Dalībvalstis sacenšas par zemākajiem nodokļiem 0

Nedēļas sākumā nāca klajā “Eurodad” (European Network on Debt and Development) ziņojums par situāciju nodokļu nemaksāšanas apkarošanas jomā, kas ietver 17 Eiropas Savienības dalībvalstu un Norvēģijas nodokļu sistēmas analīzi.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
TESTS. Jūsu īkšķu novietojums, sakrustojot pirkstus, atklāj daudz par jūsu personību
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 55
Lasīt citas ziņas

“Neraugoties uz solījumiem likt starptautiskajiem uzņēmumiem maksāt taisnīgu nodokļu daļu, pasaules valstu valdības ir iekļuvušas ļoti dārgās un destruktīvās sacensībās par zemāko uzņēmumu nodokļa likmi. Vienas valsts valdības lēmums samazināt uzņēmumu nodokli liek citām sekot šim piemēram, un, ja pašreizējā tendence saglabāsies, vidējā uzņēmumu nodokļu likme pasaulē sasniegs nulle procentus 2052. gadā. Šīs prognozes balstītas uz datiem no 1980. gada – kad vidējā uzņēmumu nodokļa likme bija virs 40 procentiem – līdz 2015. gadam, kad tā samazinājusies mazāk par 25 procentiem,” rakstīts ziņojuma “Nodokļu spēles: sacensības par zemākajām likmēm” ievadā.

Ziņojumā ir apskatīta arī Latvija, un, kaut arī Latvija nebūt nav vissliktāko skaitā, tomēr ir saņēmusi kritiku vairākās pozīcijās. Latvijas sadaļu izstrādāja biedrība “Latvijas Platforma attīstības sadarbībai”, balstoties uz Latvijas Finanšu ministrijas sniegto informāciju un publiski pieejamajiem datiem.

CITI ŠOBRĪD LASA

Kāds labums no starptautiskās cīņas pret nodokļu nemaksāšanu parastam cilvēkam? Lai rastu atbildes uz jautājumiem, “LA” aicināja uz sarunu Latvijas ziņojuma autori Sandru Martinsoni, kura savulaik ir strādājusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrijā, studējusi politiku un politekonomiku Latvijā, Zviedrijā, ASV un Lielbritānijā, šobrīd dzīvo Londonā un strādā britu nevalstiskajā organizācijā par starptautiskās politikas konsultanti.

Par ko mums jāuztraucas pēc “Eurodad” ziņojuma publiskošanas?

Sandru Martinsone: Pašreizējā sistēma, kad valstis sacenšas par zemāko uzņēmumu peļņas nodokļa likmi, ir saputrojusi nodokļa kā tāda būtību un nodokļu maksāšanas jēgu. Nodoklis tātad ir samaksa konkrētai valstij, kur tiek veikta ekonomiskā darbība, radīta ekonomiskā vērtība un peļņa, un, kuras resursu dēļ (darbaspēks, dabas resursi, infrastruktūra, tiesiskā vide, attīstība, stabilitāte utt.) attiecīgais bizness var radīt peļņu. Taču ofšori, kas bieži vien ir relatīvi mazas (bet ne vienmēr) valstis, būtībā nozog nodokļus no citām valstīm, ļaujot uzņēmumiem grāmatvediski pārnest peļņu no valsts, kur tiek radīta reāla ekonomiskā vērtība un kur būtu jāmaksā normāli nodokļi, uz ofšorvalsti, kur piedāvā zemākus vai 0 nodokļus.

Zemu nodokļu valstis principā dod mazu vai nekādu ieguldījumu reāla biznesa attīstīšanā un peļņas veidošanā, kā arī bieži vien šādu uzņēmumu piesaiste tām neprasa lielus izdevumus. Uzņēmumiem ofšoros nereti nepieciešama vien “pastkastīte” bez reālas un fiziskas uzņēmuma darbības. Savukārt valsts, kas izskolo darbaspēku, sniedz veselības aprūpi, iegulda infrastruktūrā, nodrošina drošību un tiesiskumu un dod uzņēmumiem iespēju pelnīt, beigās nesaņem neko.

Reklāma
Reklāma

Pēc tabulas sanāk, ka Apvienotā Karaliste ir gandrīz vai nodokļu nemaksāšanas paradīze?

Jā, Apvienotā Karaliste kopā ar Nīderlandi, Maltu, Īriju, Kipru un Luksemburgu veido ES iekšējo ofšoru.

Otrdien Eiropas Komisija pirmo reizi publicēja ES ofšoru “melno sarakstu”, kurā iekļautas 17 valstis, kas neizpilda standarta prasības attiecībā uz nodokļu politikas caurspīdību un taisnīgumu. Eiropas Komisija izvērtējumam nepakļāva ES dalībvalstis, taču iepriekš minētās sešas ES valstis nekvalificētos tiem standartiem, kurus ES dalībvalstis ir izvirzījušas attiecībā uz citām valstīm. Šis EK saraksts gan ir ļoti politisks un tāpēc arī vājš un neobjektīvs, jo, piemēram, populārākās nodokļu paradīzes – Šveice, Britu Virdžīnu salas, Kaimanu salas utt. – sarakstā nav. Latvijas valdības nesen apstiprinātais “melnais saraksts” ar 27 valstīm ir arī visai dīvains, tikai ceturtā daļa ir valstis ar nopietnu kaitniecisku nodokļu politiku.

Bet mēs esam raduši domāt, ka ES problēmu nav?

Nav jautājums tikai par oficiālo nodokļu likmi. Jautājums ir par iespējamām shēmām, kā izvairīties no nodokļu nomaksas. Īpaši to praktizē lielās kompānijas, nav runa par mazajiem. Piemēram, “Amazon” galvenā mītne ir Luksemburgā. “Amazon UK” tirgo preces Lielbritānijā, bet, lai samazinātu savu peļņu, piemēram, pērk iekšējos pakalpojumus no Luksemburgas “Amazon”, un tādā veidā būtiski samazina ar nodokli apliekamo peļņu Anglijā.

Bet tur taču nav nekā nelegāla – kompānija reģistrēta Eiropā?

Tur jau tā nelaime, ka daudz kas absolūti neloģisks ir legāls, jo tiek izmantoti likumdošanas caurumi. Mums pietrūkst visaptverošas starptautiskas nodokļu politikas, taču pret to kategoriski iebilst daudzas valstis, uzsverot, ka nodokļi ir nacionālā kompetence un starpvalstu konkurences elements. Tas attiecīgi nozīmē, ka nacionālas nodokļu sistēmas neizbēgami rada robus, kurus lieli uzņēmumi var izmantot.

Sabiedriskā doma tiek manipulēta ar apgalvojumiem, ka, padarot sarežģītāku biznesa vidi (kad jāmaksā vairāk nodokļu utt.), mēs aizdzenam prom investorus. Investors ir dievs! Taču ne visi investori un investīcijas ir labas un dod reālu pienesumu valstij un veicina tās attīstību. Skatoties pēc naudas izcelsmes, piemēram, Anglijas otrs lielākais ārzemju investors ir pati Anglija!

Kā tas iespējams?

Tas nozīmē, ka briti izmanto citas valstis kā bāzi, no kuras taisīt lielāku peļņu, un izmanto labumus, ko tajās valstīs dod nerezidentiem un investoriem. Piemēram, lielākais investors Krievijā ir Kipra. Kā tas iespējams? Kipra piedāvā zemākus nodokļus un slepenību, izdevīgus nosacījumus holdingiem un dividendēm. Krievi tur nobāzē vai atmazgā naudu un tad investē atpakaļ Krievijā.

Arī Latvijā daudzi ofšoros reģistrēti uzņēmumi, kas darbojas un investē Latvijā, reāli pieder pašiem latviešiem. To, cik lielā mērā šādas manipulācijas ir iespējamas, ir atkarīgs no katras valsts nodokļu politikas un noslēgtajiem līgumiem. Principā tās ir valdības, kas ir vainojamas par šiem politikas caurumiem. Protams, ļoti daudzi uzņēmumi dara arī nelegālas lietas un par to ir jāsoda.

Vēl ir tā saucamā “treaty shopping” problēma. Piemēram, Latvijas uzņēmums grib iegūt derīgos izrakteņus Zambijā. Latvijai ar Zambiju īsti nekāda tiešā nodokļu līguma nav. Bet mēs zinām, ka Anglijai ar Zambiju ir, kas nosaka, ka britu uzņēmums UIN maksā nevis Zambijā, bet Anglijā. Šis nodokļu līgums ir veidots pēc principa – maksā tur, kur uzņēmums reģistrēts, nevis, kur veic saimniecisko darbību. Nu lūk, latviešu uzņēmējs var izdomāt, ka viņam izdevīgāk ir uztaisīt uzņēmumu Anglijā, un tad taisīt biznesu ar Zambiju. Lai nemaksātu UIN Anglijā, viņš vēl var uztaisīt starpniekfirmu caur kādu ofšorvalsti un samazināt savus nodokļu maksājumus līdz minimumam.

Bet kāda tur problēma?

Uzņēmums pelna, bet nesamaksā naudu ne tur, kur reāli darbojas un kur resursi tiek izmantoti peļņas veidošanai, ne arī kur citur. Ja paskatās no attīstības valstu puses, tad šie tax treaties ļoti bieži principā izslēdz iespēju tām valstīm iekasēt pienācīgus nodokļus no Rietumu kompānijām, kas tur izmanto dabas resursus, lētu darbaspēku utt. Tāda nodokļu politika nonāk pretrunā ar rietumvalstu centieniem mazināt nabadzību un atbalstīt attīstību. Ir ļoti daudz piemēru, kur resursu ziņā ļoti bagātas valstis savu nabadzību nespēj mazināt. Viens no iemesliem ir nodokļu konvencijas, kas aizstāv rietumvalstu intereses un atņem vai ļoti ierobežo nabadzīgāko valstu iespējas ģenerēt ienākumus caur uzņēmumu peļņas nodokļiem.

Piemēram, Latvijas uzņēmums “Draugiem Group” līdz šā gada augustam arī bija reģistrēts Maltā…

“Draugiem Group” lieliski atspoguļo mūsdienu fenomenu, kas saistīts ar digitālo ekonomiku – high tech, kas ir lielā mērā virtuāla ar salīdzinoši skaitliski mazu un mobilu darbaspēku (fiziskā atrašanās kļūst arvien relatīvāks jēdziens). Tā ir šo digitālo biznesu priekšrocība, bet lielas galvassāpes ekonomikai un nodokļu sfērai. Tieši šonedēļ Eiropas Komisija sāk darbu pie speciālas uzņēmumu peļņas nodokļu likumdošanas izstrādes digitālajai ekonomikai.

Otrkārt, visas valstis ir apsēstas ar inovācijām un ir gatavas piemaksāt par inovāciju radīšanu. High tech nozare tam ir ideāli piemērota. Tas nozīmē, ka gandrīz automātiski šāda tipa uzņēmumi saņem lielu atbalstu un valsts subsīdijas sava biznesa attīstīšanai jeb, kā jaunais nodokļu likums paredz – ja peļņu iegulda attīstībā, tad uzņēmuma ienākuma nodoklis (UIN) nebūs jāmaksā vispār.

Treškārt, viņi var samazināt reāli savu UIN maksājumu, reģistrējot savu bāzes vietu un radot saistītos uzņēmumus citā valstī, kur nodokļi ir mazāki.

Latvijas jaunais UIN ziņojumā droši vien pieminēts visai neglaimojoši?

Tas var veicināt ārvalstu uzņēmumu nobāzēšanos vai saistīto uzņēmumu veidošanu Latvijā, lai izmantotu iespēju atlikt UIN maksāšanu uz nenoteiktu laiku (kamēr to nesadala, neizmaksā, tikmēr nevienam nekas nav jāmaksā!), vai arī ja grib ieguldīt peļņu attīstībā, tad to ērti darīt caur Latvijas grāmatvedību, jo Latvija to neapliks ar nodokļiem. Ja skatās kopumā uz valsts spēju iekasēt nodokļus par ekonomiskajām aktivitātēm valstī, tad šādas darbības reāli veicina nodokļu ieņēmumu samazināšanu.

Taču Latvijā nepieciešams veicināt uzņēmējdarbību, piesaistīt kompānijas no citām valstīm?

Pārāk dāsnas nodokļu atlaides es nesaredzu kā ilgtspējīgas attīstības risinājumu, un bieži vien tie uzņēmumi, kurus izdodas piesaistīt, Latvijā atrodas tikai grāmatvediski, ne tik daudz fiziski, un reālajai ekonomikai maz ko dod.

Bet kā ar mikrouzņēmumiem?

Te es saredzu ļoti lielu netaisnību – mikrouzņēmums maksās 15% no apgrozījuma (nevis no peļņas), kamēr lielākam uzņēmumam būs iespēja nemaksāt neko, ja izdodas pierādīt, ka iegulda peļņu attīstībā vai atliek peļņas sadali uz nenoteiktu laiku. Manā skatījumā šāda politika nestimulēs mikrouzņēmumus un pakļaus tos proporcionāli lielākam nodokļu slogam. Vēl arvien aktuāls jautājums ir par reformas būtību, ko ar to gribam sasniegt.

Ministre Dana Reizniece-Ozola pati ir norādījusi, ka 2019. gada zaudējumi no neiekasētā UIN varētu būt 130 miljoni! Pēdējos gados vidējā UIN kopējā gada iemaksa ir ap 400 miljoniem. Šis būs ļoti jūtams robs valsts budžetā.

UIN nav ne sods, ne labdarība. Īpaši lielie uzņēmumi, viņiem ir jādod sava pienācīga artava, lai paši var baudīt valsts izaugsmi un stabilitāti. Ja savu artavu nedod, tad vai nu darba ņēmējiem un patērētājiem būs jāmaksā vairāk, vai arī valsts budžets būs jāsamazina.

Nezin kāpēc uzņēmumi respektē privāto akcionāru tiesības saņemt dividendes pie peļņas sadales, bet ne valsts. Kad uzņēmumi pārstāj maksāt uzņēmuma ienākuma nodokli, viņu peļņu faktiski subsidē vienkāršais nodokļu maksātājs.

Ziņojuma kopsavilkums latviski: http://lapas.lv/wp–content/uploads/2017/12/TaxGames2017–LV–1_FIN.pdf