Foto – AFP/LETA

Pirms 24 gadiem – 1989. gada 23. augustā – apmēram divi miljoni Baltijas iedzīvotāju sastājās dzīvā ķēdē, veidojot “Baltijas ceļu”, kas no Viļņas cauri Rīgai vijās līdz Tallinai un apliecināja Baltijas republiku prasību atgūt neatkarību.

Lasītākie

“Zaļais kurss jau tepat pie sliekšņa.” Vai varētu aizliegt malkas, brikešu un granulu apkuri? 400

TV24

Uzņēmējs nosauc visbirokrātiskākās valsts iestādes, kuras būtu likvidējamas: Šādi es, protams, varu sev audzēt ienaidniekus 88

Viedoklis

Krista Draveniece: Puikam norauj bikses, meitai neļauj pačurāt. Kādi briesmoņi strādā mūsu bērnudārzos? 65

Lasīt citas ziņas

Baltieši pieminēja Molotova–Ribentropa paktu, kas bija sadalījis Eiropu. Baltijas valstu neatkarības kustību pārstāvji sarunā atceras tolaik piedzīvoto un spriež, kā toreizējie sapņi un ideāli īstenojušies mūsdienās.

Uz brālības pamata

Lietuvas neatkarības kustības “Sajūdis” izveidotājs Vītauts Landsberģis 1989. gada 23. augustā atradās ceļa sākumā – Viļņā Ģedimina laukumā kopā ar radiniekiem. Tur bijuši arī skautu un gaidu kustības dalībnieki, trimdas lietuvieši un politiski represētie. No rīta viņš devies uz Lietuvas radio, lai teiktu uzrunu, un jau bijis zināms, ka Lietuvā piekļuvi ceļiem bloķē padomju ie-
stādes. “Toreiz uzrunāju tautu, sakot, lai tā nesatraucas, bet sadodas rokās ar kaimiņiem, ja arī viņi ir tālu līdz galvenajam ceļam,” atceras V. Landsberģis.

Piektdien uzspīdēs saule un vietām īslaicīgi līs

Valsts prezidents uzdod ģenerālprokuroram izmeklēt apgalvojumus par iespējamiem centieniem iejaukties vēlēšanu norisē

Krimināls

VIDEO. Brīdinām, nepatīkami skati! “Ūdeles tika sistas dūrēm un nūjām, sistas pret būriem..” Atklātas briesmu lietas Van Ansemu kažokzvēru audzētavā Polijā

“Tā man bija stresaina diena. Todien Latvijas Centrālkomiteja aizliedza koordinēt “Baltijas ceļa” norisi pa radio. Visu vajadzēja precizēt. Man bija jāieraksta uzrunas teksts,” atceras toreizējais Latvijas Tautas frontes līderis Dainis Īvāns. Tomēr dažādi PSRS varas iestāžu liktie šķēršļi neesot traucējuši – akcijas koordinācija bijusi tāda, kuru varētu veikt aizvērtām acīm.

Viņš devies uz Ķoņu pagastu Latvijas un Igaunijas pierobežā, kuru šķērsoja “Baltijas ceļš”. Tur noticis vietējo latviešu un igauņu improvizēts mītiņš. “Bija dažādi nacismu un komunismu raksturojoši simboli, Hitlera un Staļina ģīmetnes. Visi šie atribūti tika iemesti ugunī. Šajā dienā mēs pateicām, ka ir beidzies Otrais pasaules karš,” stāsta D. Īvāns. “Todien divu noziedznieku vienošanās zaudēja spēku, jo mēs sākām atzīmēt savus vienotības svētkus – “Baltijas ceļu”.”

Tikmēr Igaunijas neatkarības kustības aktīvists Tunne Kelams atceras, ka jau iepriekš – 1987. gadā – igauņi pulcējušies uz sanāksmēm Hirves parkā Tallinā, pieminot Molotova–Ribentropa paktu un tā slepeno protokolu, kas sadalīja Eiropu. Parks kļuva par neatkarības kustības aktīvistu pulcēšanās vietu, un tajā attīstījās daudzas idejas. “Baltijas ceļa” dienā T. Kelams pievienojies cilvēkiem, kas atradušies netālu no parka. “Pēc “Baltijas ceļa” cilvēki vairāk sāka ticēt Igaunijas neatkarības idejai. Iepriekš daudzi domāja, ka tas nav sasniedzams mērķis,” teic T. Kelams.

Globāls notikums
“Baltijas ceļš” tolaik nebija trīs Baltijas tautu izolēts notikums, tas ir jāskata kontekstā ar 20. gs. astoņdesmito gadu Austrumeiropa kustībām, kas vērsās pret komunistiskajiem režīmiem. “Tā bija ļoti plaša zīme, ka komunistisko režīmu ļodzīšanās un krišana Centrāleiropā izplatīsies uz austrumiem un nebeigsies pie Molotova–Ribentropa līnijas. “Baltijas ceļš” bija stingrs mūsu gribas apstiprinājums, padomju varai netika atstātas cerības, ka pārmaiņas varētu apstāties. Tas bija atgādinājums, ka esam tādas pašas Eiropas nācijas kā citi,” teic V. Landsberģis. “Baltijas ceļš” tolaik kļuva par pasaules mēroga notikumu, kas tika plaši atspoguļots pasaules lielākajos medijos.

D. Īvāns spriež, ka bijis lepns par “Baltijas ceļu”, un norāda, ka tā adresāts bija arī Kremlis, kur tolaik Mihailu Gorbačovu nomācis jautājums par Vācijas atkalapvienošanās iespējamību. Pēc D. Īvāna vārdiem, PSRS līderis vēlāk atzinis, ka “Baltijas ceļš” viņam esot sasējis rokas Vācijas jautājumā. T. Kelams atceras, ka vairākus mēnešus pirms “Baltijas ceļa” Igaunijā viesojusies eiroparlamentāriešu grupa Baltijas valstu jautājumos. “Viņi bija konservatīvi un uzskatīja, ka jābūt stabilitātei – Baltijas republikām jāpaliek PSRS sastāvā. “Baltijas ceļš” bija pret šādām idejām un parādīja tautas gribu,” teic T. Kelams.

Neticētu savām acīm

“Baltijas ceļa” dalībnieki atceras, ka tolaik viņiem neesot bijušas plašas vīzijas, ko darīt, kad tiks atgūta neatkarība un kā brīvības ideālus īstenot dzīvē. T. Kelams aicina atcerēties Igaunijas vēsturisko pieredzi, ka nākotnē nav nekā neiespējama, taču nekas nepastāv pats par sevi, attiecinot to uz dalību NATO, ko viņš tomēr neuzskata par simtprocentīgu Igaunijas drošības garantu. Tāpat Kelams uzskata, ka Igaunijas būtiskākais ceļš mūsdienās ir turpināt veidot nacionālu valsti, taču sarežģījumus gan Latvijā, gan Igaunijā radot padomju mantojums un tālaika domāšanas paliekas. T. Kelams pauž prieku, ka 23. augustu kā totalitāro režīmu upuru piemiņas dienu 2009. gadā pasludinājis Eiropas Parlaments. Igaunijas vēstniecības Latvijā misijas vadītāja vietniece Merje Stanciene vērtē, ka nav salīdzināma situācija Baltijas valstīs 1989. gadā un mūsdienās, jo tagad, piemēram, ir daudz augstāks dzīves standarts, cilvēkiem ir iespēja brīvi ceļot, Baltijas valstis piedalās NATO, kas ir spēcīgs drošības garants Baltijas valstīm.

D. Īvāns domā, ka Latvijas Tautas frontes kongresa pirmie delegāti neticētu tam, kas pa šiem gadiem noticis Latvijā. “Mēs tikām vaļā no PSRS – to neviens tolaik nevarēja iedomāties. Mēs esam NATO valsts, un tas ir krietni augstāks drošības līmenis nekā starpkaru Latvijā, mums ir mazāk draudu. Arī materiāli esam labāk nodrošināti,” teic D. Īvāns. Viņš gan atzīst – mūsdienu problēma ir tautiešu došanās strādāt uz ārzemēm, par ko “Baltijas ceļa” laikos neviens nevarēja iedomāties.

V. Landsberģis uzskata, ka Lietuva līdz mūsdienām būtu varējusi sasniegt vairāk, un esot jautājums par to, kā tiek izmantota iegūtā brīvība. “Lietuvas sabiedrība mūsdienās ir sašķelta dažādās atšķirīgās grupās, lai gan tolaik bijām vienotāki,” saka V. Landsberģis. Tagad visās trijās Baltijas valstīs aug jauna paaudze, kas nav dzīvojusi padomijā. “Viņiem nav to laiku ideāli. Viņi ir atšķirīgi un nav sasaistīti padomju formulās un uztraukumos. Viņi ir vairāk eiropeiski un brīvāki,” spriež V. Landsberģis.

“Vēlu lietuviešiem, latviešiem un igauņiem paturēt “Baltijas ceļu” atmiņās par brālību, kas tolaik bija tik stipra kā nekad iepriekš un pēc tam,” vēlējuma vārdus teic V. Landsberģis.