašnoteikšanās principu, ļaus nonākt pie apmierinoša risinājuma…” Protams, bija izņēmumi, bet pārsvarā nostāja – tieciet galā paši, tad skatīsimies!

Pēc 1991. gada janvāra barikādēm viss krasi mainījās. Tautas nevardarbīgā cīņa par brīvību un izdzīvošanu apvienota ar Augstākās Padomes neatlaidīgumu spēja pozitīvi ietekmēt Rietumu sabiedrisko domu. Šai ziņā zīmīgi, ka 24. jūnijā, divus mēnešus pirms augusta notikumiem, Ziemeļvalstu padome Latvijai, kas faktiski vēl nav neatkarīga, nosūtīja ielūgumu piedalīties Ziemeļvalstu padomes nākamajā sēdē, kurā tā tiešām piedalījās jau kā pilnīgi neatkarīga valsts. Jāteic – kas to būtu domājis!

1991. gads no janvāra līdz decembrim Latvijas vēsturē man atgādina Homēra “Odiseju” – varoņa jeb tautas virzīšanos uz mājām. Līču lokiem un pārbaudījumiem pārpilnu, tomēr labvēlīga likteņa, paša Odiseja apķērības vadītu. Milzīgs nopelns šīs “Odisejas” tapšanā, uztveramībā un precizitātē bija Rietumu latviešiem, kas riskēdami un ziedodamies, negaidīdami „drošākus laikus”, strādāja gan Augstākās padomes Preses centrā, gan apelēja pie Rietumu politiķu sirdsapziņām. Tas bija padomju varas šķeltās tautas atkalapvienošanās gads.

21. augusta Konstitucionālo likumu Augstākā padome pēc tā pieņemšanas pēcpusdienā sakopēja lielā metienā un burtiskā nozīmē nesa uz ielām izsludināt. Laikraksti neiznāca. Televīzijās un radio ēkas vēl bija ieņēmusi PSRS armija. Okupanti radio māju, skanot sapucējušos cilvēku dziesmai „Mājās jāiet”, pameta sešos vakarā. Televīzijas tornis atbrīvots astoņos vakarā.
Šķiet, šai dienās koncentrējās vai viss Latvijas aizvadītais gadsimts. Mēs pārcēlāmies Laika upei, aizgājām no verdzības valstības uz neatgriešanos. Cerams.

23. augustā Augstākā padome pieņēma virkni lēmumu, kam sekoja VDK un kara komisariātu pārņemšana, Alfrēda Rubika arests un Ļeņina pieminekļa demontāža. 23. augustā dibināta Latvijas zemessardze, kurā tai pašā mirklī iestājā vairāki parlamenta deputāti, bet zemessardze pāris mēnešos izauga līdz 10 tūkstošiem vīru. 24. augustā Latvijas delegācija Anatolija Gorbunova vadībā devās uz Maskavu noslēgt savstarpējās atzīšanas līgumu. 26. augustā Krievijas vicepremjers Grigorijs Javlinskis Latvijas parlamentam nosūtīja skaistā kaligrāfiskā rokrakstā rakstītu sirsnīgu apsveikumu: “Pabeigta Latvijas daudzus gadus ilgā cīņa par vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu. Baltijas tautu nacionālās atbrīvošanās cīņa lielā mērā veicināja demokrātisko proce­su aktivizēšanos Padomju Savienībā. Simboliski, ka Jūsu cīņas panākumi laika ziņā sakrituši ar izšķirošu demokrātijas uzvaru pār reakcijas spēkiem. Baltijas valstu atdzimšana, neapšaubāmi, arī turpmāk veicinās demokrātiskas pilsoniskās sabiedrības attīstību ne tikai Latvijā, Igaunijā un Lietuvā, bet arī citās suverēnajās valstīs – bijušajās PSRS republikās.” Javlinska teiktais vismaz man šodien atgādina, cik trausla toreiz bijusi no totalitārisma izrautā demokrātija gan Krievijā, gan pie mums. Pēc britu “brexit” un ASV prezidenta kandidāta Trampa uznāciena tas atgādina, cik sargājama no politiķiem populistiem, no maizei un izpriecām pakļāvīga pūļa tā ir šķietami stabilajās demokrātijas valstīs arī šodien.

Ko mēs toreiz vēl varējām paveikt tās noturībai? Varbūt vēl kādu no okupāciju slavinošiem monumentiem novākt? Varbūt vecās varas paliekas izmēzt vēl pamatīgāk un ātrāk? Atceros, kā 26. augustā, kad Maskavā Lubjankas laukumā tauta demontēja čekas simbolu – Džeržinska pieminekli – Andreja Saharova atraitne Jeļena Bonnere klusā balsī teica: ar to nepietiek, jādemontē pati čekistiskās valsts sistēma! Vai arī mums vajadzēja nekavējoties izsludināt čekistu un tās aģentu lustrāciju? Droši vien. Toreiz īsā laikā paveiktais un iegūtais gan nelikās maz un nelikās nepareizi. Augstākā Padome strādāja ar pārslodzi. Cik laika un uzmanības neprasīja augusta beigās uzsāktais pasaules valstu sprints Latvijas atzīšanā, mūsu pašu gandrīz zibenīgā iekļaušanās ANO, UNESCO, Eiropas Padomē, Starptautiskajā Olimpiskajā kustībā utt.! Nācās gādāt par atjaunotās valsts kontinuitātes nodrošināšanu un dokumentēšanu. Augstākā padome vērsās pie PSRS VDK priekšsēdētāja Vadima Bakatina par Latvijas represēto valstsvīru lietu nodošanu Latvijai un latviešu pētnieku pielaišanu līdz tam nepieejamiem un tagad diemžēl atkal nepieejamiem Maskavas čekas arhīviem. PSRS pēdējais aizsardzības ministrs Jevgeņijs Šapošņikovs vēl laipni piedāvāja brīvajā Latvijā atstāt padomju armiju un uzskatīt to par „kopēju mantu”. Bija piedāvājums saglabāt lielās PSRS militāri rūpnieciskā kompleksa ražotnes kā Latvijas un Krievijas kopīpašumu. Ja Latvijas valdība to pieņemtu, diezin vai šobrīd mēs būtu brīva Eiropas Savienības un NATO valsts.

Latvijas Tautas frontes mērķis, vadot Augstākās padomes parlamentāro darbu, bija maksimāla totalitārās sistēmas demontāža un maksimāli strauja, neatgriezeniska iekļaušanās Rietumu pasaulē. Laikmetīgi daiļrunīga tagad šķiet Augstākās padomes Preses centra augusta beigās sniegtā un tikko Saeimas izdotā grāmatā Augusta hronika publicētā atbilde kādam Rietumu pilsonim par ceļošanas iespējām uz “de facto” atjaunoto Latviju: „Latvijā var iebraukt ar vilcienu vai lidmašīnu var bez vīzas” ar noslēguma frāzi: „Laipni lūdzam neatkarīgajā Latvijā!”

Tā nozīmēja sapņa piepildīšanos. Vai mēs no laika gala nesapņojām dzīvot atvērtā, brīvā valstī? Vai šāda sapņa piepildīšanās tikai dažus mēnešus, dažas nedēļas, pat dažas dienas pēc “de facto” veiksmīgas izkļūšanas no totalitārs impērijas skavām nav viens no lielākiem pasaules brīnumiem? Vai tad tā nav laime uzņemt ciemiņus savā neatkarīgajā valstī, lai arī pats brīvi viesotos, strādātu, mācītos, citās tikpat neatkarīgās un draudzīgās valstīs? Vēl pirms 25 gadiem tas nebija iespējams.

LA.lv